Lauksaimnieks Indulis Jansons: Valdība parādīja, ka arī govi var aplikt ar nodokli

© No personiskā arhīva

“Jebkurš biznesā, tajā skaitā lauksaimnieks, skatās savus izdevumus – barība, tehnika, turēšana un tā tālāk. Tagad pie visa pieplusojas arī šis nodoklis. Attiecīgi tāpat tirgū pieaugs cena gala produktam,” komentējot Dānijas lēmumu ieviest pirmajiem pasaulē oglekļa nodokli mājlopiem, intervijā “Neatkarīgajai” teic Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LPKS) “VAKS” valdes priekšsēdētājs un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons.

Intervijas sākums izlasāms šeit.

Kas notiek ar zemes tirgu Latvijā un Eiropā?

Ar atsevišķiem izņēmumiem zemes tirgus skaitās brīvs, bet ir rietumvalstis, kur tik vienkārši nemaz nenopirksi. Piemēram, Francijā droši, ka neko nenopirksi - tur to regulē iestāde, kas izvērtē - vai tu esi cienīgs pirkt to zemi vai nē. Tur nav brīvais tirgus.

Nevar pirkt zemi, jo neesi francūzis, vai tāpēc, ka neesi labs cilvēks?

Tas ir vesels komplekss. Man patīk, ka ir šādas tradīcijas. Piemēram, kad sāku kādreiz ar Vāciju sadarboties, arī viņiem bija prasība, ka visiem zemniekiem jābūt kādā lauksaimnieku organizācijā. Diemžēl nu jau Eiropas liberālisms arī tur jau ir šo visu papostījis. Vairs nav tāda organizēšanās un jauda.

Tajā pašā laikā jebkurš no Eiropas var atbraukt pie mums un pirkt jebko, ko kāds ir gatavs pārdot. Šķēršļus neviens neliks?

Kaut kādus varbūt mēģina, bet īsti jau neliek. Nevar uzlikt. Var mazliet patraucēt, pavilkt laiku. Es pašlaik teiktu, ka tam visam arī nebūtu nekādas nozīmes. Arī latvieši spēj nopirkt zemi un saimniekot.

Latvijā vēl var nopirkt zemi?

Pērk. Darījumi notiek. Visdārgākā ir Zemgalē, jo tur ir visauglīgākā zeme. Cenu bieži vien nosaka arī atrašanās vieta. Ja lauksaimniekam turpat pie mājas ir zemes gabals - viņš ir praktiski spiests to pirkt pat par augstāku cenu nekā zemes gabalu, kas ir tālu.

Tirgus šobrīd gan ir atslābis, jo bijuši smagi gadi. Līdz ar to pircēju vēlme pirkt ir mazāka.

Šobrīd ir aktuāls LAD atbalsta pasākums ir tā saucamo zaļo joslu ierīkošana, uz to var pretendēt gan konvencionālas, gan bioloģiskas saimniecības - tas paredz buferjoslu ierīkošanu lauku malās, kuras robežojas ar ceļu, grāvi, mežu u.tml. Dzīvē tas nozīmē attiecīgās lauka malas nopļaušanu un sasmalcināšanu, vienalga - zālāja vai sējumu. Ja šo pasniedz kā “zaļo” pasākumu, tad tam kaut kādā veidā būtu “jāglābj” pasaule. Vai realitātē šāds pasākums var ko līdzēt, lai mēs kļūtu “zaļāki”?

Vides faktors ir jāņem vērā. Tomēr jebkura ražošana piesārņo. Jebkura, ne tikai lauksaimniecība. Cilvēks kā tāds piesārņo - tas ir fakts. Bet uzstādījumi tādi ir. Sākas viss no augšas - Eiropas - un tiek virzīts uz valstīm. Un tad nu mēs te cenšamies. Pirmkārt, pat netiek ņemts vērā, cik katra valsts absolūtajos skaitļos ir “zaļa” vai piesārņojoša. Ir vienkārši atskats atpakaļ nākotnē un “pielieciet pūles un īsiniet ražošanu”.

Nesen ziņu portālos bija lasāms par Dānijā ieviesto “pirdienu” nodokli. Respektīvi, gotiņas apliktas ar nodokli, jo tās ēd zāli un pēc tam laiž gāzes. Kas tas ir, un vai var ko līdzīgu sagaidīt arī pie mums? Ko labu tas dod?

Es nezinu, ko tas dod. Ja nu vienīgi nes īslaicīgi naudu budžetā. Jo tā govs kā laidīs to gāzi, tā laidīs - ar nodokli vai bez. Videi tur ieguvuma nekāda nav. Ir parādīta labā griba. Valdība parādīja, ka var to govi aplikt ar nodokli. Bet kas notiek tālāk? Jebkurš biznesā, tajā skaitā lauksaimnieks, skatās savus izdevumus - barība, tehnika, turēšana un tā tālāk. Tagad pie visa pieplusojas arī šis nodoklis. Arī tas ir jāliek exel tabulā, palielinot pašizmaksu. Attiecīgi tāpat tirgū pieaugs cena gala produktam. Šis cenas pieaugums aizies pa ķēdi līdz gala patērētājam.

No personiskā arhīva

Tātad Dānijā mazāk dzers pienu vai arī vairāk piena ievedīs no citurienes?

Es gribētu teikt - lielākais “zaļā kursa” ienaidnieks ir labklājība. Jo mums ir vairāk resursu, jo mēs gribam labāku dzīves kvalitāti un komfortu. Piemēram, pirms 30 gadiem lidojums ar lidmašīnu bija notikums vairākiem gadiem, bet šodien ar lētajām aviokompānijām var aizlidot par 50 EUR, kā ar taksometru. Bet cik tad daudz ir CO2 izmešu no tā visa. Tāpēc lielākais “zaļā kursa” ienaidnieks ir vēlme dzīvot labāk un to atļauties.

Tā frāze, ko man līdzcilvēki saka, ka nedrīkst lietot, bet es to šad tad lietoju: “Ja tu gribi izdarīt kaut ko labu videi, tad tavs pienākums ir izdarīt “harikiri”, jo tava dzīvošana ir kaitīga.”

“Harikiri” ir domāts...

Darām galu! Un miers. Un tu vairs netērēsi, neēdīsi, nebrauksi.

Un arī tā pārtikas ceļošana tagad ir aktuāla. Ne viens vien aizraujas, piemēram, ar Āzijas virtuvi. Tas taču viss tiek atvests. Tā ir transporta ietekme. Labāk ēst vietējo. Bet tāds ir jaunais trends, pamēģini iebilst!

Pavisam nesen Vācijā lielveikalā domāju paēst kaut ko tā saucamajā “Food court” no vācu virtuves, bet tur bija kādas 10 Āzijas virtuves un vēl pāris amerikāņu, nevienas vācu.

Tātad stāsts ir par cilvēku paradumiem?

Jā.

Gotiņa nebūtu pirmā, ar ko sākt?

Var jau sākt. Bet jāsāk ir katram ar sevi. Tā labā griba ir parādīta.

Cilvēks pirks dārgāku pienu, līdz ar to paliks mazāk naudas lidošanai...

Nē, nē. Aizies streikot un pieprasīs lielāku algu. Nodokļi veicina inflāciju. Beigās var vēlreiz noformulēt - vēlme dzīvot labāk, ēst labāk, baudīt iespējas ir lielākais vides ienaidnieks.

Kādreiz bija viena mašīna uz ģimeni, bet tagad ģimenē ir tik mašīnu, cik pilngadīgo. Varbūt tikai sunim nav un pensionāram...

Rietumeiropas valstīs, piemēram, Nīderlandē, pie daudzdzīvokļu mājas var saskaitīt vien dažas mašīnas, bet tajā pašā laikā ir pilns pagalms ar velosipēdiem. Pie mums ir otrādi - pāris velosipēdi un pilns pagalms ar mašīnām. Atšķirība ir domāšanā?

Tā nav domāšana. Pirmām kārtām attālumi, mazais apdzīvotības blīvums. Arī ieradumi. Es pats mēģināju braukt ar velosipēdu. Sanāk apmēram 10 km, un no tiem pusotrs ir pa zemes ceļu, pārējais pa tādu asfaltu, kur tikai divām mašīnām vieta sanāk. Tikko kā viena mašīna pabrauc garām, tā esi putekļos, tāpēc to pieradumu diezgan ātri atmetu. Turklāt Nīderlandes pluss ir tāds, ka tur vispār nav kalnu un ir atbilstoša infrastruktūra.

Paturpinot par zaļās domāšanas tēmu - kā vērtējat saules paneļus? Cik tas ir labi un perspektīvi? Arī kontekstā, ka tie sāk aizņemt arvien vairāk lauksaimniecības zemes.

Kā alternatīva noteikti labi. Izdevīgi arī fiziskām personām, kam ir “neto patēriņa princips” - ka var ražot tagad, bet patērēt vēlāk rudenī, bet tas vairs ilgi nedarbosies.

Savukārt par tiem lielajiem saules parkiem - noteikti atbalstāmi, jo tā ir zināmā mērā arī drošība un enerģijas piegāžu diversificēšana. Vienīgi ir jau precedenti, kad lielus saules paneļu parkus uzbūvē tuvu apdzīvotām vietām un mainās ainava. Teiksim, šodien vēl ir pļava, bet rīt stikls. Ir pilnīgi cits skats.

Ir kādi reāli aprēķini, cik lielas platības būtu nepieciešamas, lai visu Latviju apgādātu ar elektrību no saules paneļiem?

To pat nevar sarēķināt, jo paneļi strādā tikai tad, kad spīd saule. Un tajā brīdī parasti arī maz tērē, jo ir silts. Cik saprotu, mums ir arī problēmas ar stabilizēšanu, jo gan saule, gan vējš - tas viss strādā tikai tad, kad ir konkrētais resurss, bet tīklā vajag spriegumu noturēt patstāvīgi - atbilstoši patēriņam. Tāpēc, domāju, kombinācijā (ar citiem avotiem) būtu labi, bet nevajadzētu apbūvēt n-tos hektārus.

Respektīvi, labāk uzlikt saules paneļus sev mājai uz jumta.

Jā, mums arī uzņēmumā ir uz jumta uzstādīti, un tagad vērtējam to visu. Iespējams, mēs arī kādu saules parku uzbūvēsim savām vajadzībām. Kombinācijā jā, bet kā vienīgais enerģijas avots - noteikti nē.

Saules parki būtu ļoti vērtīga lieta, ja parādītos kvalitatīvs piedāvājums akumulatoriem jeb būtu labāka iespēja uzkrāt šo enerģiju. Pagaidām ir secinājums, ka tā tehnoloģija un līdz ar to cenu attiecība nav līdz galam attīstīta.

Latvijā zemniekam, kurš audzē graudus, jāievēro vesela rinda ar prasībām - daudz ko drīkst, daudz ko nedrīkst; tas attiecas gan uz augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, gan daudzām citām lietām. Tajā pašā laikā mums nāk iekšā gan Ukrainas graudi, gan arī bija daudz apspriestie Krievijas graudi. Vai viņiem prasības ir līdzīgas mūsējām, vai tur var daudz brīvāk rīkoties?

Pirmkārt, prasības atšķiras arī ES, jo katra valsts ievieš plānu, kādu uzskata par labāku. Ir valstis, kas primāri skatās uz savām interesēm, bet mēs ļoti ātri atdodam iniciatīvu kaut kur citur. Tur tā problēma arī sākas - kad to visu saliec, krītas ieņēmumi. Beigās viss tāpat atduras pret naudu, kas ir zināmā mērā dzīves kvalitātes mērvienība. Jo jebkurš grib dzīvot labāk, bet lai mūsdienās dzīvotu labāk - vajag naudiņu. Bet ja veic darbības, kas naudiņu samazina...

Ir kāds šādas valsts piemērs? Varētu būt Polija?

Tā ir daudz savtīgāka un manā skatījumā arī daudz pareizāk rīkojas, jo vispirms ir pašam jābūt stipram, tad būsi stiprs arī ārpusē. Polija ir lielāka valsts, un tā ir savādāk veidota. Mēs salīdzinoši ļoti ātri piekāpjamies un esam izpildīgi.

Bet poļi pasaka Eiropai - nē, paldies, mēs darīsim šitā?

Esmu piedalījies pasākumos, kur piedalās arī poļi. Viņiem nostāja ir tāda un viss. Tāpat arī viņiem nerūpēs zināt citas valodas. Ja kāds gribēs, lai runā poliski. Nav jau tā, ka viņiem nekas nav jāpilda, bet viņi to dara nedaudz savādāk. Ir arī valstis, kuras neizpilda kādas prasības un maksā sodus.

Mēs sodus nemaksājam?

Neesmu dzirdējis pēdējā laikā. Citreiz kāda valsts var izvērtēt, ka vieglāk samaksāt sodu un nezaudēt šodien.

Attiecībā uz produkcijas izmaksām - tā ir absolūta patiesība. Jo visas šīs prasības sadārdzina produkciju. Pirmkārt, nav pieejami lētie materiāli. Otrkārt, tos nevar lietot. Treškārt, arī ierobežotas vietas, kur var kaut ko darīt. Mēs startējam tirgū ar šādu produkciju, bet mūsu tirgū tajā pašā laikā parādās Krievijas, Baltkrievijas, Kazahstānas u.c. graudi.

Krievijas graudi vēl nāk iekšā Latvijā?

Šobrīd nenāk, jo Latvija ir ieviesusi aizliegumu. Kā arī ES ir atjaunota ievedmuita.

Bet Kazahstānas graudi tiek ievesti?

Par šo brīdi nepateikšu, bet noteikti, ka būs.

Vai varētu būt tā, ka tā saucamos Kazahstānas graudus iekrauj vagonos kaut kur pa ceļam, piemēram, Omskā, bet Kazahstāna minēta tikai pavadzīmē?

Es vairāk ticētu tam, ka tā ir, nekā ka nav. Es pasakas varbūt lasu, bet ne tāpēc, lai tām ticētu.

Katrā gadījumā graudu vagoni arvien ripo pa sliedēm?

Šobrīd mazāk, jo tagad uz trešajām valstīm var brīvi eksportēt, bet Eiropa ir atjaunojusi ievedmuitas režīmu jeb atcēlusi kvotu sistēmu. Līdz ar to Eiropā nevar ievest Krievijas graudus bez ievedmuitas, un tā ir pietiekami augsta.

Tas varētu izlīdzināt konkurenci?

Es ceru. Šobrīd mēs vēl to nejūtam, jo tas tikai no 1. jūlija ir spēkā, bet cerams, ka tas atstās iespaidu. Īstā graudu tirdzniecība vēl tikai sāksies.

Kas bija tie, kuri veda iekšā Krievijas graudus?

Droši vien ir daudzi ieinteresētie, jo mums jau uzbūvēta bija loģistika uz tranzītu no Krievijas, kur viena no sastāvdaļām bija arī graudi. No tā vinnē gan dzelzceļš, gan ostas un, protams, arī pircēji un pārdevēji - viņi jau arī pirka tos graudus.

Paturpinot par Krievijas tēmu. Pirms vairākiem gadiem, kad vēl nebija sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, pie mums zemnieki pirka minerālmēslojumu maisos, uz kuriem bija rakstīts “URALCHEM” vai “URALKALI” - noprotams, ka tie arī nāca tolaik no Krievijas. Un no kurienes minerālmēsli tiek ievesti tagad?

Jā, protams, 2022. gadā, sākoties karam, tas viss beidzās. Tajā laikā bija lētāks gan produkts, gan loģistika. Šobrīd visas trīs Baltijas valstis ir praktiski pārtraukušas importu no Krievijas. Teorētiski var, bet praktiski tas nav iespējams. Šobrīd mēs iepērkam minerālmēslus pamatā no Rietumeiropas. Arī Norvēģija, Polija, kaut kas ienāk arī no Lietuvas.

Kā atšķiras cenas?

Pirmais lēciens bija vispār ārprātīgs, kamēr sakārtojās loģistika un viss pārējais. Šobrīd tas absurds ir tāds, ja iepriekš mēs zināmā mērā bijām ieguvēji, jo tas bija pa ceļam (vedot no Krievijas), bet šobrīd mums piegādā minerālmēslus no Krievijā ražotā amonjaka - slāpekļa izejvielu aizved no Krievijas uz Eiropu, pārstrādā granulās un atved mums.

Tātad dārdzība veidojas no krietni lielākas loģistikas?

Jā, loģistikas. Es uzskatu, ka ir pareizi netirgoties ar Krieviju, kamēr karš nav beidzies, jo jebkura nauda viņiem - tā ir jauna nauda kara mašīnai. Tomēr tik un tā izrādās, ka mēs to darām, tikai vēl samaksājot starpniekiem. Absurdi būtu noticēt tam, ka kāds pa vidu nepaņem savu tiesu.

Tātad iepriekš no Krievijas tika pirkti gatavi minerālmēsli, bet šobrīd izejvielas to ražošanai? Šīs izejvielas tiek aizvestas uz Rietumeiropu un pēc tam pie mums no turienes nonāk gatavs produkts?

Jā, Beļģija, Nīderlande. Daudz kas iznāk dārgāk. Nevar apgalvot, ka viss, bet viena būtiska daļa noteikti tieši tā nonāk pie mums. Tas nozīmē, ka mums pie tā visa, ka ir “zaļie kursi” un kas tik vēl, mums arī šis resurss patiesībā ir jāpērk dārgāk.

Vai ir citas alternatīvas izejvielu iegūšanai - Skandināvija, Ukraina?

Produktam, kuram ir liels apjoms un maza cena, ir ļoti būtiskas transporta izmaksas. Ja, piemēram, datorus var sakraut konteineros un aizvest kaut vai no Japānas uz Eiropu vai otrādi un nekas būtiski nemainīsies, tad šiem liela apjoma produktiem katra vešana vai pārkraušana ir ļoti dārga. Loģistika ir izšķiroša. Teorētiski var dabūt lētāk, bet nevar atvest par saprātīgām cenām.

Kā izskatās Latvijas lauki? Dzīvot laukos paliek labāk vai sliktāk?

Šķiet, ka labāk, ne sliktāk, bet patiesībā progress ir. Diemžēl cilvēku paliek mazāk, bet kuri paliek - dzīvo labāk. Lauksaimniecībā palīdz ES fondi.

Ko darīt, dzīvojot laukos? Jābūt zemniekam?

Iespējas teorētiski ir plašas, bet tas nav vienkārši - laukos dzīvot ir dārgi, jo viss ir jādara pašam, attālumi, ne viss pa rokai. Par lauksaimniekiem - viņu skaits samazinās, jo no zemnieka pieprasa efektivitāti.

Ir droši vien digitālās iespējas. Ja ir iespēja strādāt attālināti. Par rūpniecību šaubos, jo tur vajag darbaspēku, infrastruktūru, arī naudu laukos grūtāk piesaistīt. Bet kas vēlas dzīvot laukos - laipni lūgti.

Piemēram, iztēlojoties senākus laikus - ja lauku mājā ir 10 govis, tad bija vajadzīgs vesels bars cilvēku, kuri savāks tām sienu, bet tagad visu izdara ar tehniku. Jebkurā lauksaimniecības jomā viens vai divi cilvēki var tikt galā ar lielu platību.

Tā tas ir, bet drīz būs traktori bez vadītāja un nevienu nevajadzēs.

Pie mums jau ir tādi?

Tos jau testē. Vēl jāpiestrādā, bet es domāju - tālu vairs nav. Un līdz ar to darba vietas samazinās. Vecā paaudze laukos dzīvo, bet jaunie parēķina, padomā, ka gribas dzīvot labāk, un saprot, ka vēlas dzīvot tur, kur kaut kas vairāk kustas. Kur ir nauda, kur ir sabiedrība. Līdz ar to tās ir pilsētas, un skumjākais, ka bieži vien ārpus Latvijas.

Vai nav tā, ka reizēm ir tieši otrādi un cilvēki izvēlas nopirkt kādu atjaunojamu māju laukos, bet uz darbu pilsētā braukā ar auto?

Droši vien ir arī tādi. Ja izdodas to gan finansiālā, gan laika ziņā realizēt - tas ir apsveicami. Es pats arī dzīvoju laukos un braucu uz pilsētu. Man līdz Valmierai ir kādi septiņi kilometri. Dzīvoju viensētā. Tas, kas ir jāatzīst - ja nav skolnieku un vispār nav cilvēku, loģiski, ka nebūs arī nekāda servisa. Kā to atrisināt, man nav idejas. Tas pats attiecas arī uz, piemēram, pastu.

Daudz ko izšķir finansiālais aspekts. Teikt var, ko gribi, bet cik to jauno paliek, ja vien nav lauksaimnieki? Ir arī zināma tendence atgriezties, bet tas notiek daudz mazāk nekā aizbraukšana.

Ap Rīgu, Valmieru un citām pilsētām visas viensētas tiek pārpirktas un apdzīvotas, bet attālāki reģioni paliek tukšāki. Urbanizācija notiek jau simtiem gadu.

**********

* Lauksaimnieks Andis Beitāns ir Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 3. kursa students. Prakses programmas ietvaros Andis šobrīd ar portāla “www.nra.lv” kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, gatavojot ziņas, rakstot intervijas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.