Latvijas valsts iestādes un politiķi paļaujas uz to, ka ārzemnieku skaits Latvijā pieaugs pats no sevis atbilstoši valsts pamatiedzīvotāju izmiršanai.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija šonedēļ sanāca atbilstoši sava priekšsēdētāja Gunāra Kūtra paustajam, ka sabiedrība vēloties redzēt “asāku rīcību", bet izklīda pārliecībā, ka nekas nav jādara ne “asi", ne “neasi”. Par nepieciešamību pielāgoties sabiedrības noskaņojumam G. Kūtris komisijas sēdē atgādināja vairākas reizes, bet šeit citētā reize sēdes noslēgumā ieguva gandrīz vai atvainošanās jēgu. Pēc tam, kad liela daļa sēdes laika bija veltīta uz fiktīvām studijām Latvijā iebraukušo ārzemnieku atmaskošanas un izraidīšanas paņēmienu kalšanai, G. Kūtris bija nonācis pie secinājuma, ka no aptuveni desmit tūkstošiem tā saukto trešo valstu pilsoņu, kas mācās Latvijas augstskolās, lielākā daļa esot “normāli studenti” arī tad, ja piepelnās ar kurjeru darbu, kas viņiem atļauts 20 stundas nedēļā.
G. Kūtra secinājums sekoja pēc tam, kad viņš “nervu nomierināšanai” (te citēti viņa vārdi) bija uzaicinājis izteikties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Migrācijas nodaļas vadītāju Ilzi Briedi, kura izpildīja sēdes vadītāja vēlēšanos: “Ja mēs šeit sēdētu pirms 30 gadiem, neviens pat neieminētos par ieceļotājiem Latvijā, bet šobrīd, kā te tika minēts, valstu sadalījums mainās. Ja galvenā ieceļotāju grupa ir Indijas, Uzbekistānas pilsoņi, tad, protams, viņi ir viegli atpazīstami un ir tāda sajūta, ka pie mums ieceļo ļoti, ļoti daudz ārzemnieku. Un cilvēkiem ir tāds iespaids, ka - droši vien - lielākā daļa ieceļo nelikumīgi. Bet tā nav. Tā nav. Šobrīd migrācijas situācija mainās tā, ka - jā - vismaz trīs reizes palielinājies to personu skaits, kas ieceļo saistībā ar nodarbinātību (ja mēs salīdzinām ar 10 gadus senu pagātni), dubultojies ārvalstu studentu skaits. Un tad vēl Ukrainas civiliedzīvotāji. Ja skaitām ārzemniekus Latvijā, viņu ir aptuveni 132 tūkstoši, ko kuriem 32 tūkstoši ir Ukrainas civiliedzīvotāji ar uzturēšanās atļaujām.”
Dažus skaitliskos orientierus ārzemnieku daudzuma pieaugumam Latvijā iespējams gūt no “Neatkarīgās” iepriekšējām publikācijām. 2018. gada 23. aprīlī zem virsraksta “Latvija iemēģina imigrantu piesaisti” sniegti no PMLP iegūtie dati, ka laika posmā no 2014. gada līdz 2018. gadam ārzemnieku skaits Latvijā ar termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) kopā pieaudzis no 25,5 tūkstošiem līdz 39,7 tūkstošiem, bet viņu vidū darba dēļ Latvijā ielaisto skaits audzis no 6,5 līdz 11,9 tūkstošiem. Šī pati tēma aktualizēta 2023. gada 26. janvārī, ka “uzbeki iespiežas Latvijas darba tirgū". Proti, 2022. gadā 4 855 Latvijai piesaistītie nodarbinātie no Uzbekistānas bija kļuvuši par lielāko grupu valstspiederības nozīmē starp 19 731 cilvēku ar spēkā esošām TUA strādāt un dzīvot Latvijā. Ukrainas kara bēgļi ir ārpus šīs statistikas.
2023. gada janvāra publikācijā ir atzīmēts, ka nodarbināto uzskaite ar precizitāti līdz vienam cilvēkam bijusi apšaubāma sakarā ar tobrīd publiski izskanējušajiem apgalvojumiem, ka nodibinājusies prakse ievest Latvijā viesstrādnieku no Uzbekistānas u.tml., kuriem uzturēšanās un darba atļaujas noformētas Polijā un kuru nonākšana Latvijā vairs netiek uzskaitīta tāpat, kā netiek uzskaitīta eiropiešu pārvietošanās Eiropā.
Par “trešo valstu” cilvēku piesaistīšanu Latvija var vienlaicīgi lepoties un šausmināties. No vienas puses, lepoties par to, ka pasaules acīs esam daudz veiksmīgāki un bagātāki, nekā pašiem šķiet. No otras puses, šausmināties par nabadzīgo, atpalikušo utt. valstu iedzīvotāju ierašanos, jo viņi var sabojāt mūsu augsto kultūru. Arī ar šo šausmināšanos mēs apliecinām savu piederību kultūrtautām. Ienācēji taču var apdraudēt kultūru tikai tur, kur šī kultūra ir.
Latvijai mazāk glaimojoši ir apsvērumi, ka viesstrādnieki vajadzīgi tāpēc, lai aizvietotu tās spējas, kādas Latvijas pamatiedzīvotājiem zūd līdz ar viņu novecošanos. Jauniem cilvēkiem piemītoša lokanība un spēka gados esošiem cilvēkiem piemītošais spēks nav saglabājami ar lēmumiem par pensionēšanās vecuma palielināšanu. Vēl jo grūtāk pateikt, tieši cik cilvēku valstī vajadzīgi, lai paveiktu noteikta veida darbus sabiedrībai vajadzīgā apjomā. Vienmēr var ieteikt darbinieku trūkumu novērst ar viņu atalgojuma celšanu. Ja tas nenozīmē ārzemnieku piesaistīšanu, tad nozīmē pārvilināšanu no citām nozarēm vai uzņēmumiem. Labi, ka atalgojuma līmenis tādā veidā aug, bet slikti, ka aug arī inflācija. Tālāk jautājums, kur Latvijā tādas nozares un profesijas, kurās darbinieku skaits jāsamazina? Pat tagad modīgās runas par birokrātijas samazināšanu tūlīt tiek ietītas atrunās, ka tās nekādā gadījumā nenozīmē valsts kalpotāju skaita samazināšanu.
Valdošo politiķu un viņus apkalpojošo iestāžu nevēlēšanās riskēt ar tādu problēmu risināšanu, kurām viennozīmīgi pareizu un visiem tīkamu risinājumu nav, noved pie imigrācijas atstāšanas pašplūsmā, ko precīzi aprakstīja Nacionālās apvienības deputāts Artūrs Butāns: “Mums migrācijas politika ir atstāta pašu migrantu ziņā. Cik migrantu būs - tas ir atkarīgs no migrantiem, nevis no politiķiem. Manuprāt, mums būtu jānosaka kvotas, cik studentu mēs gaidām, ja vispār gaidām no trešajām valstīm. Es šeit nerunāju ne par ES, ne par ASV, ne par OECD [abreviatūra Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas nosaukumam angļu valodā] valstīm. Otrkārt, sods un atbildība darba devējiem vai augstskolai likumā ir noteikts, bet tas nestrādā.”
Ļoti kupli apmeklētā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde kļuva par uzskatāmo attēlu (sk. šo attēlu) tam, ko A. Butāns sacīja.
Pie galda līdz ar Saeimas deputātiem bija sapulcējušies Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas ierēdņi, PMLP un Robežsardzes darbinieki un Pārtikas un veterinārā dienesta departamenta direktors saistībā ar acīs krītošo ārzemnieku nodarbinātību pārtikas piegādātāju uzņēmumos. Turpat arī vairāku TV un rakstīto izdevumu žurnālisti. Visi šie cilvēki grib saņemt algas par savu darbu - par piedalīšanos Saeimas komisijas sēdē. Tātad valstij vajadzīga ekonomika, kas spējīga ģenerēt naudu, ko pēc tam pārdala valsts, kas uzņēmusies algot lielāko daļu sēdes dalībnieku par to, ka viņi iet uz tādām sēdēm.
Saeimas deputāti dzīvo stingrā pārliecībā, ka viņu pārvēlēšanas varbūtība proporcionāla tam, cik skaļi, bieži un pamanāmi viņi pateiks, ka uzstājas pret ārzemnieku ieceļošanu Latvijā. Tajā paša laikā viņi saprot, ka bez kaut cik darboties spējīgas ekonomikas Saeima no labi koptu dāmu un kungu sabiedrības pārvērstos par zupas virtuves klientu rindu. Tajā skaitā saprot, ka nosacījums viņu algu saņemšanai ir tāds, ka daudzi cilvēki dara daudz ko citu, kamēr deputāti parunā Saeimas komisiju vai plenārsēžu zālē. Tāpēc viņiem nākas rīkoties tā, kā viņi izrīkojās Saeimas komisijas konkrētajā sēdē un kā viņi vispār rīkojas.
Saeima un valdība izvairās no jebkādas atbildības kaut vai ar kvotu noteikšanu tam, cik un kādus ārzemniekus ielaist Latvijā dzīvot un strādāt - gan pelnīt, gan tērēt naudu. Deputāti parunā par imigrācijas ierobežošanu un pieņem tādus likumus, lai to izpilde netraucētu naudas plūsmai, no kuras valsts lielāku vai mazāku daļu noteikti dabūs un savējiem sadalīs.
