Militāro mācību “Namejs” aktīvā un publiskā fāze ir noslēgusies, mācības visu mēnesi turpinās poligonos, vienībās un štābos, taču aizsardzības resoram jau tagad ir pietiekami daudz vielas pārdomām attiecībā uz sadarbību ar civilo sektoru. Lielākā daļa civiliedzīvotāju atbalsta savu armiju un krīzes situācijā ar to sadarbosies. Bet daļa – nē, un daži varbūt pat pretdarbosies.
Konceptuāli to jau gadu no gada parāda Aizsardzības ministrijas pasūtinātās sabiedriskās domas aptaujas. Teritorijās ar lielāku cittautiešu un nepilsoņu īpatsvaru - Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē - gatavība aizstāvēt savu valsti vai vismaz netraucēt darīt to citiem ir zemāka. Un tieši tādēļ militārās mācības īstos apstākļos - pilsētu vidē - ir nozīmīgas ne tikai no militārā viedokļa. Tās parāda, cik sekmīga krīzes vai kara situācijā varētu izvērsties sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem. Jā, armijai ir svarīgi izmēģināt, kā uz papīra sarakstītie aizsardzības plāni darbojas vai nedarbojas reālajos apstākļos - ielās, kvartālos, ciemos un pilsētās. Ar kādām metodēm, ieročiem un spēkiem aizsargāt iedzīvotājus un stratēģiski svarīgus objektus, kā atrast un neitralizēt pretinieku, kā apšaut sliktos. Taču hibrīdkara fāzē, kas pagājušajā nedēļā tika izspēlēta “Namejā”, atklāta karadarbība vēl nav sākusies, iedzīvotāju evakuācija nav veikta. Un reālajā dzīvē, visticamāk, notiktu tieši tas pats, kas mācībās - kaut kur sprāgst, kaut kur šauj, bruņutehnika brauc, karavīri skrien, un turpat tuvumā atrodas civiliedzīvotāji.
Krievijas propagandas medijos un pašmāju krievu auditorijas sociālajos tīklos plašu publicitāti izpelnījies amatiervideo, kurā redzama pamācoša mācību epizode. Kvartālā ap Aizsardzības ministriju notiek inscenētā kauja. Pretinieks ir iekļuvis vienā no ēkām, un mūsējie dodas uzbrukumā. To visu vēro iedzīvotāji, filmē, fotografē. Galu galā Rīgas ielās tādas ainas nav redzētas. Ja nu vienīgi filmās. Šāvieni jau skanēja, taču kāda māte ar bērnu devās tieši iekšā kaujas epicentrā. Viņa pagāja garām vienai ložmetēja pozīcijai, pagāja garām strēlniekam. Un no šī brīža sākas video. Viņa paiet garām vēl vienam ložmetējam. Ložmetējs sāk šaut, jo logā acīmredzot ir pretinieks. Māte sabīstas, nosauc ložmetējnieku par duraku, bērns sāk raudāt. Tāda filmiņa. Situācija patiešām neveikla. Iedzīvotāji par “Nameja” norisi tika apziņoti plaši un savlaicīgi. Ka būs sprādzieni, šāvieni, ka salūtmunīcija nekaitē veselībai. Taču no negaidīta blīkšķa sabīties var ikviens, un tādēļ arī mācību laikā nevajag tuvoties vietai, kur notiek militāras mācības. Taču aizliegts tas nav.
Aizsardzības ministrija par šo epizodi ar sabiedēto māti un bērnu sniegusi publisku atvainošanos. “Šajās mācībās tika izmantota salūtmunīcija, un šī situācija bija neveiksmīga sagadīšanās, par ko arī atvainojamies.” Māte pati pieņēma lēmumu iet tieši pa Skolas ielu, kur redzami karavīri, ieroči un skan šāvieni. Turklāt te jāmin ļoti būtiska nianse - viņa tika brīdināta iet apkārt. Katrā mācību norises vietā strādāja civilmilitārās sadarbības speciālists, un arī pie Aizsardzības ministrijas bija. Viņš māmiņu ar bērnu uzrunājis, aicinot neiet pa Skolas ielu. Taču sieviete atteikusi, ka te viņai ir tuvāk, viņa iešot, kur grib. Un aizgāja. Citi tuvumā esošie karavīri tika pabrīdināti, ka viņu virzienā dodas civilie - lai uzmanās. Bet tas viens karavīrs aiz stūra nedzirdēja un nepamanīja. Vēroja situāciju ēkā un šāva, kad bija jāšauj, sabiedējot principiālo māmiņu un viņas atvasi.
Protams, Kremļa propagandisti šo vienu epizodi apauduši ar briesmīgiem virsrakstiem. Nu, piemēram, šādu: “Garāmgājēji šausminās, bērni raud: armijnieki sarīkojuši šaušanu Rīgas ielās.” Šī aizsardzības resoram ir mācība. Tostarp arī mācība, kā reaģēt līdzīgās situācijās, kad reālais ienaidnieks katru īstu vai izdomātu kļūdu cenšas izmantot informatīvajā karā un ietekmēt sabiedrisko domu. Valsts sekretārs Jānis Garisons prognozē, ka līdzīgas situācijas, organizējot militārās mācības pilsētvidē, var atkārtoties. Taču alternatīva - norobežot mācību norises vietas, slēdzot civilo pārvietošanos, nebūtu labāks risinājums. Pirmkārt, no mācību viedokļa šāda simulēta, neīsta vide liegtu armijai sasniegt nosprausto mērķi - pārbaudīt, kā viss notiktu maksimāli realitātei pietuvinātos apstākļos. Otrkārt, iedzīvotājiem, arī tai pašai spītīgajai māmiņai, tas radītu daudz lielākas neērtības. Jo, piemēram, ap Aizsardzības ministriju gan gājējiem, gan civilajam transportam būtu slēgtas Valdemāra un Elizabetes iela. No agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Treškārt, iedzīvotājiem būtu liegta iespēja redzēt savu armiju darbībā un arī pašiem mācīties - pierast pie sprādzieniem, pie šāvienu trokšņa. Saprast, ka tas patiešām ir bīstami. Redzot militāras darbības, nevajag netuvojieties, nevajag “ātri paiet garām”!
Mācības apdzīvotās vietās notiks arī turpmāk, turklāt ar laiku plānots tajās iesaistīt arī pašus iedzīvotājus, lai sabiedrība mācītos, kā reaģēt šādās situācijās. Arī tad, ja pienāk X stunda un nekaitīgu salūtmunīcijas blīkšķu vietā apkārt sāk spindzēt īstas lodes. To Neatkarīgajai uzsver arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš:
“Mums ir jāaizsargā Rīga, un mēs no tās nekur projām neiesim!”
Karošanai mežā armija ir ilgi trenējusies, bet pēdējos gados saistībā ar reālajiem draudiem prioritāte ir kaujai apdzīvotā vietā. Armijai ir jāaizsargā cilvēki, nevis koki. Bet attiecībā uz negācijām un kritiskiem komentāriem, ko uzkurina prokremliskie mediji, komandieris aicina pārlieku nesatraukties. Pozitīvu atsauksmju par “Nameja” norisi pilsētās ir nesalīdzināmi vairāk. Sabiedrība tika apziņota par gaidāmajām mācībām pa visiem iespējamajiem kanāliem, bet, ja kāds šo informāciju principā nevēlas uzklausīt, tur maz kas labojams.
Kāpēc armiju vispār interesē, ko domā civiliedzīvotāji? Atbilde ir ļoti vienkārša. Ja pašu cilvēkiem savējā armija nepatīk vai viņi netic tās varēšanai, tad iespējas uzvarēt cīņā ir daudz mazākas, jo karavīri vairs nevar rēķināties ar nepieciešamo atbalstu no civiliedzīvotāju puses. Nu kaut vai tāpēc, ka privātais armijai neatvēlēs savu angāru, kurā karavīriem gatavoties operācijām. Vai vēl trakāk - kā notika Ukrainas kara sākumā, kad vietējo iedzīvotāju vidū atradās tādi, kas Ukrainas aizstāvjiem uz pozīcijām piegādāja saindētu pārtiku un ūdeni.
“Nameja” aktīvajā fāzē Neatkarīgajai arī klātienē bija iespēja vērot iedzīvotāju reakciju. Daudzi garāmbraucošie uzpīpināja, cilvēki māja ar rokām, rādīja paceltus īkšķus, filmēja, bērni ziņkārīgi skatījās. Bet pa retam gadījās arī tādi eksemplāri, kas rupji nolamāja. Daudz rupjāk nekā tā māmiņa. Un vēl Putinu piesauca, kas te visiem kaut ko parādīšot.
Ar to ir jārēķinās, ka X stundā šie civiliedzīvotāji nebūs palīgi armijai, bet gan papildu apdraudējuma avots visai Latvijas valstij.
