Kaspars Pudāns: Mums pašiem jāveido savas tālo raķešu sistēmas

© Zemessardzes arhīvs

No 2. septembra līdz 8. oktobrim visā Latvijā notiks Nacionālo bruņoto spēku (NBS) organizētās visaptverošas valsts aizsardzības mācības “Namejs 2024”. Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Kaspars Pudāns sarunā ar “Neatkarīgo” izstāsta daudz interesanta par šīm mācībām.

Cik cilvēku piedalīsies “Namejā”?

Lēšam, ka kopā tie būs aptuveni 11 000. Tas nebūs vienlaikus, bet mēneša garumā ar dažādām fāzēm, un šajos 11 000 dalībnieku būs gan profesionālā dienesta karavīri, gan zemessargi, kuri būs atsaukušies, gan rezerves karavīri. Ik gadu bija uzdevums iesaistīt rezerves karavīrus, bet šogad viņi ir specifiski atsevišķās vienībās - kā mobilizācijas vingrinājums. Tas notiek ar Ministru kabineta lēmumu. Piedalīsies arī sabiedroto spēku karavīri, tie, kuri atrodas te, uz vietas, kā arī tās vienības, kas ieradīsies uz mācībām.

Tātad šie 11 000 nav viena vienība, bet dažādu vienību dalībnieki: jūrā, gaisā, uz zemes, arī dažādu kiberjomu un informācijas jomu speciālisti. Mācībās piedalīsies arī daudznacionālā divīzija “Ziemeļi”, ko Latvija veidoja kopā ar Dāniju. Vienība šeit ir jau otro gadu, un tā arvien vairāk tiek iekļauta mācībās un mūsu aizsardzības plānos.

No kreisās Kaspars Pudāns, pulkvežleitnants Kaspars Kokins, novērotājs no Lietuvas Raimonds Groudis / Zemessardzes arhīvs

Jūs savulaik izteicāties, ka tiem, kuri tagad piedalās mācībās, vajadzētu būt spējīgiem ilgstošam karam. Ko jūs ar to domājāt?

Uz to jābūt spējīgiem ne tikai tiem, kuri piedalās mācībās. Viena no atziņām, kas parādījusies pēc pēdējiem divarpus gadiem: karš - tā nav trīs dienās atrisināma kauja, kad pretinieks apstājas, jo mēs viņu iznīcinām. Mēs redzam, ka ienaidniekam ir vienaldzīgi iznīcinātie karavīri, šie zaudējumi viņam neko nenozīmē, un ienaidnieks turpinās uzbrukt jebkurā gadījumā. Mūsu galvenais arguments ir: pārvērtēt pieeju atturēšanai.

Mēs domājam, ka atturēšana caur pretdarbību, caur, kā angļi saka, “punishment” (sodīšana - angļu val.) - tas nedarbojas. Tāpēc veidojam atturēšanu uzreiz: nobloķējot ienaidnieka virzīšanos uz priekšu. Proti, mēs nevis pēc tam atriebsimies, sadodot ienaidniekam pa mizu, bet nepieļausim viņam vispār kaut ko uzsākt.

Otrs aspekts: psiholoģiskā noturība. Un to tagad palīdz vairot gan Krievijas karš Ukrainā, gan mācības “Namejs”. Arī sabiedrībā tai jāvairojas, pirmām kārtām izprotot, ko var radīt karš. Tagad katram iedzīvotājam ir iespējas pārdomāt: ko darītu es, ja būtu karš?

Jums ir pārliecība, ka cilvēki to pārdomās?

Es ceru. Nevaru apgalvot, ka to darīs visi. Kaut arī kopš pilna apmēra kara sākuma ir pagājuši divarpus gadi, ir daudz tādu, kuri apgalvo: es nezinu, ko es darītu kara gadījumā. Kaut gan mēs esam bieži skaidrojusi šīs lietas…

Pirmām kārtām - ja cilvēkam ir spējas un vēlme, mēs aicinām viņu ievienoties Zemessardzei. Mēs atradīsim viņam piemērotu vietu, lai viņš kļūtu par aktīvu valsts aizstāvi.

Respektējam tos, kuri teic, ka ar ieroci rokās viņi tomēr nav gatavi cīnīties. Ir arī citi darbi: var pašorganizēties palīdzības grupās. Ir pašvaldības, kas piedāvā veidot palīdzības grupas, kurās nepieciešami galdnieki, elektriķi, apsargi utt. Jāveido palīdzības grupu tīkls, kurā iekļauti zemessargi, kuriem katram ir savs uzdevums.

Ko mums ir iemācījis Krievijas karš Ukrainā?

Divus aspektus jau nosaucu: par psiholoģisko noturību un atturēšanas politiku. Redzot to, ko Krievijas darīja savās regulārajās mācībās “Zapad”, pirms 2022. gada mums šķita, ka esam visu pareizi saplānojuši. Mums gan pietrūka valstiska atbalsta finansējuma piešķiršanai, lai mēs varētu nopirkt tālas darbības rādiusa ieročus. Tas būtu saistībā ar atturēšanas politiku: sak, ja jūs mēģināsiet, mēs nekarosim tikai šeit, uz mūsu robežas, mēs dosim triecienus dziļumā, iznīcinot jūs jau tur, jūsu teritorijā.

Tagad redzam, ka ukraiņu dronu triecieni Kurskas apgabalā nav pietiekami spēcīgi, tie nevar aptvert visu Krievijas teritoriju. Mums jāmācās: jāizmanto ienaidnieka vājās puses, tā ir taktika. Bet tas nav nekas jauns, ko Krievijas karš būtu iemācījis. Tas vairāk dod pārliecību, ka mēs varam to izdarīt.

Ukraiņu droni kaut ko, protams, iznīcina, bet ukraiņiem netiek atļauts uzbrukt krievu pozīcijām un militārajiem objektiem ar tāla rādiusa raķetēm. Varbūt mums arī neļaus izmantot šādas raķetes pret krieviem, ja viņi mums uzbruks?

Es ceru, ka tā nenotiks. Mēs tomēr esam citā statusā, un es ticu NATO un šīs organizācijas 5. pantam. Un pozitīvi ir tas, ka ukraiņi tagad izmanto savas ieroču tehnoloģijas. Viņi parāda rietumvalstīm: nebaidieties, turpiniet mums palīdzēt! Sarkanās līnijas ir tikai krievu blefošana. Ukraiņi saka: dodiet mums ieročus vai vismaz to sastāvdaļas, mēs paši saražosim visu, kas nepieciešams.

Mums pašiem jāiegādājas un jāveido savas tālās artilērijas raķešu sistēmas. Un tas ir mūsu attīstības plānos. Tas prasīs vēl pāris gadus, lai to visu integrētu aizsardzības sistēmā. Tagad visiem vajag HIMARS, agrāk par tādiem neviens nenojauta, bet tagad gandrīz katra vecmāmiņa zina par “haimāriem”.

Vai Zemessardzē daudz sieviešu?

Aptuveni 20% no kopskaita. Zemessardzē ir trīs komponenti - paši zemessargi, profesionālā dienesta karavīri un rezerves karavīri.

Gan aizsardzības ministrs Sprūds, gan NBS komandieris Kalniņš izteicās, ka atbalsta sieviešu iesaukšanu obligātajā karadienestā. Kā jūs uz to raugāties?

Šobrīd ir iespējas dienēt armijā dažādos veidos, un tas attiecas arī uz sievietēm. Ja tiks pieņemts lēmums obligātā kārtā iesaukt arī sievietes, tas no mums prasīs pielāgošanos vairāk infrastruktūras ziņā, ne tik daudz apmācību ziņā. Manuprāt, nav jāmaina apmācību programma un ekipējums, jo tieši šie 20% pierāda, ka sievietēm ir spējas paveikt militārus uzdevumus. Nekomentēšu savu personīgo pozīciju, vien teikšu, ka dienests ir pieejams visiem LR pilsoņiem - arī lai turpinātu karjeru militārajā jomā.

Nešaubīgi. Vienkārši - to nevajag pārvērst par obligātu pasākumu. Ja sievietes vēlas, viņas var pievērsties militārajai karjerai vai vismaz uzsākt militāro dienestu. Uzskatu, ka tam jābūt brīvprātīgam pasākumam. Bet kā ir ar jauniešu fizisko sagatavotību?

Nav tādas precīzas statistikas, jo jaunieši nav mūsu galvenais kontingents. Bet pamatapmācības kursos, protams, ir patīkami redzēt pavisam jaunas sejas - ne tikai jaunus cilvēkus ap 30 un 40 gadiem. Veicam pārbaudes, lai mēs katram varētu individuāli pielāgot pamatapmācības. Taču varu apstiprināt to, ka jaunieši ir sliktākā fiziskā stāvoklī nekā agrāk.

Mana būtiskākā atziņa ir no Valsts aizsardzības dienesta pieredzes: ir zināmas normas, ko jauniešiem tomēr vajadzētu sasniegt. Jā, ir grūti to izdarīt, ierodoties uz pirmajām pārbaudēm, piemēram, veikt vēderpreses vingrinājumus vai noskriet konkrētu distanci. Bet jaunietim ir iespējas pāris mēnešos to visu apgūt, un man prieks, ka šis potenciāls tiek izmantots pilnībā. Mēs šos jauniešus izveidojam un sagatavojam.

Par šo situāciju vairāk jādomā skolām: kamēr skolās jaunieši atraktīvi spēlē futbolu un basketbolu, tikmēr ir aizmirsts par normatīviem, kādus prasām mēs - mēs vairāk domājam par vieglatlētiku, par vingrošanu, par vispusīgo fizisko sagatavotību.

Varbūt šajā jomā palīdzēs valsts aizsardzības mācība, kas ieviesta skolās kā jauns priekšmets?

Tur nav plānots aizvietot fiziskās nodarbības. Tiks palīdzēts apgūt iemaņas izdzīvošanai, notiks pārgājieni, pirmās palīdzības sniegšanas nodarbības. Programmā būs patriotisma audzināšana, lojalitāte pret valsti utt.

Vai Zemessardzē ir paredzētas kādas tehniskās apmācības, piemēram, kā rīkoties ar droniem?

Pēc pamatapmācības, ko iziet zemessargs, lai kļūtu par kājnieku, ir iespēja apgūt dažādas specialitātes. Piemēram, mīnmetēja operators. Tas nenozīmē tikai ievietot mīnu tajā mīnmešanas caurulē, operatoram jābūt labai izpratnei skaitļošanā, lai izrēķinātu, kur tā mīna kritīs, kādu munīcijas lādiņu ievietot. Cits virziens ir izlūkošana: prasme integrēties un maskēties.

Pēdējos divus gadus aktuāli ir droni. Ir vairāk nekā 200 zemessargu, kuri šo apmācību jau veikuši. Drona operators - tas nav tikai vadīt dronu. Pirmām kārtām karavīrs tiek padziļināti apmācīts kā kājnieks: mēs zinām, ko drons spēj nodarīt kājniekam, bet saprotam arī to, ka mūsu drona operators kļūst pretiniekam par mērķi. Tāpēc viņam pašam jāsaprot, kā iefiltrēties un noslēpties, lai izdzīvotu pretinieka kontrolētā apvidū. Drona operatoram arī jāprot pārvarēt ienaidnieka elektronisko signālu slāpēšanu, un tas nav vienkārši.

Ar sliktu fizisko sagatavotību jaunietis nevar kļūt par drona operatoru, jo tas nenozīmē dronu vadīt no ofisa. Šiem jauniešiem, kuri apguvuši drona operatora iemaņas, vienmēr saku: jūs esat labākie kājnieki. Viņiem arī fiziski jānes šī nasta, un tas parasti nav viens drons. Un viņiem ir jāsaprot, ka viņi kļūst par augstas vērtības mērķi.

Bet ir, protams, arī neletāla virziena iemaņu apgūšana. Ir iespēja darboties informatīvajā telpā, kas vairāk pazīstama žurnālistikā: lai “izķertu” un nolasītu ienaidnieka naratīvus, lai atmaskotu dezinformāciju un propagandu. Arī tam mēs esam gatavi, lai izsistu pretinieku no viņa plāniem.

Latvijas pierobeža vietām ir visai tukša. Esat domājuši par sadarbību ar tur palikušajiem iedzīvotājiem?

Pie katras sētas, protams, nepiestāsim. Taču sadarbība ar pašvaldībām mums ir. Mēs nevaram ietilpināties tikai poligonos vai šautuvēs, mums ir vajadzīgas teritorijas, kurās izejam ārā, lai vingrinātos. Ir zināmi privātīpašumi, kas atbilst mūsu vajadzībām, un tad, ja saimnieki ir ieinteresēti, mēs slēdzam līgumu par sadarbību.

Atsevišķa joma ir mednieki. Ar tiem, kuri vēlas iekļauties valsts aizsardzībā, mēs strādājam. Veidojam atbalstītāju tīklus ar specifiskiem uzdevumiem.

Vai pārbaudāt tos cilvēkus, kuri vēlas iestāties Zemessardzē? Iespējams, ka vienam otram ar lojalitāti pret Latviju ne viss ir kārtībā.

Pārbaudām viņa iepriekšējo dzīvi: kādos dienestos vai armijās dienējis. Ieskatāmies arī sociālajos tīklos, lai saprastu, ko viņi tur raksta. Anketās lūdzam norādīt cilvēku, kurš var dot rekomendāciju. Bet oficiālai un padziļinātai izpētei mēs kandidāta datus nosūtām militārās izlūkošanas un drošības dienestiem. Tie sniedz atzinumu: vai persona ir valsts drošības interesēm atbilstoša vai nav. Ja saņemam atzinumu, ka nav, tad mēs viņu arī neapstiprinām.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.