Iekšlietu ministrs: Par policijas lojalitāti esmu drošs – bet kā ar Saeimas deputātiem?

© Ģirts Ozoliņš/MN

Vai Valsts policijas darbinieki ir mūsu valstij lojāli, un kā ir ar lojalitāti Saeimas deputātu rindās; kas notiek ar bumbu patvertnēm, un kā ar to iekārtošanu klājas kaimiņiem; kā sokas ar noziedzības apkarošanu; kādēļ pie mums būvniecība ir krietni dārgāka nekā Somijā; kāds klimats valda koalīcijā, un vai pietiekami palīdzam Ukrainai – TV intervijas turpinājums ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (JV).

Intervijas sākums šeit.

Parunāsim par policijas lojalitāti. Cik lojāla ir policija mūsdienās valstī?

Šis jautājums arī pirms kara bija aktuāls. Ļoti nopietni runājot ar Valsts policijas priekšnieku Ruka kungu, esmu diezgan pārliecināts, ka Valsts policija, par spīti resursu un cilvēku trūkumam, kopumā ir lojāla struktūra valstij un ir gatava reaģēt un rīkoties. To es redzu no ikdienas darbiem.

Ja skatāmies uz lojalitāti, mēs diemžēl nevaram pateikt, ka mums Saeimā ir simts valstij lojālu deputātu. Tāda nu ir mūsu sabiedrība.

Ja runājam par pedagogiem un ārstiem, arī viņiem ir jābūt lojāliem. Ja iestāsies X stunda, ārstiem būs jānāk palīgā, jādodas pildīt pienākumus kara apstākļos. Jautājums: vai visi to darīs? Arī tur ir dažādās valodās runājošie.

Savukārt, ja mēs runājam par policijas darbiniekiem, kuri veic izmeklēšanu, piedalās kriminālprocesos, viņiem ir pārbaudes, lai saņemtu speciālās pielaides.

Vai neesat pieķēruši policistus, kuri automašīnās nepareizos karodziņus izliek?

Tādi ir bijuši jau pirms kara, un, kā jau minēju, es nevaru būt simtprocentīgi pārliecināts par katru policistu. Bet ja tagad Georga lentīte vai kas cits līdzīgs tiek konstatēts, tad pilnīgi noteikti karjera līdz ar to arī ir beigusies.

Vai izmeklēšanas rezultāti uzlabojas? Vai tagad tiek atklāti vairāk noziegumu? Kāda ir dinamika?

Sadalot pēc apdraudējuma veida, kas ir primāri - dzīvība, veselība, tad slepkavības, kas tiek izdarītas Latvijā, lielākoties - kādi 90% - ir sadzīviska rakstura, un arī vairāk nekā 90% tās tiek atklātas. Tās ir diezgan baisas. Diemžēl cilvēki, kas dzīvo tajā vidē, lieto alkoholu, citreiz arī narkotiskās vielas, un viņu cilvēciskā būtība ir pilnībā notrulināta. Bet mēs noziegumus atklājam, viņus noķeram. Tas ir ļoti būtiski.

Sarežģītu lietu izmeklēšanā mums vēl daudz darāmā. Nenoliegšu, tāpēc esmu gandarīts, ka ir izveidota Iekšējās drošības akadēmija, un tagad jau pirmais kurss kārtos sesiju. Tie ir potenciālie izmeklētāji. Mēs kopā ar Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti gatavojam kvalificētus jaunos izmeklētājus. Cilvēkresursu jautājums policijā ir numur viens.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vēl algu celšana gan policistiem, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Tas taču ir aktuāli?

Ļoti. Es, jau otrreiz stājoties amatā, sapratu, ka tā ir augstākā prioritāte. Pērn mums bija situācija, kad drošība, domājot par šī gada budžetu, tika uzsvērta kā primārā, un, plānojot un veidojot 2024. gada budžetu, drošība arī bija prioritāte. Bet ja mēs paskatāmies uz sadalījumu, pirmā nozare, kas saņēma vislielāko budžeta pieaugumu, bija veselības nozare. Aizsardzības ministrija ir ārpus konkurences ar saviem procentiem no IKP. Otrā apjomīgākā bija izglītības nozare - pedagogi, un trešie bijām mēs, un tikai daļēji sedzot vajadzības. Mums ir ļoti liels atrāvums atlīdzības un sociālo garantiju ziņā no aizsardzības resora. Tā ir ļoti būtiska problēma.

Par to jau runā gadiem.

Jā, jo aizsardzības jomai ir ļoti skaidri definēts procents no IKP, un viņi savas spējas var attīstīt ilgtermiņā. Savukārt iekšlietu nozarē zināmā mērā vienmēr sanāk “dzēst ugunsgrēkus”, cīnīties par finansējumu. Izskatās, ka vieglāk nebūs un mierīgāk arī ne. Mums ir ļoti svarīgi, lai šis resurss būtu. Īpaši Rīgas reģionā šis nekomplekts ir ļoti izteikts. Tas mani, maigi sakot, uztrauc.

Jā, un telpas arī vietām ir tādas, ka tur pat bail ieiet iekšā.

Jā, piekrītu, tādēļ mums ir šis projekts - kopumā 34 krīzes pārvaldības centri visā Latvijā. Tur mēs apvienojam dienestus zem viena jumta, arī mūsu glābējus, kuri vēl strādā tādās vietās, kur tie, kas grib veldzēties padomju laikos, var aiziet un izstaigāties. Darām, ko varam, bet šeit jau manis sākumā pieminētā būvniecības kapacitāte pieviļ.

Vai tiešām mums ir maz būvnieku, vai viņi strādā nekvalitatīvi?

Uzņemoties diezgan plašu saistību loku par daudziem objektiem, ja kaut kur kaut kas noiet greizi, tas izsauc tādu kā ķēdes reakciju, un tad ir tā, ka arī mūsu likumdošana ļauj diezgan ilgi auklēties.

Ja runājam par nodokļu maksātāju naudu, tad jāpanāk, ka, uzņemoties būvēt kādus objektus, piemēram, glābšanas dienestam krīzes pārvaldības centrus un objektus, kas saistīti ar būtisku infrastruktūru, ir jābūt kādai papildu garantijai, ka būvniekam tiešām ir šī kapacitāte. Brīdī, kad mēs slēdzam līgumu, nedrīkst būt nodokļu parādu. Ir vēl virkne nosacījumu, jābūt arī labākajam piedāvājumam. Faktiskā situācija ir tāda, ka uzņēmējam ir vēl desmit objekti, kuros varbūt neiet tik gludi. Uz papīra viss izskatās skaisti, bet pēc tam izrādās, ka ir problēmas.

Un kā ir ar patvertnēm? Tur arī ir problēmas.

Ar patvertnēm mums, ja salīdzinām ar Igauniju, kas sākumā minēja, ka ir daudz ko izdarījusi, neko daudz jaunu viņi nav uzbūvējuši. Mēs šo jautājumu sadalījām divās daļās. Viena daļa, ko Ministru kabinets nolēma, bija par jaunu patvertņu veidošanu. Savukārt otrā daļa - patlaban glābšanas dienests sadarbībā ar būvinženieriem ir apsekojis vismaz 600 patvertnes.

Latvijā ir 600 patvertnes?

Es varbūt neprecīzi izteicos. Tās ir vietas, kuras mēs varētu pielāgot kā patvertnes, neveicot būtisku, fundamentālu pārbūvi. Statistika rāda, ka 13-15% no tām pilnībā atbilst prasībām, un jau tagad var dot cilvēkiem iespēju tur patverties. Tad ir kādi 30%, kas diemžēl neatbilst.

Es runāju par valsts un pašvaldību īpašumu. Kopumā Latvijā ir ap 5000 objektu, kur ir vismaz viens pazemes stāvs. Attiecībā uz privātīpašniekiem mums patlaban nav piespiedu mehānisma, mēs varam tikai aicināt tās būvēt, ko mēs arī darām.

Ģirts Ozoliņš/MN

Lai veicinātu būvēt patvertnes, ir iniciatīva: iespējams, pārdalot finansējumu, izveidot programmu, kas veicinātu pieteikties ar projektiem un pielāgot esošās iespējamās patvertnes. Tagad jau ir gatavas uzlīmes, tas process notiek.

Arī lietuviešiem ir līdzīga situācija. Regulāri tiekos ar kolēģiem. Viņi gan izdarīja ātrāk, investējot miljonu eiro pielāgošanā kopumā pa visu valsti, kas ir salīdzinoši maza summa, ja mēs runājam par nopietnu patvertņu izbūvi.

Runājot par Somiju, skatos ar skaudību uz to, kas viņiem jau ir. Arī visi jaunie dzīvokļu projekti viņiem ir ar bumbu patvertnēm, ar papildu pazemes autostāvvietām. Ir viens, ko es nevaru saprast, kādēļ viņiem tas viss maksā lētāk nekā pie mums bez patvertnēm un pazemes autostāvvietām.

Tiešām, kāpēc tā?

Man nav atbildes. Es visu laiku domāju par to. Un par spīt tam, ka Somija nav tā lētākā valsts, arī darbaspēka izmaksas ir augstas, bet, ja paskatās divistabu dzīvokļa izmaksas, tad ir vismaz 30% atšķirība.

Mums ir par 30% dārgāk? Kolosāli! Mēs esam ļoti bagāta zeme acīmredzot. Runājot par Krievijas diversijām: pirms kāda laika bija draudi, ka Krievija Eiropā varētu veikt diversijas. Vai mūsu valsts ir gatava šādām diversijām? Vai arī mēs kaut ko nogaidām?

Nē, mēs nenogaidām. Šī informācija tagad ir izskanējusi publiski. Diversija ir arī manis pieminētais Okupācijas muzejs. Ir sabotāžas, ir simbolikas - Z burta zīmēšana vai Georga lentītes. Mēs strādājam un aizturam. Tā ir kļuvusi par diezgan regulāru situāciju.

Un, kā jau es minēju, patlaban rīcības algoritms ir tāds, ka tiek izmantoti arī mūsu iedzīvotāji. Par šādām aktivitātēm var saņemt ļoti bargu sodu, tāpēc aicinu visus atturēties. Un arī vēl vervēšana notiek “Telegram” un slēgtajās platformās. Es aicinātu būt modriem, reaģējot pat uz nevainīgu darba piedāvājumu. Negribu nevienu biedēt, bet mēs dzīvojam hibrīdkara apstākļos. Un mēs noteikti neesam Krievijai draudzīgākā valsts, ņemot vērā mūsu fundamentālo nostāju gan Ukrainas jautājumā, gan arī citos.

Bet kāda ir jūsu subjektīvā izjūta? Vai mums tiešām ir jābaidās? Vai mēs drusciņ varam izsliet muguru? Kā ir?

Nē, jābaidās mums pilnīgi noteikti nav. Es domāju, ka pilnīgi noteikti mēs varam izsliet muguras, tāpēc ka NATO ir sargs, es teiktu, tāds vairogs, jo, ja nebūtu, tad situācija būtu pavisam cita. Nacionālā drošība nav tikai dienestu darbs, tas ir mūsu visu kopdarbs. Būt modriem, ziņot gan par simbolikas izmantošanu, sākot no vienkāršām, elementārām lietām, līdz nopietnākām, atbalstīt dienestus. Dienesti strādā, es to varu apliecināt. Jautājums ir par to, un es vēlreiz uzsvēršu, ka mums šodien vairāk nekā jebkad vajag policistus, kuri spēj reaģēt ne tikai uz ikdienišķiem notikumiem, bet arī uz tādiem, kur jāpielieto speciālas iemaņas.

Nolasīšu jums citātu no Kultūras ministrijas dokumenta “Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024.-2027. gadam”: “Ar darbībām integrācijas uzlabošanai plānots palielināt trešo valstu pilsoņu, kuri pirmreizēji ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, īpatsvaru gadā no 1,1% 2019. gadā (saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem) līdz 2,2% 2027. gadā.” Vai migrācijas politika tagad ir Kultūras ministrijas pārziņā?

Es teiktu, ka tā ir neveiksmīga komunikācija, jo Kultūras ministrijas sadaļa ir tā, ko mēs saucam par saliedētības politiku. Man arī šodien uzdeva jautājumu, vai mums ir plāns, pēc kā mēs vadāmies, lai šo migrācijas procentu izpildītu. Nē, tāda plāna nav. Pilnīgi noteikti, ne pēc kāda plāna tas nenotiek.

Diezgan komplicēti tas ir Kultūras ministrijai, un šie skaitļi ir parādījušies no sadarbības ar nevalstisko sektoru šajā jomā. Nav runa par trešo valstu pilsoņu ievešanu, bet par personām, kas šeit jau ir saņēmušas pirmreizējo uzturēšanās atļauju, kas veido kaut kādu masu, un tas ir procents no viņiem, kurus Kultūras ministrija mudinātu uz lielāku piederību valstij. TV studijās jāaicina Kultūras ministrijas eksperti, lai viņi mēģina izskaidrot.

Tas, ko es no savas puses varu pateikt kā iekšlietu ministrs, kas zināmā mērā ir atbildīgs par imigrācijas politikas veidošanu savā jomā, nav nekāda plāna, pēc kura mēs vadītos, lai šeit ievestu trešo valstu pilsoņus.

Ģirts Ozoliņš/MN

Es ceru, ka tas tā ir, kā jūs sakāt. Bet, izlasot šo plāniņu, mati cēlās stāvus, un es neesmu vienīgā, kam tā notika.

Jā, tā bija ļoti rezonējoša reakcija pagājušās nedēļas nogalē. Tāpēc jau es arī teicu par šo plānu, kura nav. Viņiem [Kultūras ministrijai] ir jāveido šī politika saskaņā ar šīm pamatnostādnēm, un ir ieguldīts darbs, bet kaut kā neveiksmīgi nokomunicēts. Tā tas tika uztverts.

Pāriesim pie koalīcijas. Kāds šobrīd ir klimats koalīcijā? Es skatos, ka “Vienotībai” ir skandāli cits pēc cita. Kas tas ir? Seriāls? Vai tas ir no ārpuses organizēts, vai pati “Vienotība” pacenšas, lai tas tā notiktu?

Pilnīgi noteikti nevaru iedomāties, ka mēs censtos šādu seriālu īstenot, bet tāds seriāls veidojas, un epizožu ir diezgan daudz…

Runājot par autoru… Pērnā gada pavasarī bija izmaiņas biroja darbā, un no tā brīža sākās problēmas, iespējams, aizvainojuma rezultātā šādas aktivitātes notika. Tas tagad tiek aktualizēts un var tikt izmantots.

Bet, runājot par klimatu koalīcijā, vairs nav aiz kalniem Eiropas Parlamenta vēlēšanas un rezultāti, ko tās nesīs. Nākamais jautājums, domāju, būs budžets. Tas būs izaicinājums, un es teiktu, ņemot vērā arī finanšu ministra pausto, ka situācija nav spīdoša, un mēs zinām, ka arī kaimiņos tā nav spīdoša. Fundamentāli svarīgi būs, vai mēs spēsim atrast kopsaucēju. Ja būs lāčāda, ko dalīt, tad vajadzēs vienoties, ka nevaram to saplēst, jo mums nepietiks finansējuma. Es gribu teikt, ka drošība šodien maksā un tā ir dārga.

Ja jūs būtu premjerministrs šajā valdībā, kas būtu pirmās trīs darbības, ko jūs veiktu?

Negaidīts jautājums, atzīšos. Ja tieši tagad, tad droši vien primārā darbība, veidojot budžetu, būtu vērsta uz drošību. Ja mēs pie tāda resursu trūkuma mēģināsim palīdzēt visiem, bet visiem mums nesanāks, tāpat būs liela neapmierinātība.

Otrais, maksimāli meklētu iespējas rast investīcijas mūsu ekonomikā. Ņemot vērā Eiropas Komisijas redzējumu uz budžeta veidošanu nākotnē, manuprāt, viens no mīnusiem ir mūsu atrašanās Krievijas un Baltkrievijas tuvumā. Tādēļ labāk jāizmanto Latgales SEZ (speciālā ekonomiskā zona), jo tā tomēr ir pati pierobeža, bet tur ir uzņēmumi ar augstu pievienoto vērtību. To nav daudz, bet tie ir ar reāli lielu apgrozījumu. Jārada apstākļi, lai tomēr būtu investīcijas, jo mums katastrofāli trūkst naudas.

Un trešais darbs laikam būtu darīt visu, lai pārliecinātu Eiropas Komisiju par austrumu pierobežas valstīm - Latvijai, Somijai, Igaunijai un Lietuvai - mums jābūt attiecībā uz drošību nopietnai atkāpei no budžeta deficīta.

Ja tas iet budžeta deficītā, bet drošība ir ļoti dārga, mēs nevarēsim izdarīt visu, proti, uzbūvēt paši savu aizsardzības līniju, nodrošināt mūsu iekšējo drošību, samaksāt pedagogiem, samaksāt par ceļiem, samaksāt atlīdzību ārstiem, sociālajie darbiniekiem. Mēs neesam tik bagāta valsts, bet mums ir jāsaliek prioritātes.

Mums ar kolēģi no Somijas pēc tā, ko Krievija pagājušogad izdarīja uz robežas, ir lielāka sapratne par šo jautājumu. Pirms tam Somijā valdīja diezgan liberāla nostāja attiecībā uz cilvēktiesību jautājumu. Bet tad, kad Somija izgāja cauri šim vingrinājumam - Krievijas centieniem ar hibrīdkara metodēm ietekmēt robežu, zināmā mērā to paralizējot, - tagad mums ir vienota izpratne.

Austrumu pierobežas valstīm iekšlietu ministru līmenī mums ir laba sapratne, un mēs atbalstām iniciatīvu meklēt atkāpes un regulējumu no klasiskām starptautiskām normām, to sauc par migrācijas instrumentalizāciju politiskiem mērķiem.

Ar Krieviju un Baltkrieviju ne mēs, ne Eiropas Komisija nevaram apsēsties pie viena galda un teikt, ka varbūt pietiek, beidziet tā darīt. Te ir pavisam cita situācija.

Vai mēs pietiekami palīdzam Ukrainai?

Es domāju, ka mēs patiešām palīdzam daudz gan materiāli, gan militārajā plāksnē. Šogad bija 70 miljoni eiro Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam. Citās dalībvalstīs šāda atbalsta nav.

Es arī nesen biju Ukrainā kopā ar mūsu Baltijas kolēģiem, esmu vienojies ar premjeri un finanšu ministru, ka vajadzībām iekšlietu jomā šīs investīcijas nav mazas, protams, mēs nevaram salīdzināties ar ASV, bet Baltijas mērogā tas nav maz. Ukraiņi to novērtē.

Ceru, ka izdosies attīstīt arī dronu koalīcijas kapacitāti, jo ir skaidrs, ka droni ir vajadzīgi tagad. Un es ceru, ka Ukraina izturēs šo vēlā pavasara un agrās vasaras neizbēgamo Krievijas aktivitāti frontē. Ļoti ceru, ka šī palīdzība pēc iespējas ātrāk nonāks Ukrainā un ka varēs nobremzēt Krievijas uzbrukumu. Bažas radošs faktors ir, ka mēs esam apraduši ar šo karu, jo tas turpinās jau trešo gadu. Cilvēki samierinās, ka kaut kur notiek karš, un nav vairs tā kā 2022. gada februārī, kad pēc uzbrukuma visi sēdēja 24/7 pie televizoru ekrāniem vai internetā un tvēra katru ziņu.

Ukraina noteikti uzvarēs. Paldies par sarunu!

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais