Vīrs, tēvs, zemessargs, aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons intervijā “nra.lv” stāsta par gatavību iet mežā un cīnīties pret ienaidnieku ar ieroci rokās, ja pienāks X stunda. Intars par savu uzkrāto pieredzi, notiekošo valstī un pasaulē runā skaidri un skaudri, saucot lietas īstajos vārdos.
Kā tu jūti šodienas Latviju, Intar?
Kāda ir mūsu Latvija? Tāda kā Latvijas laika apstākļi - mainīga. Ar spilgtām epizodēm, skaistiem uzplaiksnījumiem, kur mēs esam kā vienā elpā elpojoši, jūtoši, tad ir atkal kaut kāda lēmumu jūra, kad tu vairs neko nesaproti. Tad tev šķiet - kur tad paliek tā mūsu apņēmība, mērķi, vērtības, mugurkauls, kas tad ir tās lietas, par ko mēs iestājamies? Tad tu esi tāds mazliet apjucis. Man personīgi šķiet, ka mēs varam labāk, varam spēcīgāk, varam mugurkaulu iztaisnot, jo šis ir tas laiks, kad latvietība, tas kods, kas mūsos virmo, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un kaimiņu lāci blakus, es domāju, ka ir pienācis laiks zodu pacelt augstāk, lēmumos būt tiešākiem, precīzākiem, asākiem. Vai tā būtu mangāna rūda, robežu slēgšanas, latviešu valoda, padomju mantojums un padomju pieminekļi, vai tā ir sadzīve, ikdiena. Tilts ir jāceļ starp latviešiem un krieviem vai nav? Tie ir tie lielie jautājumi, par ko būtu jārunā. Tā ir tā šodienas Latvija, šodienas sajūta, kā dzīvot tālāk, kas būs tālāk.
Saprotu, ka tu nedzīvo kaut kādās ilūzijās, ka mums izdosies izvairīties no Krievijas “lāča” mēģinājuma ielauzties mūsu mājās?
Ja es dzīvotu kaut kādās ilūzijās, es būtu Lauris Reiniks. Nē, esmu ar abām kājām uz zemes. Es saprotu šodienu, es satraucos par saviem līdzcilvēkiem, mums visiem. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc iestājos Zemessardzē. Gatavojos. Jo neba nu mēs atdosim savu zemi kādam par velti un dāvināsim, mēs sitīsimies. Izmantojot situāciju, kad tieku runāt, vienmēr saku: “Stājamies, mīļie, Zemessardzē, stājamies!”
Tu praktiski gatavojies, trenējies šaušanā, dari citas derīgas lietas...
Šaušana ir tikai viens no elementiem, bet elementāra izdzīvošana mežā, izdzīvošana slapjos vai aukstos apstākļos, tie ir pamatu pamati. Kā sarūpēt ēdienu, ūdeni, siltumu sev, saviem tuviniekiem, mīļajiem, un tad jau ir tālāk. Izdzīvošanas skolu mēs arī apgūstam Zemessardzē. Man divu gadu laikā, kopš esmu Zemessardzē, ir brīnišķīgi stāsti, ko esmu tur apguvis - gulēt mīnus 16-20 grādos ziemā mežā uz plāna matracīša guļammaisā, kā nenosalt, kad zobs uz zoba neturas, kā izdzīvot, kā saglabāt kaut kādā mērā kaujasspējas un smadzeņu darbību, lai varētu būt mobils un darīt visu, ko pieprasa konkrētā situācija. Jā, stājamies, stājamies Zemessardzē! Tur ir interesanti! Iespējams, kādam ir priekšstati par padomju laiku armiju vai par ārpusreglamenta attiecībām, nē, tur ir latviešu puiši un meitenes, kas ļoti mīl, ko viņi tur dara. Manuprāt, viņiem sirdī plūst nevis asinis, bet mīlestība pret mūsu dzimto zemi. Mani kaprāļi, kapteiņi, seržanti, kas veic šo apmācību, esmu lepns, ka mums ir šādi cilvēki valstī. Kaut tādu būtu vairāk - tādu krietnu zemes dēlu un meitu! Jā, arī meitenes nāk.
Gan no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, gan citām Zemessardzes struktūrvienībām nāk uz mūsu apmācību kursu, lai trenētu mūs, tas tiešām aizkustina, tās ir vērtības, par kurām iestājamies.
Vai pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā tev “parāva vaļā nervu” un tu sāki skatīties uz lietām citādi? Vai tā bija sakritība, ka 2022. gada rudenī iestājies Zemessardzē?
- Nē, kāda sakritība? Lielākā daļa, kas mēs tajā plūsmā iestājāmies, bija turpinājums Krievijas veiktajai eskalācijai. Ja uzbrūk neatkarīgai republikai, mēs noteikti esam nākamie, tas ir skaidri un loģiski, tas arī lika izvērtēt. Es sapratu, ka nebraukšu projām, es sapratu, ka gribu būt noderīgs. Man šeit ir ģimene, draugi, darbs, zeme, tauta. Šīs ir mūsu mājas, mūsu vecāku mājas. Šī zeme ir izcīnīta ar asinīm, un mūsu pienākums ir iestāties par to, tas likās tik pašsaprotami, tā nav nekāda varonība. Adekvāta rīcība konkrētajā situācijā. Liels un milzīgs prieks man bija ieraudzīt, ka ne viens es esmu tāds, tādu jūtu, domu un vērtību pārņemts. Visi, kas mēs tur esam, visiem ir vieni mērķi, vērtības un motivācija, kāpēc mēs tur esam, kāpēc mēs tur mācāmies, kāpēc mēs gatavojamies.
Ir pagājuši 34 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Mums ir sava valsts, kamēr simtiem citu tautu pasaulē nav tādas laimes...
Mēs varam būt ļoti laimīgi, ka apstākļi tā sakrita, ka bija iespēja atgūt neatkarību 1990. gadā pēc salīdzinoši nelielas asins izliešanas. Brīvība ir ļoti liela vērtība, mums tā ir jāsargā. Atmetot cilpu vēsturē, raugoties atpakaļ, nedrīkstam pieļaut tās kļūdas, ko pieļāva mūsu priekšgājēji. Kārļa Ulmaņa paziņojums par “palikšanu savās vietās”, tas neatkārtosies noteikti, ne šodien. Lai cik tas nebūtu klišejiski vai banāli, no kļūdām ir jāmācās. Tās ir tādas vēsturiskas kļūdas, saprotu, ka var būt apstākļi, ka nebija īsti citu variantu, šoreiz iesim mežā, sitīsimies, noteikti iestāsimies par Latviju. Ja vajadzēs, cīnīšos par Latviju ar ieroci rokās.
Mēs esam daļa no NATO - pasaules spēcīgākās militārās alianses. Vai tev ir pārliecība, ka NATO nāks mums palīgā, ka neatstās mūs viens pret vienu ar Krievijas armiju? Latvijā dislocēts tikai neliels skaits sabiedroto karavīru, ir maz smagās militārās tehnikas un ieroču.
Redzi, mēs esam ļoti mazi, domāju, ka mums jābūt pateicīgiem par to mazo saujiņu, kripatiņu NATO karavīru, kas ir Latvijā. “Lielie mēsli ventilatorā”, kā rakstīja Kurts Vonnegūts, būs brīdī, kad pirmais NATO kareivis iekāps lidmašīnā, lai lidotu no Latvijas projām, tad ir jāsāk satraukties. Kamēr viņi ir šeit, viss ir kārtībā. Mani priecē ziemeļu alianse, kas izveidojusies NATO līdz ar zviedru un somu iestāšanos. Mana vecmāmiņa ir poliete, līdz ar to vienmēr iestāšos par poļiem, manī ir arī igauņu asinis, iestāšos arī par igauņiem. Ļoti lielas cerības es lieku uz poļiem, īsti neticu Rietumiem, esmu tur pabijis arī tagad kara laikā, viņiem tur viss norit mierīgi - sauļojas, dzer savus ierastos dzērienus. Raugoties vēsturē, mūs jau “uzmeta”. Es ticu, ka briti, somi, zviedri, dāņi, norvēģi, igauņi, lietuvieši, poļi, ukraiņi mums neuzgriezīs muguru. Tas ir mūsu fokuss un virziens, kā es raugos uz šo situāciju. Kas tālāk notiek ar Vāciju, Franciju, Spāniju, Itāliju, tas ir tumšais zirdziņš. Ja runājam par ASV, tā bilde ir ļoti neskaidra (..). Donalds Tramps ir aizvainots uz visu pasauli, un viņa skaļie paziņojumi mums neko priecīgu nevēsta. Šī gada novembrī mēs uzzināsim, kā iegriezīsies karš Ukrainā.
Pēc 1940. gada Latvijā ievērojami mainījās nacionālais sastāvs. Mūsu valstī ir daudz krievu, kas klusē par notiekošo Ukrainā, mēs nevaram īsti zināt, ko viņi patiesībā domā arī par Latviju.
Man ir kolēģi krievi filmu dublāžā, kas runā ar akcentu, bet viņi ir integrēti Latvijas informācijas telpā, viņiem šeit ir ģimenes, normāli dzīves apstākļi, var ceļot pa pasauli. Tas ir būtiskākais. Kad strādāju Rīgas Čehova krievu teātrī, tad kara sākumā daļa šī teātra aktieru un tehnisko darbinieku dzīvoja citā informācijas telpā, mums bija mazi mikrokonflikti. Esmu nacionāli patriotiski noskaņots, manā skatījumā krietns šīs zemes dēls, tad, 2022. gadā, bija jautājums par okupācijas pieminekļa gāšanu. Es aicināju Rīgas Čehova krievu teātri - nāciet tautas pusē, es gribēju to tiltu veidot, sākumā bija samulsuši un nezināja, kā reaģēt. Pēc dažām dienām teātra direktore Dana Bjorka zvanīja un teica: “Mēs iznāksim pie tautas”, kad notika gājiens par okupācijas pieminekļa gāšanu, padomju mantojuma likvidēšanu. Man šķita, ka jābūt drosmīgiem, ka Latvijas krievu inteliģence varētu ieņemt stabilu pozīciju, ka esam ar tautu. Toreiz sapulcējāmies aptuveni 30 tūkstoši Latvijas patriotu. Pāris dienas pirms gājiena Dana man zvana un saka: “Piedod, mēs tomēr nepiedalīsimies, mūsu skatītājs to nesapratīs.” Tas bija 2020. gada 20. maijs. Tas arī man ļāva saprast, ka mums ir problēma. Šī problēma nemazinās. Tie krievi, kas dzīvo Latvijā un saka: “Mēs esam par mieru!” Tā nav pozīcija kara laikā. Joprojām tā uzskatu, tāpēc man arī vairāk nav nekādu attiecību ar krievu teātri. Tā ir ļoti liela problēma, kas nemazinās. Ja būs tie “sūdi ventilatorā”, mums ir jābūt skaidrībā, kas ir mūsu pusē. Es pieļauju, ka liela daļa Latvijas krievu sagaidīs krievu tankus ar neļķēm, jā. Pēc 1940. gada te ir okupanti un viņu pēcteči, ir arī cilvēki, kas tika nozīmēti šeit strādāt. Bet es tomēr vēlētos pozīciju mazliet skaidrāku, uz to vajadzētu spiest. Es pats personīgi uz divu roku pirkstiem varu saskaitīt krievus, kas ir lojāli mums, kas nostātos mums blakām plecu pie pleca un darītu, kas nepieciešams. Tā ir integrācijas kļūda, ko 34 gadu laikā esam pieļāvuši. Skarbi runāju, ja?
Nē, pareizi. Reti kurš tā var pateikt.
Kāpēc reti?
Tādā valstī mēs dzīvojam. Tas neesot iekļaujoši un radot diskomfortu krieviem.
Cik labi, ka es tam visam nesekoju. Man tam nav laika. Daudzas lietas pie mums notiek gļēvi. Tā starppieeja jautājumiem iekļaujoši, nē, mīļie, nesaprotat, ka ir karš? Konkrētāk, asāk, skaidrāk. Kad Marija Golubeva bija iekšlietu ministre (amatā no 2021. gada jūnija līdz 2022. gada maijam), es teicu, ir karš, kāpēc mēs neslēdzam robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Golubevas asistente man rakstīja, ka vajag iet uz kafiju, runāt. Kāda kafija? Slēdz robežas, man nav laika tavai kafijai! Slēdzam! Man ir jācer, ja sāksies karš, tad pirmais lādiņš nokritīs uz galvas tam cilvēkam, kas neaizslēdza robežas.
Par Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem. Vai tu biji pārsteigts par “Jaunās vienotības” labo rezultātu?
Jā, ļoti! “Vienotības” sabiedrisko attiecību speciālisti visur uzsver, ka viss pret viņiem vērstais ir “melnā” kampaņa. Draugi mīļie, kur mēs esam ar jūsu “Jauno vienotību”? Šķiet, ka ir ļoti daudz negodīgu, negodprātīgu cilvēku, tādu goda cilvēku nav. Tik daudz kas ir nesakārtots vai nesaprotams, es vispārīgi runāju - vai tā būtu izglītība, medicīna, ceļu būve, “Rail Baltica”. Birškens, Briškens, kā viņam tas skaistais uzvārds?
Briškens.
Tas ir cirks par velti. Nē, nav par velti. Tas ir par mūsu nodokļu maksātāju naudu. Man par to ir kauns un neizpratne. Beigās jau nekas vairāk kā nievas un ņirgāšanās nesanāk. Līdz tādam līmenim negribētos nolaisties. Es gribēju cerēt, ka mana paaudze kaut ko sakārtos valstī, bet laikam atliek cerēt uz nākamo paaudzi.
Par kultūru šodienas Latvijā. Kādi ir izaicinājumi, piemēram, kino nozarē šobrīd?
Viss mums ir kārtībā ar kino nozari, ir brīnišķīgi operatori, gaismotāji, mākslas departamenti, viens otrs režisors nav zemē metams, bet vājā vieta ir scenāriji, stāsts. Šis būtu tas lauciņš, kur mēs varam sevi pieteikt spēcīgāk, izplest spārnus, arī izlaužoties ārpus Latvijas robežām. Tieši dramaturģija, scenāristi. Tas mums kā mazai tautai ir vitāli svarīgi, mūsu kultūra, kas nonāks no paaudzes paaudzē, tā pārmantojamība, tieši tas jau paliek aiz mums. Ja mēs būvēsim sliktus ceļus vai ēkas, tās sabruks, bet ir tā cerība, ka tieši kultūras mantojums saglabās mūs gadsimtiem ilgi. Tā ir tā niša. Jaunieši, ejiet un mācieties! Jūs esat vajadzīgi. Lasiet daudz grāmatu, ejiet uz muzejiem, kino, iedvesmojieties, bet rakstiet labus stāstus, lai režisori ar savām kino komandām, kas mums te ir Latvijā, lai mēs piesaistām arī citus mūsu stāstiem. Lai mēs savu stāstus stāstām plaši, ne tikai Elīna Garanča, kura dzied, diriģenti, kuri ir Eiropā. Vai mūsu hokejisti, basketbolisti pasaulē, bet tieši kultūra, tieši stāsti. Mums ir labi aktieri, laba aktierskola, režijas skola varētu būt labāka, bet aktierskola ir ļoti laba. Zini, kāpēc? Izstāstīšu noslēpumu. Mums lielākoties pasniedz praktizējoši
režisori, viņi pasniedz gan aktieriem aktiermākslu, gan režijā režisoriem. Es pats esmu absolvējis abus arodus Kultūras akadēmijā. Es tagad ar lielu laika nobīdi varu salīdzināt. Režisors, strādājot ar aktieri, iedod vairāk, un režisors, strādājot ar režisoru, iedod mazāk, jo tev aug konkurence. Tādā diemžēl valstī dzīvojam. Es Kultūras ministrijai lūgtu tiem pasniedzējiem maksāt vairāk, lai viņi tos režisorus sagatavotu labāk.
2001. gadā tu filmējies LTV seriālā “Likteņa līdumnieki”, kas stāsta par Latvijas zemes, cilvēku un valsts likteni no 20. gadsimta sākuma līdz 21. gadsimta sākumam. Tu šeit spēlē Edgaru Nārbuli, saimnieka dēlu, kura dzīvi salauž 2. pasaules karš, viņš nonāk Sibīrijā. Iedomāsimies, ka Edgaram Nārbulim šodien ir 104 gadi, viņš ir pie pilnas apziņas - kas viņu iepriecinātu un darītu bažīgu šodienas Latvijā?
Viņš noteikti priecātos par Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, par visām apakšstruktūrām, par Zemessardzi, viņš būtu lepns. Viņš būtu pārlaimīgs par Dziesmu svētkiem, viņš gribētu noteikti tur aiziet, viņš būtu priecīgs par skaistajiem Latvijas saullēktiem un saulrietiem, par briežiem, kas skraida. Nezinu, tu uzdod tādu jautājumu, ka mazliet kļūstu melanholisks.
Nevajag jau pazaudēt ticību, lai kādas mums tās valdības nāktu, gan jau viņi arī cīnās, mums, iespējams, ir vispārējs viedoklis. Gribētos, lai katrs mēs darām to labāko, ko spējam. Ticēt vajag, es domāju, ka vecais Edža Nārbulis nebūtu pazaudējis ticību. Ir jau arī labas lietas, bet kaut kā tās negatīvās mēs pamanām vairāk un tās notiek vairāk. Nobeigumā vecais Nārbulis teiktu: “Paceļam to galvu augstāk, iztaisnojam mugurkaulu un savu tautu mīļojam, turam cieši sirdī.” Kaut kā tā viņš teiktu.
