Sociologs Aigars Freimanis: Briškena runu spogulis ir skaistais pašnāvnieku tilts

© Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Par to, vai virs ministra Briškena galvas savelkas melni mākoņi, par to, vai mums “jāpavelkas” uz ambīcijām par lielāko aviokompāniju Ziemeļeiropā, par to, kā padomju un valžu locekļi pāriet no vienas treknas siles uz nākamo, par Latvijas tiesiskuma atavismiem un par to, kāpēc igauņi par mums smejas, kā arī par daudz ko citu – “Neatkarīgās” saruna ar sociologu Aigaru Freimani.

Stāsta, ka pār satiksmes ministra Briškena galvu savelkas mākoņi: prezidents Rinkēvičs un premjere Siliņa ir neapmierināti ar ministra komunikāciju, partija “Apvienotais saraksts” vēršas prokuratūrā par “airBaltic” jautājumu, un kas tik vēl nenotiek.

Jā, kā tad. Vēl arī tas, ka bateriju vilcienu iegāde par ES naudu, par ko daudz tika runāts, nenotiks: to paziņoja tas pats Briškens. Jo nauda esot “novadīta” citur. Līdz ar to mēs varam pateikties padomju industrijai, ka mēs varam turpināt braukt ar pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Rīgas vagonu rūpnīcā ražotajiem vilcieniem.

Mūsu vilcienam galastacija ir Valgā. No otras puses - no Tallinas - pienāk vilciens Tallina-Valka, tas satiekas ar vilcienu Rīga-Valga, un tad, kad tie abi stāv blakus, ir sajūta, ka esi iegājis vilcienu muzejā. To, protams, var uztvert kā humoru, bet tas tikai parāda, kādā stāvoklī ilgu laiku bijusi nozares un tās uzņēmumu pārvaldība.

Atliek paskatīties kaut vienu parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi, ko vada Kulbergs, lai saprastu, ka ikviens nākamais uzaicinātais ir kā brīnumains pērļu skalotājs, kurš neko nezina, jo visu ir darījis kāds cits un kaut kur citur. Ir sajūta, ka notiek apzināta un mērķtiecīga projekta “Rail Baltica” diskreditācija.

Ja skatāmies uz “airBaltic”, tur notiek tieši tas pats. Var ilgi stāstīt, cik ļoti bija vajadzīga nauda, bet visi, ieskaitot pašu Gausu (Martins Gauss, “airBaltic” prezidents un izpilddirektors - E.V.) un tā dēvēto padomi ar atpazīstamiem personāžiem - ar Klāvu Vasku, Kasparu Ozoliņu, Andri Liepiņu utt. Daudz ir tādu, kuri gadu desmitiem pārvietojas no vienas padomes uz citu.

Ir pieņemts lēmums, ka viena maza un nabadzīga (tā pieņemts uzskatīt) valsts nosponsorē vienu valsts uzņēmumu vairāk nekā par 500 miljoniem eiro. Šī nauda ir izņemta ārā no valsts finanšu aprites. Tā vienkārši ir pazaudēta, iemesta melnajā caurumā.

Un tagad klausīties un lasīt par vēža slimniekiem, kuru ārstēšanai nav naudas, par skolotājiem, kuriem nepiešķir solīto algu… Šīs sociālās vajadzības nāk ārā kā pīķi, un ir viena atbilde: naudas nav! Bet kompānijai “airBltic” nauda ir. Summas ir gigantiskas.

Bet vai mums jāļaujas šīm ambīcijām par lielāko aviokompāniju Ziemeļeiropā? Ko nevar celt, to nevar nest. Ir pārāk daudz citu vajadzību, taču tās tiek ignorētas. Domāju, ka tie, kuri virza šīs “idejas”, to dara mērķtiecīgi. Pirmkārt, viņi saņem lielas algas. Viņi noraksta zaudējumos (norauj podā) milzu summas, bet tās esam samaksājuši mēs, nodokļu maksātāji. Un tad viņi sapako lētu kompāniju, ko kādam pārdot par sviestmaizes cenu.

Pie mums tādas lietas atkārtojas regulāri.

Jā. Bija tāda banka “Citadele”, kas tika pārdota par viena (!) gada peļņas cenu. Un kas mums šajā bankā bija padomes priekšsēdētājs? Tas pats Klāvs Vasks. Un bija arī tāds nesenais skandāliņš, kas tomēr neizvērsās par lielskandālu: LMT un “Tet” apvienošana un pārdošana. Viens no “spīdošajiem” scenārijiem bija: valstij atstāt nelielu daļu - kaut kādu celtniecības uzņēmumu -, bet visu pārējo brālīgi atdot zviedriem. Un kas uzņēmumā “Tet” bija padomes priekšsēdētājs? Atkal Klāvs Vasks.

Ir cilvēki, kuri sistemātiski un mērķtiecīgi pazemina Latvijas valsts īpašumā esošo uzņēmumu vērtību, lai tos pārdotu par kapeikām. Tādi ciparzeļļi ir sastopami bieži, tā ir jaunā ģenerācija: viņi karjeru ir sākuši 90. gados kā reāli jauni cilvēki ar pilnīgi citādu pasaules uztveri, jo padomju laika cilvēki bija iebaidīti, ar pašcenzūru utt. Šiem jaunajiem nekā tāda vairs nebija, un viņi saprata, ka tas ir milzīgs resurss - valsts nauda. Līdz ar to viņi bija (un ir) plēsonīgāki un nekaunīgāki. Un viņos ir sajūta, ka viņiem neviens neko nevar izdarīt.

Tā ir tāda šķira: padomju un valžu locekļi. Šie cilvēki pārvietojas no padomes uz padomi, no valdes uz valdi un pilda kaut kādus noteiktus uzdevumus.

Bet valdības līmenī par to netiek runāts, kaut gan visi zina, kā šie “locekļi” pārvietojas no vienas treknas siles uz nākamo. Minētais Klāvs Vasks līdztekus ir (bija?) vēl vairāku uzņēmumu padomju un valžu priekšsēdētājs. Nu, cilvēks ar pārdabiskām spējām. Tad gribas pajautāt: kurš tad šādiem “pārdabiskajiem” dod uzdevumus?

Labs jautājums. Bet es nezinu. Negribu arī bārstīties ar sazvērestības teorijām, taču visticamāk, ka to kāds tiešām organizē.

Tad jau sanāk, ka Briškens var uzelpot - nekādu mākoņu virs viņa galvas nav, visu paveic padomes un valdes ar kādas mistiskas personu grupas norādēm.

Viņš virs savas galvas tomēr jau ir sakrājis gana daudz. Un Briškena komunikācija, par kuru bija sašutis prezidents, neko daudz neizšķir. Tā vienkārši ir kaitinoša, sevis pasniegšanas veids, kas sākumā kādam varbūt šķita interesants, ir kaitinošs.

Preses konferencē, kurā runāja Siliņa, tapa skaidrs, ka nauda, kas ieguldīta uzņēmumā “airBaltic”, tiek zaudēta, vainīgie netiek nosaukti, izmeklēšana nenotiek. Un tēma tiek pagriezta pavisam citā virzienā: mēs runājam tikai un vienīgi par gaišo nākotni. Runājot par “airBaltic”, jau trīs gadu desmitus tiek runāts par to, ka viss būs rīt - pēc pusgada, pēc pieciem gadiem. Bet ne tagad.

Jāņa Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” bija tas pats: runāt par pagātni, par atbildību? Kādas muļķības! Runāsim par nākotni, atnāks mistiskais investors, un viss notiks! Ātrās reakcijas varēja vērot sociālajos tīklos, tur arī eksperti ātri reaģēja. Ja runājam par politisko vidi: daļa partiju stāv malā, daļa kaut ko mēģina pateikt.

Saeimas priekšsēdētāja Mieriņa, piemēram, skaidri pateica, ka ZZS uzticas ministram Briškenam.

Dostojevskim ir tāds stāsts “Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji”. Stāsta centrā ir kāds klejojošais svētais, nepieskaitītais. Viņš pamazām sāk visus morāli ietekmēt, stāstot, kas ir pareizi un kas nepareizi. Ir cilvēki, kuri saprot, ka no viņa jātiek vaļā. Vienā brīdī tas izdodas. Bet viņam jau nav kur iet. Viņš atnāk atpakaļ, un tad iestājas absolūts miers, jo pirms tam vietējā sabiedrība bija saārdīta, metot ārā to savādnieku. Un, viņam atnākot atpakaļ, visi tie, kuri viņu meta ārā, bija pirmie, kuri kliedza “urā”.

Ar Briškenu ir tāpat. Viņš ir tāds “enfant terrible”, kurš mētājas apkārt un kaut ko nemitīgi stāsta, lielākoties bezjēdzīgi, turklāt visos iespējamos “tvērumos”. Viņa vārdu ekvilibristika ir spīdoša: teikumu sāk ar vienu domu, bet pabeidz ar kaut ko pilnīgi pretēju.

Viņš nonāk pretrunās pats ar sevi, bet vārdu straume ir tik liela, ka neviens to nevar pārtraukt.

Ir tāds skaitlis “pī” (skaitlis π rodas kā riņķa līnijas garuma attiecība pret tās diametru, saīsināti - 3,14). Bet tas nebeidzas ar 3,14, un tas nav līdz galam izrēķināts vēl šobaltdien. Ciparu rinda aiz komata ir miljardiem un triljoniem gara. Ar Briškenu ir kaut kas līdzīgs: viņš nepārtraukti runā, neko nevar saprast, taču skaidrs, ka jau šodien viss ir izcili, bet rīt būs vēl izcilāk.

Un izcila ir nepabeigtā dzelzceļa stacija, skaists ir pašnāvnieku tilts, uz kura var uzbraukt augšā un nolēkt lejā, skaista ir barža, kas rok pāļus Daugavā, un uz tās baržas plīvo Kamerūnas karogs. Briškena darbībā ir absurds absurda galā, kaut kādas neiespējamības, bet tas viss notiek. Visi visam piekrīt, viss ir labi.

Vai Latvija ir tiesiska valsts? Klausoties tevī, šķiet, ka vairs nav. Un vai vispār ir valsts?

Ir vērojami tiesiskuma atavismi. Mums ir Satversme, mums ir svētki. Ir vēl cilvēki, kuri dažās nozarēs cenšas saglabāt valstiskumu. Bet tiklīdz mēs nonākam līdz nozarēm, kas saistītas ar lēmumiem par milzīgu naudas summu izmantošanu, iekāpjam haosa atmosfērā.

Tāpēc jau arī vaicāju par tiesisku valsti: kāpēc neviens uz to visu nereaģē? Prokuratūras vairs nav?

Saprotu, ka gribas ātros risinājumus. Bet neviens no tiem, kas ir pie varas, nav gatavs pieņemt kādu lēmumu. Pats normālākais un loģiskākais būtu: atstādināt no amata “airBaltic” valdi un padomi un ielikt pagaidu valdi un padomi. Vai vismaz pielikt klāt kādu kontrolētāju, kurš piedalās visās attiecīgajās sanāksmēs, kur tiek spriests par uzņēmuma nākotni, nevis turpināt piebarot sabiedrību ar pīāriskiem tekstiem, kur lielākā daļa ir meli. Vecās valdes un padomes atstādināšana no amatiem mazliet nomierinātu sabiedrību.

Bet politiķi? Tiem nav ko teikt?

Nu, ko politiķi? Viņi ir vāji, zināšanu līmenis ir zemāks, viņi zināmā mērā pakļaujas ierēdņu teiktajam, ne visu ierēdņu, protams, bet tiem ierēdņiem, kuriem ir menedžeru gars, kuri ir nešaubīgi spējīgi un pietiekami nekaunīgi cilvēki. Politiķiem gandrīz nav ārējo resursu, kas varētu viņus pakonsultēt. Galvenais ir lēmumus nointerpretēt, ka tie būs “visas tautas interesēs”.

Pavasarī biju Romā, lidoju atpakaļ kopā ar igauni, ko pazīstu daudzus gadus. Viņš savulaik strādāja Marta Lāra valdībā. Parunājām. Es ar tādu kā ironiju teicu, sak, mums ir sava nacionālā aviokompānija, bet jums nav. Viņš smaidot atbildēja: “Yes, yes. We, estonians, enjoy your stupidity.” (Jā, jā. Mēs, igauņi, izbaudām jūsu stulbumu.” - angļu val.) Viņš jau toreiz zināja, ka mēs bezjēgā grūžam naudu iekšā tajā kompānijā…

Man kā vientiesīgam cilvēkam tomēr šķiet, ka vismaz prokuratūrai vajadzētu attapties.

Es gan domāju, ka nekas nenotiks. Atceries, kādu skandālu Latvijā izraisīja “trīs miljonu lieta”. Tagad šī summa šķiet nožēlojamas kapeikas. Mēs esam attīstījušies līdz 500 miljoniem. Un nevienam nav nekādu uztraukumu.

Un Gausa alga ir miljons eiro gadā. Kā tas ir iespējams uzņēmumā, kas strādā ar zaudējumiem?

Laikam tas ir padomes lēmums. Bet tādām ekstrēmām algām kā, piemēram, Gausam, vajag nodokli - 80%. Vai tad ar 200 000 eiro gadā nevar izdzīvot? Bet tad, kad tāda alga tika pielemta, par to neviens pat parunāt nevarēja.

Bija jau arī sāga ar “Sukhoj superjet”.

Tad, kad premjers bija Kučinskis, par “airBaltic” problēmām jau bija zināms. Tad parādījās “ideja”, ka jāpērk krievu lidaparāti “Sukhoj superjet”, un spiediens bija milzīgs. Taču jau tad bija skaidrs, ka krievu tehnoloģiskais līmenis ir katastrofāls. Bet krievi par katru cenu gribēja iesmērēt šos aparātus kādai Rietumu kompānijai.

Taču Kučinskis juta: kaut kas nav lāgā. Ja pareizi atceros, no dienaskārtības šo jautājumu noņēma Valsts drošības dienests.

Šajā sāgā taču piedalījās arī Briškens, spiežot uz šo vraku iegādi.

Viņš gan pēc tam stāstīja, ka bijis galvenais, kurš novērsis to iegādi. Tāpat kā tagad viņš stāsta, ka esot bijis pirmais, kurš cēla trauksmi par situāciju “Rail Baltica”.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.