Par 6. kolonnas lēno, kluso, bet neatlaidīgo cīņu par varu, par pasionārismu un sociālo kapitālu, par cilvēku pašizolēšanos un par bailēm radīt bērnus, par valsts iestādēm, kuru pienākumi jāatdod ārpakalpojumā, par protesta sajūtām un daudz ko citu – saruna ar sociologu Aigaru Freimani.
Tu esi ieviesis jaunu terminu - 6. kolonna. Mēs līdz šim zinājām par 5. kolonnu: tajā darbojas ārvalstu savervēti un naidīgām ārvalstīm simpatizējoši aģenti, kuru galvenais uzdevums ir valsts iedzīvotāju demoralizēšana, tos musinot uz nemieriem, izplatot melīgas ziņas, kas ceļ paniku, veicot diversijas un tamlīdzīgi. Bet kas ir 6. kolonna?
6. kolonnu veido cilvēki, kas neapzināti gatavojas kolaborācijai. Tādu cilvēku Latvijā ir ļoti daudz. Viņi ir gatavi rīkoties tieši tāpat, kā rīkojušies vakar un šodien, neraugoties uz to, ka valstī mainījusies vara.
Iedomājies tādu situāciju. Mēs pamostamies no rīta, un - izrādās - mēs esam okupēti. Ko tagad darīt? Laist bērnus uz skolu? Iet uz darbu vai neiet? Domāju, ka lielākā daļa cilvēku darīs to, ko darījuši vienmēr. Un tad pamazām, ņemot vērā, cik liela ir gatavība pielāgoties jaunajiem apstākļiem, cilvēki turpinās eksistēt. Man ir aizdomas, ka tā sajūta, kas veidojusies diezgan ilgi - nu jau būs 35 gadi kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas -, var izrādīties pārdabiski plāna. Es domāju to valstiskās identitātes slāni, kas kolaborantos ir ļoti, ļoti plāns.
Latvijas Republikas dibināšanas laiks, kas iekrita pēc Pirmā pasaules kara, bija nenoliedzami zems punkts dažādos aspektos. Daudzi latvieši bija aizbraukuši uz Krieviju, daudzi bija gājuši bojā, daudziem bija izpostītas saimniecības. Tomēr vairums gaidīja labas ziņas attiecībā uz Latviju. Un tad bija vulkāna izvirdums - milzīga, nepārvarama vēlme būt brīviem, veidot pašiem savu valsti un labklājību. Tas viss radīja īslaicīgo fenomenu, ko mēs saucam par Latvijas valsti starpkaru posmā.
Šobrīd neatkarīgā valstī esam nodzīvojuši pusotru reizi ilgāk, nekā tā eksistēja starpkaru posmā. Tas senais posms bija emocionāli simpātisks, daudz laba tur bija, bet tagad rodas jautājums: vai mēs varam pārvaldīt savu valsti šobrīd? Domājot par šo jautājumu, nāk prātā latviešu intelektuāļi, arī tādi, kuri uzskatīja, ka tāda valsts nav iespējama, jo mēs esot par mazu, par vāju, vienmēr no kaut kā atkarīgi.
Arī starpkaru periodā Latvijas valstiskums piedzīvoja krīzi, un lielā krīze rezultējās ar Ulmaņa apvērsumu, kas bija daļējas sekas globālajai krīzei. Bet kolaborācijas formula pieder pašam
Ulmanim: “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās.” Tas ir mūsdienu 6. kolonnas pamatsauklis. Par spīti tam, ka viņš bija viens no Latvijas izcilākajiem valstsvīriem.
Tas nozīmē, ka mūsu 6. kolonna vienkārši “paliks savās vietās”?
Jā, tieši tā. Tā darīs visu to pašu, ko darīja iepriekš, tā “paliks savās vietās”. Tā pielāgosies jebkurai jaunajai varai, ja tāda nāks.
Tomēr jāatzīmē, ka mūsdienu 6. kolonna tā neuzbāzīgi mēģina pārņemt varu - medijos, līdz ar to cilvēku prātos, sabiedriskajā telpā.
Tas ir visai īpatnējs process. Skatos uz savas paaudzes cilvēkiem un arī jaunākiem par sevi. Kādreiz jaunībā izveidotie kontakti - tas viņiem ir milzīgs resurss. Iespējams, viņiem nav laba angļu vai cita valoda, viņiem ir tikai krievu valoda un latviešu valoda. Un viņi grib saglabāt to resursu, jo visbiežāk viņi uz tā pamata būvē savu karjeru. Tā viņi veido šo kluso 6. kolonnu.
Bet ko dara pārējie, kuri nepārstāv 6. kolonnu? Enerģiski būvē valsti?
Diezin vai. Pasionārisms, kura pamatā ir liela iekšējā enerģija, mūsu valstī ir gandrīz pazudis. Patlaban mēs sava valstiskuma esības laikā esam zemākajā punktā. Man ir tāda sajūta. Visi dzīvo uz inerces rēķina. Bet inerci nodrošina pozitīvi ārējie apstākļi - ja par pozitīviem apstākļiem uzskatām esību Eiropas Savienībā un
NATO. Tur ir daudz cerību, daudz solījumu, protams, arī daudz ieguvumu. Taču paškustība ir apsīkusi.
Kāpēc tā ir noticis? Bija taču laiki, kad latvieši bija pacēlumā, piemēram, kad veidoja un atguva savu valsti.
Tas bija kādreiz. Bet tagad eksistē tāds jēdziens: sociālais kapitāls. To gan neviens nav pamatīgi izanalizējis. Tas nozīmē: cilvēku savstarpējās attiecības, savstarpējā uzticēšanās ir milzīgs ekonomiskais faktors. Tas ir mēģinājums citam citu nenoliegt. Šā sociālā kapitāla līmenis pie mums ir zems.
Zinu kādu ģimeni, kas aizbrauca no Latvijas, bet atgriezās, kad vajadzēja bērnus laist skolā. Kādu pusotru gadu ģimene nodzīvoja Latvijā, bērni apmeklēja skolu, taču tad viņi izdomāja, ka atkal brauks prom. Bet es atceros, ar kādu degsmi viņi atgriezās Latvijā, kaut arī ārvalstī, kur viņi dzīvoja, viņu bizness bija veiksmīgs. Un tad viņi konstatēja: kaut kas nav lāgā. Bērni sūdzējās par agresiju no citu bērnu puses. No kurienes tā tiek atnesta? Protams, no mājām, no ielas, no sabiedrības. Šī ģimene atkal pameta Latviju, lai dotos dzīvot uz ārvalsti, jo “tur” nav tādas agresijas. Arī tas liecina, ka sociālā kapitāla līmenis mums ir ļoti zems.
Tas - ģimenes un sabiedrības robežās. Bet varam arī salīdzināt pilsētas. Piemēram, Ventspils un Liepāja. Var daudz runāt par ekonomiskajiem faktoriem, cilvēku skaitu, biznesa struktūru un infrastruktūru, bet tu saproti, ka komfortablāk tu jūties Liepājā. Šie sociālā kapitāla faktori parādās fragmentāri, taču kopējais līmenis ir zems. Mums nav šīs savstarpējās uzticēšanās, kas rada veselu virkni problēmu. Arī vēlmi pašizolēties.
Varbūt šajā situācijā, kurā nav pasionārisma un sociālā kapitāla līmenis ir zems, var vainot arī valsts vadītāju permanento vienaldzību pret sabiedrību?
Sarežģītās attiecības eksistē starp varu un sabiedrību… Šobrīd sabiedrības neuzticēšanās varai ir sasniegusi augstāko punktu, kāds vien vērojams visā valsts eksistences laikā. Demogrāfija ir skaidrs liecinājums par to. Kāpēc nedzimst bērni? Tāpēc, ka cilvēkiem ir bail radīt bērnus. Jo - kas ar viņiem notiks šajā nedrošajā pasaulē?
Pasaules uztvere cilvēkos ir mainījusies. Bērns šodien vairs nav tas, kas bija pirms, teiksim, simt gadiem. Viņš bija potenciālais darba resurss. Emocionālās lietas visbiežāk bija otrajā plānā. Tagad ir citādi: bērns ir emocionālais resurss. Vecāki pirmām kārtām šodien domā, kā nodrošināt bērnam vislabāko dzīvi. Tas ir tāds iekšējais pienākums.
Tu runā par pasaules nedrošību. Un Latvija ir daļa no pasaules. Kāda var būt drošības sajūta, radot bērnus, ja kaimiņvalstī - Baltkrievijā - pēc Lukašenko aicinājuma drīz sabrauks 150 000 “darba ņēmēju”. It kā lai aizpildītu tukšās darba vietas. Taču skaidrs, ka šie melnie bari dosies uz mūsu robežām. Tāds hibrīdkarš. Bet par to mūsu valdīkļi nezin kāpēc nerunā.
Mana personīgā sajūta ir diezgan riebīga. Man šķiet: kaut kas netiek pateikts līdz galam. Sajūta, ka ir kaut kādi fakti, kaut kādi apstākļi, kas ļauj šiem migrantiem nonākt, piemēram, mūsu valstī. Es dzīvoju Rīgas centrā un redzu: pēdējo dažu mēnešu laikā šo “bēgļu” skaits ir dramatiski pieaudzis.
Sākās kaut kādas dekoratīvās pārbaudes, ķerstīja ēdienu piegādātājus un vēl kaut ko. Atklāja, ka vienam otram ēdienu pārvadātajam nav autovadītāja apliecības, auto nav kārtībā, personu apliecinošu dokumentu un uzturēšanās atļaujas arī nav.
Bet vai tu esi dzirdējusi, ka no viņiem kāds būtu izraidīts no Latvijas? Dzirdēju, ka ir izteikti kaut kādi brīdinājumi. Un tad viņi vienkārši pazuda. Bet tad, kad kampaņas vilnītis bija beidzies, viņi uzradās atpakaļ.
Es regulāri redzu, ka piektdienu vakaros uzbeki (bez bārdām) veikalā pērk šņabi, tie nav studenti, tie ir, pieņemsim, celtnieki. Iespējams, ka viņi ievēro kaut kādas savas reliģiskās tradīcijas, bet viņi neizskatās pēc tiem, kuri nepārtraukti sēž mošejās.
Un tad manī rodas jautājumi: vai kāds viņiem ir pajautājis, uz kāda pamata viņi te atrodas? Vai viņiem ir uzturēšanās un darba atļauja? Vai viņi maksā nodokļus? Pieņemu, ka Valsts darba inspekcija (VDI) atbildēs, ka tai neesot resursu, lai visu pārbaudītu utt. Runājot par pēdējā laika trendu “birokrātijas samazināšana”, rosinu: jebkura iestāde, kuras ierēdņi kaut ko “nevar izdarīt”, ir jālikvidē. Piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests neko nevarēja izdarīt zirgu mocītājiem - nevajag mums tādu PVD. Valsts valodas centrs, kas saņem neskaitāmas sūdzības par iestādēm, kuru darbiniekiem nav nekādas nojausmas par latviešu valodu, atbild, ka “mēs neko nevaram izdarīt” - tad mums nevajag tādu VVC. Ja VDI nespēj pateikt, cik cilvēkiem izsniegtas darba atļaujas, tad tādai iestādei sakām - paldies, uz neredzēšanos. Tad varbūt visu to nodot ārpakalpojumā - cilvēkiem, kuri ir motivēti un ieinteresēti veikt šīs pārbaudes?
Reizēm rodas iespaids, ka vismaz trīs ceturtdaļas šo iestāžu darbinieku ir lieki, jo neko nedara. Un rezultāta nav.
Rezultāts ir: sociālā nedrošība, stress pamatiedzīvotājos. Un manis pieminētais sociālais kapitāls transformējas pavisam citās kvalitātēs, piemēram, protesta sajūtās. Un šīs sajūtas krājas. Tuvojas vēlēšanas, nu, labi, pašvaldību vēlēšanās šis protesta balsojums, iespējams, vēl neizpaudīsies, taču pagaidīsim Saeimas vēlēšanas 2026. gadā, jo mēs nezinām, kādi procesi, kādas transformācijas notiks cilvēku domās un sirdīs.
