“Amerikāņi saka: jūs, eiropieši, esat vāji, esat lūzeri un paši esat pie tā vainīgi. Jūs esat militāri gandrīz bezvērtīgi, jo resursus ieguldāt nevis tehnoloģijās, drošībā un aizsardzībā, bet absurdās, no pirksta izzīstās idejās par daudzveidīgas sabiedrības priekšrocībām, klimata, dzimuma maiņas un citos bezjēdzīgos projektos, uzturat milzu birokrātiju, uzturat pret jums naidīgi noskaņotus citu valstu un importētus liekēžus. Jūs esat sevi padarījuši atkarīgus no lētiem importa resursiem, tajā skaitā no lēta darbaspēka. Turklāt jūs vēl vajājat tos, kas pret to visu iebilst. Kādēļ lai mēs jūs aizstāvētu, tērētu savus resursus, ja paši negribat to darīt? Eiropas izšķiršanās ir vienkārša – visu to mainīt mēnešu, bet ne gadu laikā, jo tik daudz laika vairs nav, vai arī Eiropa paliks tikai par ģeogrāfisku jēdzienu. Savukārt, ja Latvija turpinās būt par hronisku Eiropas lūzeri, tad mēs vispār nevienam, izņemot Krieviju, nebūsim vajadzīgi. Tad var iznākt, ka platsliežu dzelzceļš un krievu valodas zināšanas tomēr būs noderīgākas,” tiešsaistes vietnē “Facebook” ierakstījis ekonomists, kādreizējais finanšu ministrs (1993–1994) Uldis Osis. Arī mūsu saruna ir par Donaldu Trampu, ASV, Eiropu, Latviju un mūsu nākotnes attīstības scenārijiem.
Pasaule ceļas un guļas ar ASV prezidenta Donalda Trampa vārdu prātā - Tramps teica to, Tramps teica šo. Turklāt nekad nevar zināt, ko viņš pateiks no rīta, jo pievakarē viņš saka ko citu. Kā pasaulei, Eiropai, Latvijai uz to reaģēt?
Es domāju, ka pārāk strauji reaģēt uz Trampa izteikumiem nevajag, bet vajag pavērot un padomāt, kāpēc tas tā notiek un kā tas izskatās no ilgtermiņa skata punkta. Un te vajadzētu ieklausīties “lielajos pasaules vējos” jeb mēģināt ieraudzīt “lielo pasaules bildi”.
Ja mēs skatāmies uz eksporta ģeogrāfiju, tad, piemēram, ASV eksports sadalās apmēram šādi: 17% ir Kanāda, 17% ir Meksika, kas ir ASV tuvākie kaimiņi; Ķīna ir 7,1%, kas ir diezgan tāla valsts no ASV. Šajā trijniekā nav nevienas Eiropas valsts.
Ja paskatāmies Ķīnu, kas ir otra lielākā spēlētāja pasaulē investīcijās un tirdzniecībā, tad šīs valsts trīs lielākie partneri eksportā ir ASV ar 15%, Honkonga ar 8,3% un Japāna ar 4,8%.
Ja mēs paskatāmies lielākās kontinentālās Eiropas ekonomikas Vācijas eksportu, tad ASV ir 10%, Francija ir 7,5% un Nīderlande ir 7,1%.
Francijas eksportam lielākās partneres ir Vācija - 16%, Beļģija - 12%, Nīderlande - 8,9%. Ne ar ASV, ne ar Ķīnu tās nav lielāko partneru attiecībās.
Apvienotajai Karalistei, kas nav ES dalībvalsts, eksports uz ASV ir 15% apmērā, Vācija - 8%, Nīderlande - 7,5% apmērā no kopējā eksporta.
Secinājums no tā ir tāds, ka pasaules ekonomikā dominē divi globālie centri - ASV un Ķīna, kuri ar ekonomiskām saitēm ir vairāk saistīti savā starpā nekā ar Eiropu.
Un pasaulē turpinās ekonomiska konsolidācija šajos divos centros.
Kāpēc tas tā un vai tas nav pretrunā ar līdzšinējo ekonomikas globalizācijas tendenci? Jā, tā ir pretēja tendence un ir sākusies jau vairāk nekā pirms desmit divdesmit gadiem.
Globalizācijas rezultātā tirdzniecība un investīcijas bija sadalījušās pa ļoti daudzām valstīm, bet tagad notiek pretējs process, daudzi uzņēmumi atgriežas savās mītnes valstīs. Piemēram, amerikāņu uzņēmums IBM, kas šobrīd sašaurina savas operācijas Ķīnā. To pašu jau agrāk darīja “Microsoft”, “Apple”, “Dell”, bet rūpnieciskās apstrādes kompānijas to sāka jau agrāk.
Kāpēc tas tā notiek? Tas tāpēc, ka tās valstis, kurās investēja ASV, Lielbritānija un ES, ir ekonomiski izlīdzinājušās - darba algas un citas izmaksas tur ir pieaugušas, un vairs nav tik izdevīgi tajās investēt. Kompānijas atgriežas savās mītnes valstīs vai tuvējās kaimiņvalstīs, jo darbojas tā sauktais ekonomiskās gravitācijas likums - izdevīgāk ir tirgoties vispirmām kārtām ar kaimiņiem, un šī tendence tagad ir pastiprinājusies.
Nākamais secinājums ir tāds, ka ASV attiecībā uz Eiropu nav nekādas īpašas ekonomiski nozīmīgas intereses. Tāpēc jautājums nav tik daudz par Trampu, ko viņš teica no rīta vai vakarā, bet jautājums ir par globālajām tendencēm - ASV par savu partneri drīzāk uzskata Ķīnu, nevis Eiropu.
ASV interesantāks un saprotamāks šķiet Vladimirs Putins, nevis Eiropa, konkrētāk, Eiropas Savienība.
Līdztekus ekonomiskiem iemesliem Trampam šķiet svarīgi tas, ka viņš tic, ka Eiropā valdīs Krievija un Putins, jo tā ir izlēmīga, rīcībspējīga personība. Te nav jautājums, vai taisnīgi, netaisnīgi, demokrātiski, nedemokrātiski, bet svarīgs ir spēks, ietekme, vara. Tā pašlaik ir Putina pusē, ja runājam par Eiropu. Tas nosaka Trampa pieeju ārpolitisko jautājumu risināšanā.
Tāpēc jautājums ir, ko darīt Eiropai, taču te īsti skaidras atbildes nav.
Eiropas Savienības organizācija tādā stāvoklī, kādā tā pašlaik ir, diezin vai atbilst pašreizējam laikmetam. Es pat teiktu, šis ir vairāk imperiālisma laikmets, atgriešanās pie imperiālisma, pie spēcīgiem līderiem, pie stiprām valstīm - spēcīgām militārā, ekonomiskā, politiskā nozīmē. Eiropa izrādās pārāk vāja, lai ar to rēķinātos ASV un Ķīna, un pat arī Krievija.
Tā ir liela Eiropas problēma.
Tas, ka Eiropas Savienības politiskā un ekonomiskā organizācija neatbilst laikmetam, kļuva skaidrs jau 2004. gadā pēc bijušā Nīderlandes premjerministra Vima Koka komisijas slēdziena. Eiropas Komisija bija uzdevusi šai komisijai izanalizēt 10 gadu pieredzi pēc Māstrihtas kritēriju pieņemšanas - kāds ir efekts. Vima Koka komisijas secinājums bija, ka rezultāti ir ļoti vāji - nepietiekamas investīcijas, lēna jautājumu risināšana, birokrātija, lēna jaunu tehnoloģiju radīšana. Eiropas Savienība ievērojami atpaliek no ASV, Ķīnas un pat citām Austrumāzijas valstīm.
Kopš tā laika vairāk šādas komisijas nav veidotas un šādi ziņojumi nav prasīti... Tas tāpēc, ka kļuva skaidrs, ka neviena komisija neko jaunu vairs nepateiks.
Tā jau bija pazīme, ka ar Eiropas Savienību, ar tās darbības efektivitāti kaut kas nav kārtībā.
Tādēļ Eiropai neiztikt bez radikālām reformām. Ir grūti pateikt, kā šīs reformas notiks - vai tās turpināsies Eiropas Savienības saliedēšanās virzienā vai arī tā sadalīsies. Tādi draudi jau ir redzami.
Piemēram, Vācijas jaunā valdība, kas vēl nav stājusies pie savu pienākumu pildīšanas, ir nolēmusi nākamo 10 gadu laikā noteikt subsīdijas rūpniecībai, aizsardzībai, infrastruktūrai, enerģētikai viena triljona eiro apjomā. Tā ir milzīga summa.
Pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis par to pašlaik ir manāma šoka stāvoklī, jo tas izjauc visus pamata principus, uz kuriem Eiropas Savienība līdz šim ir balstījusies, jau sākot ar Robēra Šūmana piedāvāto Eiropas ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas paredzēja, ka lielajām Eiropas valstīm ogļu un tērauda nozarēs nevajag konkurēt, bet sadarboties. Vēlāk, Eiropas Savienībai attīstoties, tas tika paplašināts arī uz citām nozarēm. Bet līdz ar to Eiropas attīstība kļuva arvien mazāk konkurētspējīga - tika ieviesti vienādošanas mehānismi, kas bremzē konkurenci, lai nerastos konflikti, taču arī attīstība tika bremzēta.
Tam uzslāņojas arī dažādas sociālas aktivitātes un pārspīlēti projekti. Ar to visu kaut ko vajag darīt.
Te velkamas arī vēsturiskas paralēles. Piemēram, pēc Napoleona kariem Vīnes kongresā 1814. gadā tika noteiktas Eiropas robežas. Un 100 gadu laikā līdz pat 1. pasaules kara sākumam Eiropā bija miers, ja neskaita Krimas karu, kas bija reģionāls konflikts, un vēl dažus mazākus vietējos robežkonfliktus. Bet kopumā Eiropā valdīja miers - bez kādām institūcijām un regulām, tikai balstoties uz līgumiem - uz uzticību un diplomātiju. Robežas netika pārkāptas, netika mainītas, bija brīva ceļošana, diezgan brīva preču un pakalpojumu kustība.
Protams, mūsdienu dzīve ir sarežģītāka, ekonomika ir komplicētāka, un pavisam bez pārnacionālām institūcijām nevar iztikt, taču vai tām vajadzētu būt tādām kā Eiropas Komisija un citas struktūras? Acīmredzot nē - tām ir jāmainās.
Kā tas notiks, pagaidām nav skaidrs - vai nu Eiropas Savienības pārvalde nostiprināsies vai arī sadalīsies kādās mazākās sastāvdaļās.
Ja Vācija turpinās tādu politiku, kādu ir deklarējusi nākamā, jaunā valdība, tas nozīmēs, ka veidosies dažādas interešu grupas. Viena ir Francija, Spānija, Itālija. Šo valstu intereses pārsvarā ir saistītas ar Vidusjūras reģionu, ar Āfriku. Un būs Vācija, kas jau agrāk ir bijusi orientēta ziemeļaustrumu virzienā. Kā Vācija varēs satikt ar Poliju, tas arī ir jautājums. Vācija ir daudz spēcīgāka, bet Polija ir daudz dinamiskāka. Un kā tas būs ar pārējām valstīm, ar Ziemeļvalstīm? Te pagaidām ir daudz neskaidru jautājumu.
Kā reaģēt uz Trampa gājieniem? Ir vienkārši jādzīvo sava dzīve un jārūpējas par savām interesēm, un Latvijai tas tāpat ir jādara.
Uz Trampu nekādi nesanāk nereaģēt - pasaules biržās teju katrs viņa izteikums rada viļņošanos. Kad viņš nāca pie varas, biržas indeksi Eiropā spēji krita lejup, bet ASV cēlās augšup...
Es domāju, ka šis ir pārejas periods, kas raksturojas ar haosu un nenoteiktību. Tas vienkārši ir jāpārdzīvo.
Notiek rotācija. Eiropā ļoti strauji pieaug rūpniecības uzņēmumu biznesa apjomi, ir sevišķi aizsardzības jomā - tas ir gan Vācijā, gan Lielbritānijā, gan citās valstīs. Ekonomika Eiropā pašlaik pārorientējas.
ASV notiek kas līdzīgs, bet ne tik daudz aizsardzības rūpniecības dēļ, bet “tarifu kara” dēļ.
Tramps ir paziņojis, ka paceļ tarifus tikai līdz tam līmenim, kāds ir citām valstīm attiecībā pret ASV. Tas lielā mērā ir taisnība, it sevišķi attiecībā uz Ķīnu, kurai tradicionāli ir bijuši ļoti augsti tarifi attiecībā pret ASV un arī pret Eiropu.
Es domāju, ka šis “tarifu karš” diezgan ātri beigsies un divi lielie centri - ASV un Ķīna - nonāks pie kādas vienošanās. Un arī ar Eiropu agri vai vēlu vienošanās būs. Jo taisnība ir tiem, kas saka, ka “tarifu kari” nav izdevīgi nevienam.
Bet līdz šim ir bijusi disproporcija tarifu līmeņos, ko Tramps grib likvidēt.
Vai tas tiešām vienmēr tā ir, tas arī ir diezgan sarežģīts jautājums, jo tarifu sistēma pati par sevi ir ļoti komplicēta - ir atšķirības starp dažādām produktu grupām eksportā un importā, un šajā jomā ir diezgan liela neskaidrība un haoss, kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi, kas līdzvērtīgi, ka nē. Bet pamazām tas noskaidrosies.
Līdz ar Trampa otro kļūšanu par ASV prezidentu ir vērojama pašu pamata morāles vērtību sašķobīšana - taisnība tam, kurš stiprāks, upuris vienāds ar agresoru, nav svarīgi, kurš kuram uzbruka. Tas ir šoks, un tas ietekmē visu - politiku, kultūru, ekonomiku. Kā uz to var nereaģēt?
Es domāju, ka šī ir pārāk liela spēle, lai pašlaik rēķinātos ar patiesību. Diemžēl.
Tas skan ciniski, bet notiek pasaules pārdalīšana. Jautājums ir par Eiropu un Ukrainu. Kurā pusē izrādīsies Ukraina, tas lielā mērā noteiks Eiropas nākotni. Ja Ukraina kļūs par Eiropas Savienības un NATO valsti, pieņemot, ka tās saglabāsies un attīstīsies, tad Eiropa būs spēks; ja Ukraina nonāks Krievijas ietekmes zonā, tad noteicēja būs Krievija, un tad ir risks, ka arī pār mums tā būs noteicēja.
Tādēļ Ukraina pašlaik ir uz ļoti lielas spēles laukuma. Eiropa to saprot un tāpēc pašlaik trakā steigā mēģina darīt visu, lai nostiprinātu sevi kā ietekmīgu ekonomisku, militāru un politisku spēku, lai piespiestu ar sevi rēķināties ASV un Ķīnu. Un lai iekļautu Ukrainu savā pusē. Ukraina pašlaik ir liela likteņa noteicēja un liela spēlētāja Eiropā. Tāpēc daudzas lietas, pat elementāras patiesības tiek ignorētas no ASV puses.
Ķīna jau ir impērija būtībā. Tai joprojām ir augsti ekonomiskās attīstības tempi. Ķīna spiež ārā no ekonomiskās aprites gan Eiropu, gan pat arī ASV, tāpēc likmes šajā globālajā spēlē ir ļoti augstas. Un jārēķinās ar to, ka, lai uzvarētu, globālie spēki šajā spēlē ar daudzām līdz šim svarīgām lietām nerēķināsies.
Agrāk Latvijā uzskatīja, ka NATO dibināšanas līguma 5. pants ir drošs “lietussargs”, ka, ja Latvijai uzbruks, tad NATO uzreiz nāks palīgā. Tagad vairs tā neizskatās. Ir skandināvu firmas, kas cenšas uz to ātrāko pārdot savus īpašumus - mežus un laukus. Vai tas tāpēc, ka Latvija vairs nav investīcijām droša? Vai tas tā ir?
Es domāju, ka tam ir pamats. Baltija vienmēr ir bijusi nestabilitātes zona - robežzona, kur lielās varas ir dalījušas savu ietekmi. Un tas nav mainījies - tam ir ģeogrāfiski un ģeopolitiski iemesli. Baltijas valstis militārā ziņā ir diezgan grūti aizsargāt, arī ekonomiskā ziņā Baltijas valstis nav ļoti nozīmīgas. Bet drīzāk nozīme ir tajā, cik lielā mērā Rietumi redz risku, ka Krievija var nostiprināties, iegūstot izeju uz Baltijas jūru ar visām ostām, kam ir ļoti liela militāra nozīme. Rietumeiropas valstis vēl nav devušas atbildi sev uz jautājumu, cik tām tas ir kritiski. Pašlaik galvenais jautājums ir Ukraina. Baltija viņiem - Vācijai, Lielbritānijai - nav pašlaik aktuālākais jautājums. To parāda arī pēdējie politiskie notikumi, ka Baltijas valstis tā īsti netiek pieaicinātas pie “lielo puišu” jautājumu risināšanas. Ne vienmēr. Tas rada zināmu spriedzi.
Šajā ziņā daudz kas ir atkarīgs no pašām Baltijas valstīm. Tā “mannas putras” politika, kas pašlaik pie mums vērojama, neveicina to, ka citām valstīm liktos svarīgi izliet asinis par Baltijas valstīm.
Ņemsim par piemēru Izraēlu, kas gadu desmitiem cīnās ar apkārt esošo valstu skaitlisku dominanci. Un rietumvalstis, ASV atbalsta Izraēlu tāpēc, ka redz tajā stabilizējošu elementu. Izraēla ir enkurs visā Tuvo Austrumu politikā.
Bet Baltija nav īsti tāds enkurs. Ģeogrāfiski jā, bet ne ekonomiski un militāri. Problēma, ar kuru negrib nodarboties gan Eiropas rietumvalstis, gan ASV, ir nestabilais Latvijas un arī Igaunijas demogrāfiskais sastāvs. Tā ir ievērojami liela krievvalodīgo iedzīvotāju daļa, par kuru lojalitāti gan pašām Baltijas valstīm, gan rietumvalstīm ir lielas šaubas. To parāda dažādi rādītāji - šo iedzīvotāju viedokļi, noskaņojums, rīcība. Un tas ir ļoti kritisks jautājums Eiropai, vai ir vērts iesaistīties tik ļoti komplicētās un nedrošās lietās. Arī pašmāju politiskās partijas šo jautājumu apiet vai runā par to kā ar mannas putru pilnu muti - neko jēdzīgu nesaka un nedara.
Ir lietas, kas tiek darītas, kā, piemēram, latviešu valodas stiprināšana, taču aizsardzības jomā man ir šaubas par Latvijas un arī Igaunijas “politikuma” spējām. Ir nepieciešamas daudz radikālākas pārmaiņas. Manā uztverē tāda ir dekolonizācija.
Līdz šim tā bija absolūti neiespējama Rietumu nostājas dēļ. Taču pašlaik šis jautājums izskatās krietni savādāk, savādāk arī attiecībā uz nelegālo imigrāciju.
Visi, kas iebraukuši Latvijā pēc 1940. gada, arī ir faktiski nelegālie imigranti - viņi ir iebraukuši okupācijas rezultātā. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju kopā ar okupantu armiju iebraukušiem kolonistiem vajadzētu Latviju atstāt. Taču tas nav noticis, un tas bija pretrunā ar starptautiskajiem likumiem. Pašlaik tas ir atklāts jautājums - riska jautājums par to, kas var notikt tālāk.
Liela daļa civilokupantu pēcteču ir Latvijas pilsoņi, liela daļa ir pilnībā integrējušies Latvijā, zina latviešu valodu ne sliktāk kā latvieši. Vai viņus vajag dekolonizēt? Un kā šo dekolonizāciju veikt - deportēt visus?
Manuprāt, tāda fiziska deportācija, kā dažs aicina sociālajos tīklos, ka “lopu vagonos iekšā un uz Krieviju”, nav iespējama un nav vajadzīga.
Es domāju, ka Sabiedrības integrācijas fonda vietā būtu jāizveido reemigrācijas fonds, kura uzdevums būtu informēt un aicināt iedzīvotājus atgriezties savu senču dzimtenē un tiem, kas to vēlas, palīdzēt finansiāli un organizatoriski. Pavisam mierīgi un civilizēti. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arī Krievijai jau sen ir sava reemigrācijas programma un tautiešu atgriešanās tur tiek gaidīta un atbalstīta. Ir nesaprotami, ko mēs vēl gaidām un nerīkojamies. Nav saņemtas attiecīgas Briseles norādes?
