Maza varbūtība, ka Latvijā Karaliskās Zviedrijas zinātņu akadēmijas piešķirtās Nobela prēmijas laureāta literatūrā (1987) Josifa Brodska 1991.g. prognoze Ukrainai būs vairāk izprotama pēc gada. Zviedri gan daudz vairāk par Kuiļa kungu saprata jau pēc Poltavas kaujas uz zaudētā Ziemeļu kara - tāpēc impērijas vietā spēja izveidot sociāli atbildīgu valsti. "Kārli Divpadsmitais, dārgais, par to Dievam paldies, / Ka pēc zaudētās Poltavas kaujas stosteklis izteicies,.."
Vēsture ir bijusi un būs, tikai katrs gadsimts ienes citu skatījumu uz to, kas tālā vai tuvā pagātnē noticis. Ne man tādu puskinu ne brodski jāzina un vēl jo vairāk,ko kāds tur moskovijas vatenis teicis rakstījis vai dzejojis, tas lai paliek pašas krievzemes ļaužu ziņā. Var jau "pieķerties" faktam, ka tam ir arī tāla saikne ar mums ar Latviju laikmetu griežos, bet pieturēsimies pie zināmā, ka viss, kas nāk no kaimiņa no krievzemes moskovijas, ir posts bēdas nāve un iznīcība.
30 gadus LV vadošie vēsturnieki turējās pie "zināmā" (aksiomas) - un laida savu cunfti aizvien zemāk un zemāk. 2023.g. atsitušies pret grunti (dibenu), sāk vaidēt un stenēt - nav vairs kur pieķerties, jo sabiedrības vairākums pašlaik vienaldzīgs pret vakardienas "patiesības nesējiem". Sic transit gloria mundi! "Vēsturnieki atklātā vēstulē piedāvā plānu kritiskās situācijas uzlabošanai vēstures zinātnē" (lsm_lv)
. . . klau, edžu, kāds sakars ar seno laiku vēsturi un pēejiem 30 gadiem :))) tu no kremļa skatu torņa te smirdi vai!? Latvija, kā tāda, jau no cilšu laikiem, pastav, pēc vēsturiskiem datiem, aš no, 1200 un pirms pat Krustneši iebrauca Daugavas grīvā :))) un tas, lai paldies Dievam, jo, ja te iebrukusi ātrak būtu "samojedi" no moskovijas, nez kas mēs šodien būtu . . .
Esam ES un NATO, un tā tam būs būt! Vēl mazliet un varonīgā Ukrainas tauta būs līdzās mums, un tad tas, ko saucam par krieviju, būs nožēlojama pagātne . . . . Slava Ukrainai! Varoņiem slava! Dievs sveti Latviju
Из письма А.С Пушкина П.А.Плетнёву 9 сентября 1830 г. из Болдина в Петербург: "Бедный дядя Василий! знаешь ли его последние слова? приезжаю к нему, нахожу его в забытьи, очнувшись, он узнал меня, погоревал, потом, помолчав: как скучны статьи Катенина! и более ни слова."