Kas notiks ar šobrīd pustukšo Rīgas brīvostu un citām Latvijas ostām; vai patiesi ostās jāsāk būvēt dārgi elitārie dzīvojamie rajoni un biroju telpas; kādēļ mēs labprātīgi atsakāmies arī no sankcijām nepakļautām kravām un cik saprātīgi rīkojamies naudas pelnīšanā – “Neatkarīgās” saruna ar Rīgas brīvostas bijušo pārvaldnieku Leonīdu Loginovu.
Valdība spraigi diskutē ar nozaru ekspertiem, kādu pienesumu valsts budžeta aizlāpīšanai dos lēmums par otrā pensiju līmeņa pārcelšanu, banku solidaritātes maksājumiem, akcīzes nodokļa celšanu. Taču nekas netiek runāts par to, kādēļ mēs labprātīgi atsakāmies no lielās naudas pelnīšanas tranzīta jomā. Kāda nākotne paredzama Rīgas brīvostai un kopumā Latvijas ostām? Vai mēs šobrīd izmantojam visas iespējas piesaistīt ostām kravas, kā un kādos apstākļos palaižam tās garām, atdodot citu valstu ostām?
Galvenā problēma - daudzi politiķi uzskata, ka Latvijas ostām kravas nav vajadzīgas.
Vai jūs norādāt uz gadījumu, kad bijušais premjers Krišjānis Kariņš, uzstājoties Saeimā 2021. gada martā, teica, ka tranzīts esot Latvijai kaitīgs?
Kādu gan kravu apjoma pieaugumu vai, pareizāk teikt, kravu apjoma krituma lēnāku lejupslīdi mēs varam gribēt ostās, ja pie varas ir tādi speciālisti? Premjers saka, ka tranzīts ir kaitīgs. Bet katra tonna, kas tiek pārkrauta caur mūsu Rīgas ostu, valsts budžetam ienes 15 eiro. Un tas notiek, valstij neko nedarot, neko neinvestējot, neatbalstot ostu biznesu. Tas ir smalki aprēķināts cipars, kurš nav no gaisa paķerts. To aprēķināja Latvijas zinātnieki. Viņi veica pētījumus par tranzītu un veica precīzus aprēķinus.
Loģisks jautājums, kāpēc tad visās citās valstīs tranzīts valstij ir svarīgs, bet Latvijai tomēr nav svarīgs?
Grābstīšanās gar šo jautājumu, ir vai nav valstij ostas un tranzīts vajadzīgs, notika jau labu laiku iepriekš, kad es vēl strādāju par Rīgas brīvostas pārvaldnieku. Tāpēc jau arī mēs, Rīgas brīvosta, toreiz palūdzām veikt pētījumu, un šāds pētījums arī tika veikts. Tas precīzi parādīja, ka katra tonna, kura tiek pārkrauta mūsu ostā, valsts budžetā ienes 15 eiro. Lūdzu, rēķiniet! Kad es strādāju Rīgas brīvostā, tie bija 40 miljoni tonnu gadā, no kuru pārkraušanas valsts budžets saņēma 600 miljonus! Vidēji 500-600 miljonus katru gadu!
Diemžēl sākās kovids, pēc tam karš. Šo un citu apstākļu dēļ ostā sāka kristies kravu apjoms. Un kad vēl šādā ostām grūtā brīdī valsts vadītāji, politiķi sāk publiski vēstīt, ka ostas ir jātaisa ciet un dzelzceļa sliedes jāizjauc, tas jau ir noziegums pret valsti. Katrā ostā tiek pelnīta nauda. Ostās strādā Latvijas uzņēmēji. Viņi maksā nodokļus, uztur savas ģimenes, un ne tikai savas. Pateicoties ostai, strādā dzelzceļi, autopārvadātāji, muitnieki, robežsargi, fito, veterinārie un sanitārie dienesti, ostu darba pārraudzībā iesaistītas ministrijas un visdažādākās iestādes. Manā laikā saistībā ar darbībām Rīgas brīvostā kopā ar ostu darbiniekiem bija nodarbināti ap 20 000 cilvēku. Līdz ar kravu apgrozījuma samazinājumu ir samazinājies arī nodarbināto cilvēku skaits. Tagad paziņot, ka to visu mums nevajag, tas taču ir politiķu stulbums. Osta pelna naudu savai valstij, neatkarīgi no tā, kur tā arī būtu.
Rīgas ostā, piemēram, tonnas kravas pārkraušana maksā divus līdz trīs eiro. Savukārt Pēterburgā un citās Krievijas ostās - 20-30 eiro par tonnu. Bet Krievijas dienvidu ostās pat 40 eiro par tonnu.
Jā, mēs tagad atsakāmies no kravām. Nav labi, bet ir saprotami, jo ir spēkā Eiropas Savienības un ASV sankcijas. No Rietumu informācijas avotiem mēs redzam, ka sankcijas sevi nav attaisnojušas. Krievijas ekonomika ir nevis kaut ko zaudējusi, bet gan ieguvusi. Zaudētāji esam mēs. Gan objektīvu apstākļu dēļ, gan šo sankciju dēļ mēs nespējam kraut ne ogles, ne minerālmēslus, ne naftas produktus, kas bija mūsu tradicionālie kravu veidi, līdz ar to visas kravas pārvirzījās uz Krievijas ostām, un tagad pelna tieši Krievijas ostas un vairo ienākumus Krievijas valsts kasē. Krievijas ostas pelna aizvien vairāk, kraujot arī kravas no Ķīnas un Tālo Austrumu valstīm.
Krava, kura kaut kur ir iegūta vai saražota, nekur nepazūd. Tai atrodas pircējs, atrodas ceļi, pa kuriem tā tiek aizgādāta pircējam. Tā kā Krievijas ostas ir visdārgākās, kādas es vien esmu dzirdējis, tad visā šajā procesā milzu peļņu ir guvušas un gūst tieši Krievijas ostas - Ustjluga, Pēterburga, Primorska Baltijas jūrā, Tamaņas osta Krievijas dienvidos. 40 eiro par pārkrauto tonnu! Iedomājieties, kādu peļņu šīs ostas iegūst sev un kādi nodokļi tiek maksāti Krievijas valsts budžetam!
Turpretim mums te nekā nav! Tukša vieta un āmen baznīcā! Tāpēc teikt, ka Latvijai tranzītu nevajag un ostas nav vajadzīgas, tā ir kaitniecība valstij! Par stulbumu šeit pat nav jēgas runāt, jo šis stulbums izcili tiek parādīts sabiedrībai.
Pavisam reāla kaitniecība varētu būt atteikšanās no kravām, kuras neatradās sankciju sarakstā. Mangāna rūda ir viens no ir piemēriem. Latvieši sacēla brēku, ka šīs kravas ir jāaizliedz. Kāpēc paši atteicāmies?
Dīvaini, ka tajā brīdī neviens pat nepadomāja: kā tad tā, daudzus gadus mangāna rūda tiek krauta un ir it kā militārās rūpniecības izejviela. Kādēļ gan neviens nav iedomājies un to ielicis aizliegto kravu sarakstā? Ne amerikāņi, ne angļi, ne Eiropas Savienība nebija ielikuši nevienā sankciju sarakstā. Varēja taču aizdomāties, kāpēc tā? Ogles salika, naftu, visādus minerālmēslus, bet šādu militāru materiālu nebija ielikuši.
Izrādās, ka Krievijā, Čeļabinskā, darbojas trīs rūpnīcas, kas pārstrādā mangāna rūdu. Un tās pieder ASV pilsonim. Kad Latvija sataisīja brēku, Krievija pamodās, paskatījās, kam tās rūpnīcas pieder, un konfiscēja šīs rūpnīcas Krievijas valsts labā ar lozungu, ka, lūk, ir nepareizi notikusi privatizācija. Normāli? Tas ir patiess stāsts. Tas nav nosapņots.
Kas tagad notiek ar mangāna rūdu? Tur tālajā Čeļabinskā ASV investoram atņēma īpašumus, taču mangāna rūda kā gāja uz Krieviju, tā turpina iet, tikai tagad caur konkurējošām ostām. Un atkal vēl vairāk pelnīs Krievijas ostas un Krievija. Bet mēs tikmēr sēdēsim nātrēs ar pliku pakaļu un aurosim, ka esam nabagi un pasaule ir netaisnīga.
Vēl viens piemērs - asiņainie graudi! Caur Rīgas brīvostu netika krauti nekādi asiņainie ukraiņiem nolaupītie graudi! Tos nekādi nevar atvest uz šejieni. Pilnīgi nekādi! Tas nav iespējams. Tā tas stulbums rodas, un tad mēs brīnāmies, ka atrodamies pie sasistas siles grāvja malā.
Un tos graudus, kurus mēs nosaucām par asiņainiem, tagad ar gardu muti krauj Krievijas ostas?
Tas bija stulbs lozungs, jo kaut kādiem ākstiem vajadzēja caur šiem lozungiem tikt Eiropas Parlamentā. Par to pirms Eiroparlamenta vēlēšanām sāka bļaut pilnā rīklē no dažādām tribīnēm.
Vēl jau organizējās brigāde, kura pauda gatavību doties uz austrumu robežu demontēt sliežu ceļus, sākot no Zilupes, Rīgas virzienā.
Tagad ir iestājies klusums.
Bet vai nav tā, ka, ja nav kravu, tad jau patiešām dzelzceļš no Krievijas un Baltkrievijas mums vairs nav vajadzīgs?
Nu kā nav vajadzīgs? Kaut kas jau vēl pa šo dzelzceļu tiek pārvadāts! Daudzi jau cer, ka būs kravas no Kazahstānas, kuras ir komplicēti noorganizēt. Bet nav jau svarīgi, kādas kravas. Svarīgas ir kravas kā tādas, un svarīgas ir ostas. Svarīgi, lai valsts sajēdz, ko tā dara, ar kādiem mērķiem un par kādu naudu tā pieņem atbildīgus lēmumus.
Vai šobrīd ir kaut mazākie signāli, ka valsts pārdomās, mainīs savu kursu un sāks interesēties, kā piesaistīt kravas, sāks veidot kravas piesaistošu politiku?
Nāk smiekli par jauno definīciju - "diversificēt kravu veidus". Rodas iespaids, ka kaut kur Slīteres rezervātā ir atrasta nafta vai Gaiziņa pakājē uzieti ogļu apjomi un nu tagad mēs tik krausim un kaut ko diversificēsim. Ko tad var diversificēt? Kravu veidi ir tikai pieci, un tie vai nu ir, vai to nav.
Kas būtu jādara, kādi lēmumi būtu jāpieņem satiksmes ministram, valdībai, lai ostas varētu atsākt normāli strādāt?
Neko vairs nevar darīt. Viss jau ir pazaudēts. Atpakaļceļa nav. Krievi savās ostās ir sabūvējuši lielākos termināļus, kādi vien pasaulē var būt. Zaudētās kravas vairs pie mums neatgriezīsies. Atliek pašiem meklēt Slīteres rezervātā naftu un Gaiziņā ogles.
Tādā gadījumā varbūt nav nemaz tik slikts projekts Rīgas brīvostu pārbūvēt par dārgu, ekskluzīvu dzīvojamo namu rajonu ar skatu uz Daugavu un Rīgu?
Šis projekts jau ir novecojis par 30 gadiem. Visā normālajā, civilizētajā Eiropā tas jau ir realizēts, ieskaitot Tallinu. Šādi projekti tika realizēti jau pirms 20 gadiem. Mēs atpaliekam.
Bet ko mums darīt ar ostām? Kravu nav, bet ostas ir, un šī infrastruktūra ir jāuztur, kas maksā naudu?
Jākrauj tas, kas ir. Tā būs tā saucamā bada nāve lēnā, mokošā procesā. Neko tur nevar darīt. Kravas jau nevar dzemdēt no nekurienes, un tās nevar veidoties, jo kravu veidi ir tikai daži. Ir kravas, kuras mēs jau esam krāvuši, un tās vajag kraut arī tālāk.
Diemžēl visi objektīvie un subjektīvie iemesli ir noveduši pie tā, ka kravu nav. Valstij attiecīgi nav ieņēmumu. Līdz ar to tauta brauc projām. Pamazām iestājas krīze un āmen baznīcā.
Žēl, ka mums saruna jābeidz uz tik bēdīgas nots...
Cerēt nav uz ko, nekāda uzplaukuma nebūs. Tas, ka kāds tur tagad grābstās, sakot, ka ostā sāksies lielā ražošana, - par to vispār nav ko sapņot. Valdība tikai sēž un prāto, kā palielināt nodokļus. Kurš tad te taisīsies investēt?
Bet Liepāja ir atspērusies nākotnes projektiem - ūdeņraža un aviācijas degvielas ražošanai.
Lai viņi ražo, cik grib. Es gribu redzēt, kā viņi samaksās visus nodokļus par saražoto. Vai kāds var sākt plānot ko ražot, ja nezinām, par cik tiks pacelti nodokļi? Ostas jau ir domātas kuģiem, kuģu kraušanai - ne ražošanai. Tāda ir ostu funkcija. Ūdeņradi var ražot arī Gaiziņkalna pašā augšā. Lai viņiem visiem veicas, un lai visiem Dievs stāv klāt! Bet fakts ir tāds, ka ir nokauts diezgan labs ienākumu avots - mūsu ostas.
