Tieslietu ministre: Mēģinām vienoties, ko darīt ar mazajām zādzībām

© Ģirts Ozoliņš/MN

Ko Eiropai darīt ar Krieviju mīlošo Ungāriju; par peripetijām ap “Maskavas namu” un iespējamo Krievijas atbildes reakciju, par Eiropas atbalstu Ukrainai un mūsu tiesnešu lojalitāti, par iespējamo koalīcijas paplašināšanu; kā, aprakstot amata kandidātu, neiekulties kriminālapsūdzībā; kādēļ iezīmējusies tendence kriminalizēt aizvien vairāk darbību; vai ir pareizi, ja valsts izlūdzas ārvalstu sankcijas pret saviem pilsoņiem; vai pienācis laiks paplašināt koalīciju ar “Apvienotā saraksta” politiķiem – “Neatkarīgās” sarunas turpinājums ar tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri (“Jaunā vienotība”).

Intervijas sākums šeit.

27. un 28. maijā Tallinā notika Baltijas valstu un Ziemeļvalstu jeb NB8 tieslietu ministru sanāksme. Nupat noslēdzās arī miera sarunas par Ukrainu. Eiropas vērtību aizsardzība, Eiropas līderiem jābūt vienotākiem - tas viss skaisti skan, bet mēs redzam Ungārijas, Slovākijas rīcību. Jūsu partijas nosaukumā arī ir vārds “vienotība", bet jūs jau zināt, ka ne vienmēr visu izdodas izdarīt vienoti. Ko darīt ar Ungāriju?

Tas, ka Baltijas un Ziemeļvalstis sanāk kopā, ir labs sarunu formāts. Es darba kārtībā pieteicu Ukrainas jautājumu - diemžēl daudzās valstīs ir “skaists” nogurums no kara, viņiem pašiem ir labi un ko te kāds nāk gausties. Ukrainā neviens nevar nogurt no kara - tur nežēlīgi nogalina, izlaupa, deportē bērnus. Es par to runāšu un to darīju arī šajā sanāksmē, izstāstot konkrētas lietas, ko mēs varētu darīt. Nolaupīto Ukrainas bērnu jautājums, manuprāt, ir visakūtākais. Mums nav vienas receptes, kā rīkoties. Bet, līdzko būs mazākā iespēja ko darīt, darīsim. Par Ungāriju mēs sanāksmē nerunājām. NB8 valstīs nav šādas problēmas, ka kāda valsts ko nesaprastu vai neatbalstītu. Jautājums tik, cik zinošs ir konkrētais ministrs, un tāpēc es šo jautājumu pieteicu - es izstāstīju vairākas Latvijas iniciatīvas, lai katrs savā valstī šo jautājumu varētu papētīt detalizētāk. Piemēram, pastāstīju par spēkā stājušos likumu par “Maskavas nama” pārņemšanu valsts īpašumā. Latvija ir pirmā valsts, kas pārņēmusi kādu no Krievijai piederošiem nekustamajiem īpašumiem tiesiskā ceļā. Citiem tieslietu ministriem šis Latvijas piegājiens šķita ļoti saistošs. Vēl es runāju par Krievijas pilsoņiem Eiropas Padomē. Viņi tur strādā, lai arī Krievija ir izslēgta no EP. Ir jārada tiesisks risinājums, lai šādu situāciju izbeigtu, tas diskreditē EP. Un daudzi ministri atzina, ka par šo jautājumu nebija aizdomājušies. Man bija svarīgi viņos šo sēklu iesēt, un nākamajā tikšanās reizē, citā sarunu formātā es varētu šo tēmu turpināt - tā strādā politika, kas ir ārpus Latvijas: jāizveido personiski kontakti, jāakcentē vērtību jautājumi, un pa pilītei tas stāsts jānes tālāk. Tas ļoti labi rezultējas vēlāk darbos. Piemēram, nežēlīgi Krievijas nolaupīto Ukrainas bērnu jautājumu varam jau konkrēti ielikt darba kārtībā vienā no nākamajām tikšanās reizēm Briselē, kur šīs sarunu formāts ir plašāks. Runājot par Ungāriju, es ticu un ceru, ka Ungārijas tauta vēlēšanās izdarīs pārdomātu izvēli. Ilgstoši sagrābjot varu, var pazaudēt jebkādu realitātes sajūtu.

Vai tad varam teikt, ka Ungārijā vara ir sagrābta?

Protams, Ungārijā ir demokrātiskas vēlēšanas un ir opozīcija. Laikam jāsasniedz ir kritiskā masa. Līdzīgi bija Polijā, kur opozīcija un pozīcija pilnībā apmainījās vietām. Es ceru, ka tā notiks arī Ungārijā. Bet tas ir viņu iekšējais politiskais process. Tas, ko mēs varam darīt Eiropas Savienības līmenī, ir saprast, ka Ungārijai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi pret ES. Tā saņem Eiropas Savienības finansējumu un to var zaudēt, ja nebūs solidāra ar tiem lēmumiem, ko pieņemam Ukrainas atbalstam. Nesen Eiropas Savienības Tiesa piesprieda Ungārijai ļoti lielas soda naudas. Politiski viņiem noteikti to ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc viņi tik bravūrīgi uzskatīja, ka varēs nepildīt Eiropas Savienības Tiesas spriedumu. Tagad tas maksā viņu budžetam ļoti dārgi. Ungāri arī politiķiem jautā, kāpēc jūs šādi izturējāties. Mūsu premjere jau iepriekš ir stāstījusi, cik grūtas bijušas šīs vienošanās par Eiropas Savienības naudas piešķiršanu Ukrainai. Beigu beigās Ungārijas pārstāvji ir sapratuši - ja viņi boikotēs šo jautājumu, tas viņiem var maksāt dārgi - var nesaņemt Eiropas Savienības finansējumu Ungārijas vajadzībām.

Ģirts Ozoliņš/MN

No Ungārijas var sekot spēcīgs demaršs pēc šīs soda naudas? Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns varbūt paziņos, ka jāstājas ārā no Eiropas Savienības?

Viņš nevar nedz iestāties, nedz izstāties no Eiropas Savienības. Tas būs Ungārijas tautas lēmums. Ceru, ka ungāri to nepieļaus.

Mēs jau cerējām, ka arī briti neizstāsies.

Varbūt šobrīd kara kontekstā referendums būtu bijis ar citu iznākumu.

Jūs gribat teikt, ka NB8 kāds nezina un nesaprot, ka Krievija ukraiņu bērnus zog, un ministri patiesi nesaprot, kas notiek Ukrainā?

Nav runa par nesaprašanu, bet mērogu aptveršana. Tie ir prātam neaptverami. Ukrainas puse ir apstiprinājusi, ka Krievija piespiedu kārtā ģimenēm ir nolaupījusi ap 20 000 bērnu. Patiesais skaitlis ir daudzkārt lielāks. Ir nepieciešama aktīvāka starptautiskās sabiedrības iesaiste, lai šo jautājumu steidzami risinātu. Esmu devusi solījumu saviem kolēģiem Ukrainā, ka darīšu visu, lai dažādos formātos šo problēmu aktualizētu un meklētu risinājumu.

Atminos brīdi, kad notika Krievijas armijas izvešana no mūsu valsts un vienlaikus tad notika darījums starp Krieviju un Latviju par zemes teritorijām. Ļoti labi atceros, ka Jānim Peteram izdevās noorganizēt darījumu Latvijai izdevīgākā veidā - Maskavas zemes pleķītis, ko Latvija ieguva sev, paplašinot diplomātiskās telpas īpašumus, bija daudz izdevīgāks nekā Rīgas pleķītis, uz kura uzbūvēja “Maskavas namu".

Vēsturiski tā sadarbība, kad tika veidots “Maskavas nams”, bija pilnīgi cita, bija citi politiskie apstākļi. Bet uz šo nekustamo īpašumu neattiecas diplomātiskā imunitāte. Līdz ar to no tāda diplomātiskā viedokļa par šo namu mēs nevaram runāt kā par Krievijas diplomātisko ēku. Tas bija tikai Maskavas pašvaldības īpašums, kurš klaji tika izmantots noziedzīgiem mērķiem. Sagatavojot likumprojektu, mums bija vairāki valsts drošības iestāžu atzinumi, kādas valsts drošību apdraudošas darbības it kā kultūras nama aizsegā tur notika, kādas personas tur pulcējās. Regulāri tur tika rīkotas sanāksmes, kurās tika apspriesti klaji uzsaukumi pret Latvijas valsti. Konkrētas lietas, protams, es nevaru stāstīt.

Ģirts Ozoliņš/MN

Konkrētas detaļas jau arī nevajag, jo tāpat nav grūti iedomāties, kas tur varēja notikt.

Mēs nevarējām pieļaut, ka šādā namā tepat Rīgā pēc būtības ne vien tiek noliegts karš Ukrainā, bet tiek apdraudēta Latvijas drošība. Ja tiek apdraudēta Latvijas drošība, mūsu pienākums to novērst. “Maskavas nams” nonāca valsts īpašumā, tas tiks izsolīts, un visa iegūtā nauda tiks ziedota Ukrainai. Lai izsole būtu maksimāli ienesīga, vispirms bija jāapvieno zeme ar ēku, jo ēka piederēja Maskavai, zeme Satiksmes ministrijai. Tas viss bija jāsakārto kā vienots īpašums. Gatavojot likumprojektu, Tieslietu ministrija ļoti vērtēja tiesiskos argumentus.

“Maskavas nams” viņiem atņemts, un tagad viņi šādus uzsaukumus pret valsti, iespējams, organizē dažādos pagrabos.

Ir jāvēršas pret šiem konkrētajiem cilvēkiem un, iespējams, telpu iznomātājiem, izīrētājiem.

Bet mēs nezinām, kur konkrēti tas notiek šobrīd.

Valsts drošības iestādes dara savu darbu.

Mēs ceram, iestāžu darbības nodrošināšanai tomēr tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Bet vai Krievija mums nevar atņemt viesu namu “Tālava” Maskavā? Arī krievi var teikt, ka latvieši tur pulcējas, savu fašisma putru vāra un perina tur pret Krieviju visādas sliktas domas.

To, kas šobrīd notiek Maskavā, mēs nekādi nevaram nosaukt par tiesisku. Tur tiek īpašumi dažādos veidos konfiscēti - katru dienu cilvēki tiek aplaupīti, ar tiesas spriedumiem viņiem tiek kaut kas atņemts.

Mēs esam morāli gatavi, ka mums kaut ko var atņemt.

Latvijas bizness tur nepārtraukti saskaras ar dažādiem ierobežojumiem, tāpēc Ārlietu ministrija regulāri aicina Latvijas valsts piederīgos nebraukt uz Krieviju un nekādus darījumus tur neslēgt, jo Latvija viņus nekādi nevar aizsargāt. Krievijā tiesības netiek ievērotas.

Par prasību tiesnešiem par pielaidi valsts noslēpumam. Ir radusies kāda problēma? Līdz šim sistēma taču strādāja - Augstākās tiesas tiesnešiem taču bija mandāts strādāt ar valsts noslēpumu?

Pašreizējā kārtība ir tāda, ka tiesneši parakstās par šīs informācijas neizpaušanu. Regulējums Valsts noslēpuma likumā ir par to, kam jābūt īpašai atļaujai, kam nē. Tas ir salīdzinoši sens. Šobrīd pēc Satversmes tiesas spriedumiem mums ir izstrādāta jauna kārtība, ka tiesas pārbauda, kuram var dot pielaidi, kuriem ne. Līdz ar to, ja tiesnesim darbā būtu šāda pielaide nepieciešama, tad tas nebūtu drošības iestāžu jautājums, kuriem tiesnešiem dot vai nedot pielaidi. Tiesa pārbaudīs, cik tas ir pamatoti. Tā ka pēc būtības tas ir pašu tiesnešu interesēs. Ir svarīgi, ka šī kontrole ir pašā tiesā. Arī pašas tiesas ir ieinteresētas, lai par konkrēto tiesnesi nebūtu nekādas šaubas. Manuprāt, tie nebūtu daudzi tiesneši. Arī šobrīd ar valsts drošību saistītas krimināllietas izskata tikai Rīgas tiesa.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai ir bijis pamats kādreiz apšaubīt kāda tiesneša lojalitāti šajos kara gados?

Es nevaru apšaubīt tiesneša lojalitāti, kamēr tas nav pierādīts. Lietās, kur par pieņemto spriedumu sabiedrība bijusi sašutusi, ir bijusi pārsūdzība. Augstākas instances tiesa šos lēmumus ir pārskatījusi. Ir bijuši gadījumi, kad sākotnējie spriedumi ir atcelti. Tiesneši ir uzskatījuši, ka tieši likums nav ļāvis citādi rīkoties, tāpēc mēs esam ļoti daudz vajadzīgus grozījumus izdarījuši Krimināllikumā. Uzskatu, ka šobrīd Krimināllikums ir tādā redakcijā, kas ir pietiekami bargs pret noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem. Tiesnešiem ir iedoti visi instrumenti, un šis jautājums par atļauju strādāt ar valsts noslēpumu vēl ir Saeimā. Tam nav jābūt lēmumam, kas tiek pieņemts ātri un bez debatēm, tāpēc es priecājos par sākto diskusiju. Sagaidīsim Saeimu atpakaļ uz rudens sesiju, tad arī redzēsim, kāds būs lēmums.

Kā pārbaudīt tiesneša lojalitāti? Tikai caur spriedumiem?

Es nerunāju par to, ka būtu jāpārbauda tiesneša lojalitāte. Esmu iesniegusi iniciatīvu par atļauju strādāt ar valsts noslēpumu. Protams, tur ir dažādi faktori, kas var liecināt, ka personai ir kādi riski. Un to tad drošības iestādes ar pierādījumiem vērtē. Kā jau minēju, ja ir atteikums par pielaidi, tad jābūt pamatojumam. Un šo pamatojumu pārbauda tiesa. Tas nav subjektīvs vērtējums, bet faktos balstīts. Bet kopumā es nešaubos par tiesnešu lojalitāti un ka viņi šādas atļaujas saņems.

Pilnīgi visi tiesneši Latvijā?

Nē, šīs pielaides ir nepieciešamas tikai tiem tiesnešiem, kas izlemj krimināllietas, kas saistītas ar valsts drošību. Un tas ir salīdzinoši neliels tiesnešu skaits.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs iesaka grozīt likumu saistībā ar apzināti nepatiesas diskreditējošas informācijas izgatavošanu, izplatīšanu par valsts amatpersonas amata kandidātu. Līdz šim kriminālprocesā mēdza rasties grūtības pierādīt, ka nodarījums veikts apzināti, taču tagad žurnālistiem būs jābūt ļoti uzmanīgiem, pētot amatpersonas amata kandidāta biogrāfiju, paradumus, līdzšinējās darbības, lai, tās atspoguļojot, nejauši kandidātu nenomelnotu. Manuprāt, demokrātijas priekšrocība jau ir tāda, ka, pirms kandidāts tiek nozīmēts par amatpersonu, jādod sabiedrībai zināt pilns spektrs par šo cilvēku. Te nedrīkst būt kādi īpaši nosacījumi.

Tieši tā - ir tiesības zināt visu par šo amatpersonu, bet “apzināti nepatiesa informācija” ietver sevī to, ka ne jau apmelojumi, personīgi izdomājumi ir tā informācija, kas būtu sabiedrībai jādara zināma. Tādējādi nevis tiek sniegta informācija, bet maldināta sabiedrība. Pēc būtības šī likuma grozījumi pat aizsargā žurnālistu, jo labi žurnālisti šo informāciju ļoti labi jūt. Savukārt sociālajos medijos, kur autors pat īsti nav identificējams, tiek veidoti šie apzinātie dziļviltojumi. Un par šādu rīcību ir jāatbild. Un labs žurnālists šādus apšaubāmus avotus nemaz neizmantos. Tāpēc neredzu, kā šie grozījumi varētu apdraudēt žurnālistus. Grozījumi vēl gan ir Saeimā diskusijas līmenī. Likums vēl nav pieņemts. “Apzināti nepatiess” nozīmē, ka ir vēlme maldināt sabiedrību ar mērķi, lai tā noticētu paustajai informācijai. Mūsdienās ir ļoti viegli paņemt kāda cilvēka fotogrāfiju un ielikt viņam mutē vēlamos vārdus. Mums kā tiesiskai valstij ir jābūt regulējumam, kas to nepieļauj un sabiedrība tiek pasargāta. Mūsdienās patiesa informācija par katru no mums nav noslēpjama. Visu var atrast un noskaidrot.

Kāds ir jūsu viedoklis par izbeigto krimināllietu publiskošanu?

Likums šobrīd to ļauj. Pirms vairākiem gadiem bija plašas debates Saeimā, un Saeima izlēma, ka tas ir jādara.

Pavasarī mēs vairākkārt runājām par tieksmi daudzas darbības kriminalizēt. Tas bija saistīts ar Konkurences likuma pārkāpumiem. Pastiprināja likuma pantus Krimināllikuma sadaļā par korupciju. Vai tas ir prātīgs virziens - censties kriminalizēt pēc iespējas plašāku darbību loku?

Ģirts Ozoliņš/MN

Visu noteikti nevajag kriminalizēt. Ja mēs vēlamies kaut ko pastiprināt, ir jāvērtē plašākā kontekstā. Tāpēc esmu rosinājusi Kriminālprocesa likuma darba grupu vērtēt - šobrīd no valsts drošības apdraudējuma viedokļa, kas ir tās intereses, kuras mums īpaši jāaizsargā. Mēs arī saredzējām, ka personas, kas cietušas no vardarbības, nav pietiekami aizsargātas - arī šos noziedzīgos nodarījumus mēs darba grupā īpaši vērtējam. Pēc būtības tagad maza zādzība, kuru ir viegli pierādīt, tiek novirzīta uz tiesu un tiek piespriests sods, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. Manuprāt, sabiedrībai bīstamība ir pilnīgi cita, piemēram, personas, kuras apzināti Krievijas uzdevumā filmē, fotografē mūsu drošības infrastruktūras objektus un nodod informāciju ārvalstīm. Bet šādai personai vienīgais sods ir tāds, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu. Tāpēc ir jāpārskata Krimināllikums. Esmu izdevusi arī vairākas rezolūcijas. Darba grupa strādā. Ar dažām iniciatīvām mēs esam vērsušies Saeimā. Mums ir jānostiprina drošība tā, lai būtu mazāka iespēja, ka ir vajadzība reaģēt, bet mums nav likuma. Tiesnesis ir gudrs, viņam ir jāpiemēro likums katrā konkrētā gadījumā, un mēs nevaram uzrakstīt recepti likumā katrai situācijai. Tiesnesis pats vērtēs personu, nodarījumu, tā smagumu, kā arī piemēros atbilstošu sodu. Pēc 2019. gada reformas mēs ne visus noziedzīgos nodarījumus uzskatījām par tādiem, kur būtu jāpiemēro brīvības atņemšana. Notiesāto un apsūdzēto skaits īpaši tādēļ nav mainījies. Un tā tam arī būtu jāpaliek, jo mēs nevarētu uz Eiropas Savienības fona būt tā valsts, kur uz konkrētu iedzīvotāju skaitu būtu ļoti liels apcietināto un brīvības atņemšanas sodu izcietušo skaits. Protams, piemēram, tirgotājam ir svarīgi, lai katra mazā zādzība tiek kriminalizēta, savukārt no valsts resursu viedokļa raugoties, izmeklējot katru mazo zādzību, policists, prokurors pazaudē iespēju un laiku strādāt pie kādas lielākas lietas. Tā ir tāda liela izšķiršanās, mēs joprojām nevaram vienoties.

Ir ļoti daudz vienkāršiem cilvēkiem nesaprotamu un neloģisku lietu, kas tieslietu jomā tika īstenotas. Piemēram, tas, kā jūsu priekštecis Jānis Bordāns izlūdzās piemērot sankcijas Aivaram Lembergam. Iznāk, ka valsts ārvalstij pati lūdz piemērot sankcijas savam pilsonim. Varbūt tagad ir pienācis laiks izlūgties, lai sankcijas atceļ?

Man kā tieslietu ministrei nav šādas kompetences lūgt vai nelūgt kādas sankcijas. Es rīkojos tā, kā to paredz Latvijas Republikas likums. Es neuzskatu, ka tieslietu ministram būtu jāizskata sankciju jautājums. Es no tā norobežojos. Manuprāt, ja kāda valsts iekļauj pilsoni sankciju sarakstā, tad tā ir šīs valsts pamatota rīcība. Ja jūs runājat par Amerikas Savienotajām Valstīm, tad tā ir ASV kompetence. Manā kompetencē nebūtu veikt jaunu vērtējumu, jo ASV ir valsts ar pietiekami lieliem resursiem, lai veiktu šādu vērtējumu. ASV ir mūsu sabiedrotā, ļoti nozīmīga sabiedrotā.

Kādas ir jūsu domas par iespējamo koalīcijas paplašināšanu, iekļaujot tajā arī “Apvienoto sarakstu”?

Es esmu ļoti gandarīta, kāda ir izveidojusies sadarbība pašreizējā valdībā. Kā ministru komanda, manuprāt, esam ļoti laba un saliedēta. Un arī tad, ja kāds no mūsu pieņemtiem lēmumiem ir jāpārstāv un jāpieņem Saeimā, redzu, ka vienmēr varam vienoties, diskutēt un lēmumi tiek izprasti. Gala rezultātā lielā daļā gadījumu lēmumi tiek pieņemti. Protams, ar dažiem izņēmumiem, kā jau tas notiek demokrātiskā sabiedrībā, jo Saeimas uzdevums nav akli apstiprināt visu, ko izlēmis Ministru kabinets. Tāpēc, manuprāt, šī ir ļoti laba koalīcija. Var jau būt, ka 52 balsis nešķiet daudz, bet tas ir demokrātisks parlamentārs vairākums. Pašreizējā koalīcija ir nostrādājusi jau vairāk nekā deviņus mēnešus, un, manuprāt, arī valdības darbības izvērtējums Saeimā parādīja, ka pat opozīcija teica daudzus atzinīgus vārdus par premjeri Eviku Siliņu un par vairākām jomām. Tāpēc es vēlreiz uzsveru - šī koalīcija strādā labi. Taču, kā teica premjere, ja kāds vēlas atbalstīt un strādāt valdībā, tad par to ir jābūt diskusijai. Nosacījumi ir tādi, ka mums ir darāmie darbi un, ja kāds vēlas atbalstīt šos darbus, tas ir ļoti labi. Bet, ja runa ir par amatiem valdībā...

Protams, ka par amatiem. Kā var atbalstīt valdību, ja nedod amatu?

Jau šobrīd opozīcijai ir vairāki amati Saeimā.

Noteikti gribas taču vēl kādu amatu. Apetīte aug ēdot.

Opozīcija, manuprāt, ir ļoti stipra Saeimā. Tā ir vairāku svarīgu komisiju vadībā. Piemēram, Aizsardzības komisiju, Ārlietu komisiju vada opozīcijas pārstāvji. Nevienā citā Saeimas sasaukumā tā nav bijis.

Atliek tik strādāt un tikt galā ar problēmām. No tām divas svarīgākās - “Rail Baltica” un nodokļi.

Protams, izaicinājumu ir ļoti daudz. Un vēl viens svarīgs jautājums - drošības jautājums: lai mēs atbalstītu Ukrainu, lai mēs būtu gan iekšēji, gan ārēji stipri, lai valdība būtu vienota un lai mēs labi sadarbotos ar parlamentu. 52 balsis vai vairāk - tas jau ir demokrātisks vairākums.

Ukrainu mēs vienmēr atbalstīsim. Taču karš Ukrainā nav no mums atkarīgs.

Jā un nē. Mums vienmēr ir jābūt stipriem, jo, ja kāds sāk nogurt, tad to nepieļaut. Un arī paši nedrīkstam nogurt.

Jūs domājāt - starptautiski neļaut nogurt? Latvija tam ir gatava?

Jā, tas ir gan mūsu morāls pienākums, gan mūsu drošības jautājums.

Runājot par starptautiskām tiesībām, kā jūs kā tieslietu ministre uzskatāt, cik pamatoti būtu iekļaut miera sarunās Kēnigsbergas jautājumu, ņemot vērā, ka Krievija redzami uzstāj uz Eiropas pēckara robežu pārdalīšanu?

Tas ir provokatīvs jautājums, kuram šobrīd nav atbildes. Mums šobrīd ir svarīgi, lai varētu vienoties par Ukrainas teritoriālo vienotību un varbūt arī citām iesaldētām konflikta teritorijām, piemēram, Moldovu. Par II pasaules kara vēsturiskajiem lēmumiem, iespējams, mēs domāsim tad, kad būsim atrisinājuši šodienas aktualitātes.

Tas ir nākamais solis?

Grūti pateikt. Vēsture veidojas no ļoti daudziem faktoriem. Mums šobrīd ir jādomā par to, ko darīt, lai ietekmētu šodienu un Ukraina uzvarētu karā.

Kādreiz vilciens no Rīgas uz Berlīni gāja cauri Kēnigsbergai. Un tas bija ātrs vilciens.

Jā, bet šobrīd mēs pat nevaram lidot pāri Kēnigsbergai, kur nu vēl braukt tai cauri ar vilcienu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.