Kurzemes pērle Liepāja Latvijai jau vairāk nekā gadsimtu dāsni devusi neskaitāmus izcilus valstsvīrus, mūziķus, skolotājus, komponistus un sportistus. Šovasar neatkārtojamo talantu buķetei pievienojies autosportists Mārtiņš Sesks, kura sniegums pasaules rallija čempionāta posmos sacēlis ažiotāžu visā tehnisko sporta veidu pasaulē – liepājnieks strauji ielauzies pasaules elitē.
Atnāca, iekāpa “Rally 1” klases auto (pasaules spēcīgākā rallija automašīnu klase - autors) un aizbrauca tikpat zibenīgi kā planētas labākie piloti. Sensacionāla debija augstākajā sabiedrībā! Pasaules autorallija labāko sabiedrībā ar visjaudīgākajām sacīkšu mašīnām liepājnieks Mārtiņš Sesks ielauzies tik spilgti, ka pārsteigti par viņa talantu ir pat rūdītākie pasaules čempioni. Vai Seska nepieradinātais raksturs un brīvība dos iespēju kļūt par pasaules rallija čempionāta rūpnīcas komandas pilotu? Viņš atzīst, ka tikai tā ir vienīgā iespēja regulāri startēt planētas meistarsacīkstēs. Rūpnīcas komandās par dalību nav jāmaksā. Tuvākajā laikā varam gaidīt lielus jaunumus?
Liepāja ir maģiska pilsēta, pirmā asociācija mūsu valsts iedzīvotājiem par to, visticamāk, ir jūra, vējš un rokmūzika. Grupa “Līvi” pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ar savu koncertdarbību sniedza nenovērtējamu artavu Latvijas kultūras un latviešu valodas nostiprināšanā, kad valsts bija okupēta, bet tautu centās padarīt par bezpersonisku masu, kam saziņas valoda būtu krievu valoda. “Līvu” dumpinieciskums un uzdrošināšanās pamodināja un aizrāva simtus tūkstošu latviešu, ka mēs esam dzīvi, ka mūsu kultūra ir būtiska un tai ir galvenā loma tautas saglabāšanā cauri tumšajiem laikiem. Un labais uzvarēja tumsu - Latvija atkal kļuva brīva. Raugoties cauri gandrīz četrām desmitgadēm, “Līvu” “Dzimtā valoda” 1985. gadā, depresīvajā laikā pēc Brežņeva, kad par Atmodu un Latvijas neatkarības atjaunošanu varēja tikai klusi domāt savā galvā, bija izaicinājums sapuvušajai padomju melu sistēmai. Kādus upurus “Līviem” nācās nest, lai šo dziesmu varētu izpildīt, zina tikai viņi paši, bet viņi bija gatavi riskēt. “Dzimtā valoda” vēlāk kļuva par vienu no atmodas himnām, un tā ir aktuāla arī šodienas Latvijā. “Līvi” un Liepāja ir neatņemama Latvijas kultūras sastāvdaļa.
Liepājas neparastums, jūras vēju raupjums, rudens vētras, noliektie, bet nesalauztie koki ir vide, kur radušies un izauguši daži no spožākajiem Latvijas sporta talantiem - 2003. gadā lielākos panākumus futbola vēsturē Latvijā izcīnīja nacionālā izlase, tās līderis bija uzbrucējs Māris Verpakovskis. Augumā mazais, bet ar asu prātu un lieliskām ātruma īpašībām apveltītais futbolists no Liepājas dzina izmisumā Turcijas, Polijas, Nīderlandes, Zviedrijas izlases, un mūsu valstsvienība vienīgo reizi kvalificējās Eiropas čempionātam, kur godam parādīja mūsu raksturu, un sarkanbaltsarkanais karogs lepni plīvoja blakus Vācijas, Francijas, Spānijas un Itālijas karogiem Portugālē. Futbols tobrīd vienoja tautu un deva lielu nacionālo pašlepnumu un pacēlumu.
2017. gadā Latvijas basketbola izlase ar līderi, liepājnieku Kristapu Porziņģi sastāvā izcīnīja piekto vietu Eiropas čempionātā basketbolā, bija iespēja pat kļūt par Eiropas čempioniem. 2024. gadā Porziņģis kopā ar Bostonas “Celtics” klubu kļuva par pasaules spēcīgākās līgas NBA čempioniem, liepājnieks spēlēja nozīmīgu lomu komandas panākumos. Porziņģis ir starp 40 labākajiem basketbolistiem šobrīd pasaulē. Tik globāli izplatītā sporta veidā kā basketbols tas ir augsts novērtējums konkurētspējai.
1935. gadā Latvija kļuva par pirmo Eiropas čempioni basketbolā, valstsvienības galvenais treneris bija Liepājā dzimušais Valdemārs Baumanis.
2024. gada vasara ir Mārtiņa Seska laiks, 24 gadus vecais liepājnieks ieguva ilgi gaidītu iespēju startēt pasaules rallija čempionāta elites klasē “Rally 1” un nekavējoties pieteica sevi kā spilgtu pasaules līmeņa talantu ar lielisku sniegumu posmos Polijā un Latvijā. Autorallija ekipāžā startē divi sportisti - pilots (Mārtiņš Sesks) un stūrmanis (Renārs Francis), kurš lasa ātrumposmu leģendu. Tas ir abu sportistu kopdarbs, un labam rezultātam nepieciešama nevainojama sadarbība, kur kļūdas nedrīkst pieļaut neviens. Katra neprecizitāte var izraisīt avāriju ar neprognozējamām sekām.
Ar Mārtiņu Sesku tiekamies Rīgas centrā augusta pirmajā pusē, viņa balsī jūtams lepnums par paveikto un aizrautība par turpmāko karjeru pasaules rallijā:
- Ļoti iespējams, ka jau šogad kopā ar Renāru varēsim startēt vēl kādā pasaules rallija čempionāta posmā “Rally 1” klasē, šobrīd precīzi detaļas nevaru atklāt, bet notiek nopietns darbs, lai tas īstenotos. Pēc parādītā snieguma Polijā un Latvijā interese no čempionāta autoražotāju rūpnīcu komandām ir. Mēs esam interesanti.
Atgriezīsimies atpakaļ pie notikušā jūlijā, kad Latvija pirmo reizi vēsturē uzņēma pasaules autorallija čempionāta posmu, kuru klātienē vēroja aptuveni 100 tūkstoši skatītāju. Tas bija unikāli.
Pasaules čempionāta posma norise Latvijā ir milzīgs sasniegums valstiskā mērogā organizēt augsta līmeņa pasākumus, jo atvest šādu “ceļojošo cirku” (pasaules rallija čempionātu - autors) ne katra valsts spēj, mēs esam tikai 37. valsts pasaulē, kas to izdarījusi. Domāju, ka pēc tā, kā šis pasākums tika noorganizēts, tā noteikti nebūs pēdējā reize, kad pasaules rallija elite būs Latvijā. Noteikti pēc dažiem gadiem varēsim atkal sarīkot ko līdzīgu.
Latvijā šobrīd dzīvo mazāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, bet rallija “Latvija” organizatori teica, ka klātienē to apmeklējuši aptuveni 100 tūkstoši skatītāju. Tas nozīmē, ka tie ir vairāk nekā pieci procenti no visiem valsts cilvēkiem. Mērogs ir grandiozs.
Tur jau tā lieta. Ja skatāmies kādu iekštelpu sporta veidu vai kādu citu, tad rallijs ir fantastisks, jo mums ir bezlimita skatītāju iespējas. Ātrumposmi bija pa visu Kurzemi, es domāju, ja ļoti gribētu, arī visus 1,8 miljonus varētu šeit satilpināt, katram būtu sava vieta. To nevar izdarīt kāda sporta veida sacensībās, kas notiek, piemēram, “Arēnā Rīga”.
Kāda ir tā sajūta, ka tu zini, ka tevi atnākuši skatīties 100 tūkstoši skatītāju?
Zini, mēs gatavojāmies, ka būs daudz skatītāju, interese būs. Bet tās aplēses bija aptuveni 50 tūkstoši skatītāju. Jau sākoties sacensībām, to atklāšanā tepat netālu no mūsu sarunas Rātslaukumā sapratu, ka šeit jau vien ir tuvu desmit tūkstošiem tikai atklāšanā. Tad aizbraucām uz pirmo ātrumposmu Biķerniekos, kur bija 23 tūkstoši skatītāju. Tas bija vienkārši fantastiski. Bija brīži, kur tas bija par daudz man kā sportistam, kuram tās bija tikai otrās sacensības pasaules elitē. Par daudz tajā ziņā, ka es nespēju ar savu dzīves pieredzi paslēpties no šī visa. Īstenībā tas bija atvieglojums svētdienā, kad sacīkstes noslēdzās. Fani bija lieliski, tas bija tik emocionāli, ka pārbrauciena laikā starp ātrumposmiem saskatāmies ar Renāru un mums abiem acīs asaras. Piemēram, caurbraucot Kuldīgai, kā cilvēku rindas sākās, iebraucot Kuldīgā, tā tās turpinājās viscaur pilsētai līdz pat robežai. Es nezinu, kurš vēl sporta veids var to izdarīt - sākt Rīgā, sapulcēt tur cilvēkus, Tukumā, Talsos, Liepājā, Kuldīgā.
Mārtiņ, tu esi 2023. gada Eiropas vicečempions. Šogad līdz ar pasaules čempionāta posmu Latvijā tev radās iespēja debitēt elitē “Rally 1” klasē. Lai cilvēki saprot, Eiropas čempionātā brauc ar vājākām automašīnām nekā pasaules čempionātā.
Tas ir pats augstākais līmenis pasaulē, kur mēs varam autorallijā startēt. “Rally 1” kategorijā startē tikai ražotāju komandas. Mums bija iespēja pārstāvēt “M-sport Ford world rally team” vienību. Mēs varam ievilkt ķeksi, ka esam to izdarījuši. Pirmkārt, autosportā daudziem nav vispār iespēju tur startēt. Mēs nākam no mazas, bet spēcīgas nācijas, ieliekam zīmogu, ka esam bijuši tur.
Kā izdevās to paveikt, lai brauktu “Rally 1” klasē Polijas un Latvijas rallijos uz grants ceļu seguma?
Bija Latvijas uzņēmumi, kas gatavi iesaistīties, lai nodrošinātu iespēju startēt - “11.lv”, “Latvijas Mobilais telefons”, “Virši”, “Storent”, “Top!” veikalu ķēde, “Otaņķu dzirnavnieks”, daudzi vietējie Liepājas uzņēmumi kā “Vega 1”. Tā bija vēl viena fantastiskā sajūta - mēs, Liepāja, esam neliela pilsēta, bet spējam sagrupēties un paveikt lielas lietas
Vai taisnība, ka starts vienās sacensībās ar “Rally 1” klases auto izmaksā pat 500 tūkstošus eiro? Vai šeit bija kāds īpašs darījums par mazāku summu, ka tev nāca pretī, lai varētu startēt Polijā un Latvijā?
Nē, tā nav taisnība.
Mazāk?
Jā, jo man šķiet, ka katrs no jums, medijiem, uzzina kaut kādu sākotnējo summu un tad katrs liek savus procentus klāt. Tā summa galīgi nav tāda. Cirkulē dažādas baumas par šo procesu, bet viss ir daudz vienkāršāk - ir “M-sport” komanda, WRC promoteris, kas ir rīkotājs šim pasaules čempionātam, Raimonds Strokšs (rallija “Latvija” rīkotājs - autors), bijām mēs. Faktiski trīspusēji atradām vienošanos, kā startēt.
Pats galvenais, ka tu varēji startēt. Cilvēki visos kontinentos, kur skatās ralliju, rallija sabiedrība bija patīkami šokēta par tavu spēju tik ātri adaptēties, pielāgoties jaunajam auto, kas ir daudz ātrāks par Eiropas čempionāta tehniku, pēc dažiem treniņu braucieniem jau uzreiz konkurēt ar vairākkārtējiem pasaules čempioniem, kas nobraukuši desmitus tūkstošu kilometru ar šādu auto. Jau Polijas rallijā, kur izcīnīji piekto vietu, tu parādīji, ka esi piederīgs šim līmenim. Atgādinu, ka sacīkšu režīmā katrā pasaules čempionāta posmā jāveic ap 300 kilometriem. Kā tev tas izdevās?
Ja godīgi, tas bija pavisam interesanti. Pirms Polijas posma komandas testu poligonā Anglijā bijām izbraukuši treniņu, kas nav ātrumposmu formātā, vispār pirmo reizi izmēģinot mašīnu, es jau tajā brīdī auto diez gan ērti jutos. Tad bija vēl viens treniņš pirms Polijas posma Igaunijā, iekāpjot mašīnā, es uzreiz jutos labi, jutos ērti, jutos patīkami. Likās, ka ir loģiski, ka braucam ar šo mašīnu, mums patīk, nekādas “super zāles” vai teorija tam nav. Protams, bija jāpierod pie sīkām detaļām, ka mašīna ir daudz ātrāka, daudz ātrāk paātrinās, tajā pašā laikā daudz efektīvāk bremzējas, daudz efektīvāk turas līkumos. Bija jāpārvar sevi kaut kādās lietās, mums vienkārši dabiski sanāca laba sajūta ar jauno auto.
Mēs noteikti vēlamies tevi redzēt atkal braucam pasaules čempionātā. Mārtiņ, kāda ir situācija tagad, kad varētu tevi redzēt pasaules čempionāta posmā pie “Rally 1” auto stūres?
Situācija ir interesanta, iespējams, tas varētu notikt agrāk, nekā mēs gaidām. Es vienkārši ceru, ka izdosies tas plāns, pie kā šobrīd strādājam. Gadu iepriekš pat vispār neplānojām debiju WRC, bet šobrīd esam tādā unikālā situācijā, ka mums pat ir iespēja runāt par kādu turpinājumu pēc šiem diviem posmiem.
Lasītājiem atgādinu, ka Polijā tu biji piektais, bet Latvijā septītais, lai arī līdz pat pēdējam ātrumposmam ieņēmi trešo vietu.
Tā bija neveiksme. Sāpīgā neveiksme pavērusi durvis plašāk vaļā, ka mums ir iespēja startēt vēl kādā posmā.
Pasaules rallija čempionātā šobrīd ir tikai trīs rūpnīcas komandas - “Ford”, “Hyundai” un “Toyota”.
Tiek runāts, ka no 2026. vai 2027. gada sezonas varētu būt vēl jauni autoražotāji.
Vai 2026. gadā pasaules rallija čempionāta posms atgriezīsies Latvijā?
Es ļoti tam gribētu ticēt, vēlos to piedzīvot vēlreiz. Būtu skaisti, ja tajā brīdī mēs ar Renāru būtu stabili pasaules rallija čempionāta braucēji. Mums ir neizdarīts darbiņš šobrīd Latvijas posmā. Domāju, ka gan mēs, gan Raimonds Strokšs strādāsim, lai mums būtu vēl viena iespēja reabilitēties mājas posmā.
Mārtiņ, padalies par sajūtām startā Latvijas posmā. Biķernieki bija iesildīšanās posms, bet pēc tam piektdienā, kad rallijs notika Tukuma apkārtnē, tu kļuvi par vēsturē pirmo latvieti, kas uzvarēja atsevišķā pasaules čempionāta ātrumposmā. Pastāsti, cik labi tu juties, kas tev ļāva to sasniegt?
Tas īstenībā sanāca tā dabiski. Man patiesībā Tukuma un Talsu reģiona ceļi ir vienmēr padevušies labi. Pat labāk nekā teorētiski mana dzimtā puse Liepājā. Tur es laikam visu tik ļoti labi zinu, ka sāku pieļaut tādas kļūdas, ko nevajag pieļaut. Konkrētais Tukuma ātruposms, ko uzvarējām, vienmēr ir bijis pret mums fantastisks. Šis posms ir tāds, kas man ļoti, ļoti patīk.
Piektdien tu visu laiku cīnījies ar astoņkārtējo pasaules čempionu Sebastjanu Ožjē par otro vietu kopvērtējumā, tu uzvarēji divos “dopos” (ātruposmu apzīmējums rallija valodā - autors). Kas notika sestdien, kad tu vairs tik augstus rezultātus neparādīji? Vai pretinieki pielika, pierada pie ceļiem, atrada pareizos regulējumus?
Viņi “pielika” savā sniegumā. Braucot šos divus grants rallija posmus Polijā un Latvijā, kļuva diezgan skaidrs, ka vadošie piloti kļūst ātrāki ar katru nobraukto etapu, katru dienu. Sestdiena mums bija negaidīti grūta, vairāk emocionālajā ziņā, koncentrēšanās ziņā, jo visa gatavošanās šim posmam, kad septiņās nedēļās aizvadījām piecus dažādus rallijus ar dažādām mašīnām. Tad Latvijā ceturtdiena ar lielām emocijām, piektdiena ar lielām emocijām, mēs sestdien nebijām savā ādā. Tajā pašā laikā mēs turējāmies diezgan tuvu un neko daudz arī nezaudējām.
Pirms rallija noslēdzošās dienas svētdienas tev bija gandrīz 20 sekunžu pārsvars pār ceturtajā vietā esošo pasaules čempionu Otu Tanaku. Kādas bija tavas sajūtas, dodoties braukt svētdienā, vai tu biji atguvis piektdienas sajūtu?
Jā, bijām atguvuši. Es pat nedaudz biju pārforsējis svētdienā. Pirmo svētdienas posmu nobraucām ļoti labi, zaudējām Tanakam tikai divas sekundes, tad otrajā un trešajā posmā pieļāvu divas lielas kļūdas, kur zaudējām attiecīgi piecas un astoņas sekundes. Pirms pēdējā posma mūsu pārsvars pār igauņiem bija aptuveni piecas sekundes, kam teorētiski vajadzēja būt pietiekami. Bijām noskaņoti cīnīties. Bet tehnika ir tehnika.
Kas reāli notika pēdējā posmā? Jūs startējat, nobraucat 600 metrus un?
Mums aizmugurējam auto diferenciālim, kas atbild par aizmugurējo riteņu piedziņu, ir tāds sajūgs pa vidu. Sajūgs faktiski salūza, sāka pārslīdēt. Tas nozīmē - pie šīs milzīgās jaudas mums nebija īstu variantu pabraukt. Nācās vienkārši lēnām noripot līdz finišam. Pietrūka pārdesmit kilometru...
Pasaules čempionātā autorallijā ir neaptverami ātrumi - 180 kilometri stundā un ātrāk par šauriem grants ceļiem, kur abās pusēs aug koki. Kā tu nebaidies to darīt?
Tas nāk ar pieredzi, ar nobrauktajiem kilometriem. To nevar vienā dienā izdarīt. Šajā brīdī, šajā līmenī tā ir visīstākā bauda. Man pat grūti to ir vispār izstāstīt, tas ir tādā sajūtu līmenī, muskuļu atmiņā, ka mēs vienkārši izbaudām to.
Man šermuļi skrien pa kauliem, iedomājoties vien, kā ir būt tajā mašīnā, kas brauc šādā ātrumā, tad tev ir stūrmanis Renārs Francis, kurš lasa stenogrammu, kas ir iepriekš pierakstīta, braucot ar satiksmē atļauto ātrumu.
Protams, sagatavošanās jau nebeidzas tikai ar trases “pierakstīšanu”. Mēs gatavojamies arī ar video palīdzību, izmantojot dažādu “onboard” (no mašīnas filmētu ātrumposmu video - autors). Stenogramma ir atstrādāt ļoti filigrāni. Braukšana pēc tam ir tas baudas darbs, tas pēdējais. Sagatavošanās darbs, lai līdz turienei nokļūtu, ir daudz lielāks. Varbūt skatītāji to nezina, bet gaisa temperatūra rallija mašīnā vasarā ātrumposma laikā ir 65 grādi pēc Celsija, tur nav gaisa kondicionieris. Ir vajadzīga augsta koncentrācija vairāku dienu garumā. Sacensību laikā guļam ļoti maz - aptuveni piecas sešas stundas. Tas ir saspringtā sacīkšu grafika dēļ.
Pastāsti, lūdzu, nedaudz par “Rally 1” klases auto tehniskajām iespējām, cik ātri tā spēj sasniegt ātrumu no 0 līdz 100 kilometriem stundā?
Uz sausa asfalta ar piemērotām “sliku” riepām tas varētu būt zem divām sekundēm.
Cik ātri to var paveikt ielas mašīna ar 1,6 litru motora tilpumu?
Tās varētu būt septiņas līdz astoņas sekundes, tas nozīmē četras reizes ātrāk.
1965. gadā tavs vectēvs Mārtiņš Sesks seniors Liepājā organizēja pirmo ralliju. 59 gadus vēlāk šajā pašā rallijā tu startēji pasaules čempionātā. Vectēvs diemžēl vairs to neieraudzīja. Cik emocionāls tev bija šis starts?
Protams, ja viņš būtu bijis klāt, tas būtu bijis daudz, daudz emocionālāk, bet es domāju, ka viņš tāpat redzēja to visu. Jā, tas ģimenei bija liels notikums.
Kas bija lieliski rallija finišā, redzēju, ka tava vectēva ekipāžas stūrmanis bija kopā ar tevi!
Jā, Mārtiņš Bite bija finišā un sagaidīja mūs, tas arī bija ļoti emocionāli.
