Dmitrijs Savins: Daļai krievu tā ir principiāla politiskā nostāja – nerunāt latviski

© No personiskā arhīva

“Dzīvoju Latvijā jau vairāk nekā deviņus gadus,” teic rakstnieks, publicists un vēsturnieks Dmitrijs Savins, kura dzimtene ir Krievija, Aizbaikāls, pilsēta Čita. “Pirms tam nekad nebiju domājis, ka kļūšu par emigrantu. Bet mēs visi zinām, kāda ir situācija mūsdienu Krievijā. Tāpēc mana aizbraukšana bija loģisks rezultāts manam politiskajam darbam Krievijā. Man Krievijā bija tikai divi varianti: cietums vai emigrācija.” Intervija ar Dmitriju notiek latviski.

2015. gads - atbraukšana uz Latviju. “Es nedomāju par to, kur man būs labāka dzīve, es domāju tikai par to - kur es jutīšos brīvs,” saka Dmitrijs. “Esmu putiniskā neoboļševisma režīma pretinieks jau kopš pirmajām Krimas avantūras dienām, esmu publiski uzstājies pret Krimas aneksiju, kā arī pret dienvidaustrumu Ukrainā izraisīto karu, kas ir noziegums gan pret krievu, gan pret ukraiņu tautu,” teic Dmitrijs Savins.

“Vairākos savos rakstos es pievērsu uzmanību Krievijas karam Ukrainā. Šis karš Krievijas tautai jau ir kļuvis par katastrofu. Savulaik runas par slāvu tautu kopību man nebija tukša skaņa, un vēlāk izskanējušie aicinājumi citam citu nogalināt izklausījās pēc murgiem,” kādā mūsu intervijā teic Savins, “politiskajā dzīvē esmu aktīvi piedalījies kopš 2005. gada, turklāt mana darbība bija krasā opozīcijā Kremļa politikai, nekad arī neesmu balsojis par Putinu.

Iekļāvos Sanktpēterburgas pilsoņu komitejā, kas protestēja pret vēlēšanu falsifikācijām 2011. un 2012. gadā. Savukārt 2013. gadā kļuva skaidrs, ka opozīcijas protesti ir noslāpēti un vara pastiprinās represijas. Sapratām, ka nepieciešams veidot tādu sociāli politisko vidi, kas informatīvi un ideoloģiski pretnostātos neoboļševistiskajam diskursam, kas šobrīd valda Krievijā.

Līdz šai domai nonācām, pateicoties kontaktiem ar Latviju: 2012. gadā sākām sadarboties ar Latvijas Okupācijas muzeju. Tad mans darbības lauks bija publicistika.

Bet 2014. gadā sākās Krimas notikumi. Un tieši tad dažādos interneta saitos sāku aktīvi publicēt antiputiniskus rakstus, kā arī uzsāku sadarbību ar Ukrainas izdevniecību “Piotr i Mazepa”. 2014. gada jūnijā uzrakstīju rakstu par to, ka “neatkarīgās republikas” DNR (Doņeckaja narodnaja respubļika - krievu val.) un LNR (Luganskaja narodnaja respubļika - krievu val.) pārvērtīsies kriminālos anklāvos FSB kuratoru vadībā, un tā arī notika.” Tagad tas viss ir padziļinājies līdz neaptveramām kara šausmām, un Dmitrijs labi redz un saprot šīs katastrofas sekas. Bet ir mirklis arī priekam: Dmitrijs Savins tīmeklī dalījās gandarījumā par LR pilsonības iegūšanu.

2016. gadā jūs ieguvāt bēgļa statusu. Tagad apsveicu jūs ar Latvijas pilsonības saņemšanu!

Liels paldies! Tā bija liela diena - 18. septembris. Pēc tam saņēmu oficiālu vēstuli, un tad bija svētki.

Kā jūs iemācījāties latviešu valodu? Kad tikāmies iepriekšējo reizi - 2018. gadā - jūs vēl nemācējāt runāt latviski.

Mācīšanās notika ilgi, strādāt ar valodu nebija viegli, un joprojām manā latviešu valodā ir kļūdas. Sāku mācīties pirms astoņiem gadiem. Bet es turpinu mācīties - arī tagad, runājot ar jums, es mācos. Latviešu valodas pārbaudes man bija 2022. gadā, un tagad es brīvi varu komunicēt arī ar valsts institūcijām.

Dzimtā valoda man vienmēr būs dzimtā valoda, un es savus romānus, kuri ir jau trīs, rakstu krieviski. Taču mani divi romāni - otrais un trešais - ir pārtulkoti latviešu valodā.

Pie kādām atziņām nonācāt, mācoties latviešu valodu?

Tas ir specifisks stāsts. Ja cilvēks dzīvo lielā pilsētā, viņam nav problēmu iztikt bez latviešu valodas, jo gandrīz visi latvieši pārvalda krievu valodu. Pirmajā emigrācijas mēnesī dzīvoju Bosnijā, katru dienu es dzirdēju jaunus vārdus, un tā es mācījos. Latvijā daudzkārt ir tā: latvietis dzird, ka krievam ir grūti izteikties latviski, pietrūkst vārdu, tad latvietis ierosina: runāsim krieviski. Igauņiem ir tāda anekdote: “Es divdesmit gadus mocījos, klausīdamies jūsu krievu valodu, tagad jūs divdesmit gadus mocīsities, klausīdamies manu igauņu valodu.”

Sākdams mācīties latviešu valodu, es nevarēju teikt, ka tā ir viegla un vienkārša valoda. Tas bija liels darbs, tas bija ilgi. Bet tolaik nedomāju, ka tā būtu situācija bez risinājuma. Ja ir vēlme dzīvot un strādāt Latvijā, tad nebūs arī problēmu ar latviešu valodu.

Diemžēl ne visiem tas ir svarīgi. Ir daļa no krievu kopienas… Varbūt vārds “kopiena” nav precīzs, jo kopiena, manuprāt, ir vienots veselums, bet krieviski runājošie ir ļoti dažādi. Daļai nav problēmu iemācīties latviešu valodu, savukārt vienai citai daļai tā ir principiāla politiskā pozīcija - nemācīties latviešu valodu.

Bet cilvēkiem ir jāapzinās, ka Latvija ir neatkarīga valsts ar savu kultūru, vēsturi un valodu. Ja tu esi daļa no šīs valsts, tad tev ir jāzina latviešu valoda. Taču padomju neorevanšisma propaganda savulaik bija ļoti efektīva, un gadu gaitā tā spēcīgi iedarbojās uz cilvēkiem. Tāpēc domāju, ka reāli jāatbalsta tie cilvēki, kuri patiešām vēlas iemācīties runāt latviski.

Savulaik dzīvoju un strādāju Ventspilī, un es zināju, cik grūti ir atrast latviešu valodas skolotāju. Ja arī tāds atradās, tad reāli nebija vietas, kur vadīt šīs latviešu valodas stundas.

Vai bija doma, ka paliksiet dzīvot Latvijā?

Kā jau ikviens politiskais bēglis - arī es domāju, ka paies daži gadi, Krievijā iestāsies demokrātija, viss būs labāk, varēšu atgriezties. Bet šodien es saprotu, ka jāpaiet desmit, piecpadsmit gadiem, lai kaut kas mainītos. Jo tādi politiskie režīmi, kāds patlaban ir Krievijā, diemžēl ir ļoti stabili.

Tagad jums ir daudz draugu - latviešu. Un labs draugs jums ir arī Aigars Prūsis, liepājnieks. Liepāja jums ir mīļa pilsēta, es zinu.

Jā, Aigars man ir labs draugs. Visa viņa ģimene man ir dārgi un tuvi cilvēki. Aigars man palīdzēja mācīties latviešu valodu, palīdzēja atrast kursus. Tā bija pirmā reize, kad sāku apmeklēt kursus. Bet - kā jau teicu - es mācos joprojām.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.