Otrā pasaules kara beigas 1945. gada pavasarī atstājušas vairākus paraugus, kā interesenti var pieteikties uz valsts varas pārņemšanu Latvijas teritorijā.
Ar 23. martu pirms 80 gadiem datējams Latvijas Nacionālās padomes publiskais uznāciens vācu okupācijā palikušajā Latvijas teritorijas ceturtdaļā. Ar šo uznācienu jāsaprot publikācija okupācijas administrācijas latviešu valodā izdotajā avīzē “Tēvija”. Tās 1. lpp. vienīgais pa visām divām avīzei atlikušajām lappusēm fotoattēls, kas rāda, kā “Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu ģen. Bangerski pēc svinīgās sēdes apsveic latviešu bēgļu pārstāvji”.
Pie tā paša attēla gandrīz kā vēl viens paraksts “Latvijas Nacionālās padomes sēde Potsdamā”. Sakiet, lūdzu, ar ko šajā gadījumā atšķiras komiteja no padomes? Un ko tas viss nozīmē? Vai te pateikts, ka latviešiem atkal jau ir savs prezidents gandrīz kā Kārlis Ulmanis (amatā 1936-1940)? Jeb jārokas pagātnē dziļāk, atrodot ne vien Tautas padomi (1918-1920), bet arī Latviešu pagaidu nacionālo padomi (1917-1918)? Jā, savulaik tām pa abām bija izdevās izveidot Latviju par valsti, kuras iekārtojumā ietilpa arī Valsts prezidents.
Ja kaut kas no “Tēvijas” rakstītā un rādītā bija saprotams - pat pašsaprotams cilvēkiem 1945. gada martā Kurzemē, tad tā bija ģenerāļa pārtapšana arī par prezidentu. No vācu okupācijas režīma Latvijā izveidotajās pārvaldes iestādēs un amatos tobrīd zināmajiem latviešiem uzņemties valsts vai valdības vadītāja pienākumus nevarētu neviens cits kā Latviešu leģiona ģenerālinspektors un SS grupenfīrers (ģenerālleitnants) Rūdolfs Bangerskis (1878-1958).
Atbilstoši publiskajā telpā radītajam tēlam, R. Bangerska pakļautībā taču atradās desmitiem tūkstošu leģionāru - apbruņotu vīru, ar kuriem kara laikā jau nu vajadzēja rēķināties. Realitātē tieši tāpēc no karavīru komandēšanas R. Bangerskis tika turēts drošā attālumā, neieceļot viņu par komandieri ne kaut vienai no divām Leģiona divīzijām, ne kādam no sīkajiem apbruņotu latviešu (ne tīri etniskā, bet valstspiederības nozīmē) formējumiem. Divīziju komandieri un štābu priekšnieki bija vācieši. Vai Otrā pasaules kara beigas varēja pārvērst R. Bangerski no propagandas tēla par reāli pastāvošas valsts vadītāju kaut vai pagaidu statusā?
Atbilde noliedzoša, par ko parūpējās vācu okupācijas režīms. No varas Kurzemē viņš tika turēts tikpat tālu kā no komandēšanas leģionā. Šajā sakarā interesants un pamācošs ir Latvijas Nacionālās padomes izpildorgāna - Nacionālās komitejas kancelejas priekšnieka Aleksandra Plensnera (1892-1984) atmiņu stāsts turpinājumos avīzes “Laiks” 1960. gada oktobra numuros.
A. Plensners bijis klāt, kad R. Bangerskis 10. martā centies sarunāt ja ne valdību, tad divvaldību ar faktisko Kurzemes vietvaldi, Latvijā daudz atmiņu par sevi atstājušā Frīdriha Jekelna (1895-1946) pēcteci, SS grupenfīreru Hermani Bērendu (Behrends, 1907-1948). Tobrīd divi pēc dienesta pakāpēs vienādie virsnieki nezināja, ka no viņiem daudz vecākais R. Bangerskis nodzīvos par desmit gadiem ilgāk, jo H. Bērends tiks pakārts par Dienvidslāvijā pastrādātajiem kara noziegumiem.
Virsnieku tērzēšana sākusies ar H. Bērenda laipnībām, jautājot par R. Bangerska jūras braucienu no Vācijas uz Liepāju. Tālāk viņš žēlojies par to, cik lielas pūles jāvelta Kurzemes pārvaldīšanai un cik labprāt viņš tās atdotu R. Bangerskim. "Kā militāram pavēlniekam un reihsfīrera vietniekam Kurzemē, viņam attiecībā uz Latv. Nac. Komiteju piekrītot divas funkcijas: 1) būt padomdevējam un 2) arī uzraudzītājam, lai rīkojumi, kas nāktu no latviešu iestādēm, būtu saskaņoti ar kara vešanas un vācu uzvaras interesēm." R. Bangerskis tad jautājis, kādā statusā viņam jāpārņem H. Bērenda atvēlētie darbi - kā Vācijas ierēdnim vai kā Latvijas valdības galvai? Atbilde, ka kā “latviešu tautas pārstāvim”. H. Bērends negribētu turpināt pārpratumus ar pārspīlētajiem secinājumiem, kādi jau radušies no presē (“Tēvijā”) rakstītā, jo daži latvieši no tā iedomājušies, ka Latvija ir jau patstāvīga un ka ģenerālis varēs stāties sakaros ar angļiem un amerikāņiem, lai varētu Latviju izvest no kara tā, kā ģenerālis Mannerheims izvedis Somiju. R. Bangerskis sašutis, ka viņa divu gadu darbs un latviešu leģiona cīņas netiek uzskatīts par pietiekamu pierādījumu, ka viņš nu gan tā nerīkosies, kad būs valdības vadītājs, ko viņam tomēr solījuši reihsministra Heinriha Himlera vārdā. R. Bangerskis nemaz nebūtu piekritis uzņemties Nacionālās komitejas vadīšanu, lai atjaunotu tādu pašpārvaldi, kāda Latvijā bijusi kopš 1941. gada līdz 1944. gada beigām (kad tai tika pavēlēts aizbraukt uz Vāciju, lai nemaisītos pa kājām vācu iestādēm). Bērends centies izskaidrot, ka agrākā pašpārvalde darbojusies vācu iestāžu uzdevumā, tagad turpretim latvieši pakāpeniski paši pārņemšot zināmu nozaru pārvaldīšanu. Tomēr Nacionālā komiteja nav valdība, lai gan faktiski tiekot par valdību uzskatīta, kā A. Plensners atveidojis vācu valodas vārdu “behandelt" (garāk un precīzāk tulkot, ka ar to apiesies kā ar valdību).
H. Bērends aicinājis saprast, ka vēstures rats vairs neesot atgriežams atpakaļ tādā stāvoklī, kādā tas bijis 1940. gadā. Pēc kara nebūšot vairs ne Polijas, ne Grieķijas, ne Vācijas, ne Francijas, ne citas Eiropas valsts agrākā veidā. Būšot tikai viena kopēja Eiropa, kur katrai tautai būšot tiesības, kādas tā sev karā izpelnījusies. Latviešu tauta esot pirmā, kurai šīs tiesības sākot piešķirt jau kara laikā.
R. Bangerskim bijušas vairākas līdzīgas sarunas ar citiem vācu armijas un administrācijas vadītājiem, pēc kurām viņš aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Ar 1945. gada 31. maiju datētā pārskatā par Nacionālās komitejas darbību viņš paskaidroja, ka “es steidzos atgriezties Vācija, lai saskaņotu mūsu vienību rīcību un nostāju šai kritiskā momentā un lai novērstu iespējamos sarežģījumus, kas varētu celties, ja vācieši mūsu karaspēka daļas mēģinātu piespiest cīnīties pret rietumu sabiedrotajiem.”
Viegli pateikt “fui” tiem, kuri neveiksmīgi mēģināja iegūt tādu Latvijas valdību, ko atzītu vismaz karu zaudējošā Vācija. No latviešu puses bija taču daudz solīdāki mēģinājumi savlaicīgi stāties sakaros ar kara uzvarētājiem Anglijas un ASV izskatā. Tā rīkojās Latvijas Centrālā padome (LCP), kuras galvenā aktivitāte tāpat datēta ar martu. Tas gan ne 1945. gada marts, bet daudz savlaicīgākais 1944. gada 17. marts, ar kuru LCP datējusi memorandu par nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Memorands skaitās nozīmīga liecība pret latviešu apvainošanu sadarbībā gan ar komunistisko, gan ar nacistisko režīmu. Nē, lielākā tautas daļa bijusi tikai un vienīgi par Latvijas Republiku, kam CSP sagādājusi divus skaitliskus pamatojumus.
Pirmkārt, tie ir vismaz 188 sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstamu cilvēku paraksti zem memoranda. Jā, tas ir liels skaits parakstu apstākļos, kad parakstītāji riskēja ar savām dzīvībām. Patiešām, vairākus no viņiem nogalināja gan nacistu, gan komunistu režīms.
Otrkārt, LCP bija sanākuši arī funkcionāri no savulaik Latvijas Republikā pamanāmākajām politiskajām partijām, kuras pēdējās brīvajās Saeimas vēlēšanās 1931. gadā bija savākušas gandrīz pusi nodoto balsu.
Par LCP dibināšanas brīdi uzskata 1943. gada 13. augusta sanāksmi savulaik Latviešu zemnieku savienību Saeimās pārstāvējušā deputāta Ādolfa Klīves (1888-1974) mājā Pārdaugavā. Viņš un citi ekspolitiķi vienojušies par jaundibināmās organizācijas nosaukumu un - galvenais - par tās mērķi apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, noraidot katra veida diktatūru. Kopā sametās Zemnieku savienība ar sociāldemokrātiem un viņiem pievienojās Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku bijušie deputāti. Vislielākie nopelni pasākuma sagatavošanā bijuši pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlam Konstantīnam (1901-1945), kurš tāpēc ievēlēts par LCP priekšsēdētāju. LCP prezidijā ietilpināja pēdējās Latvijas Saeimas prezidija locekļus Paulu Kalniņu (1872-1945; miris savā nāvē Austrijā), Kārli Pauļuku (1870-1945; miris savā nāvē) un Jāzepu Rancānu (1886-1969), tādējādi piešķirot tam valstisku autoritāti, pat ja valsts varas tam nebija.
LCP izdevās divi pasākumi. Pirmkārt, izveidot sakarus ar bijušo Latvijas sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno un caur viņu ar pārējiem Latvijas sūtņiem. Šie cilvēki uzskatīja, ka viņiem saglabājušies sakari ar Rietumu valstu atbildīgām amatpersonām. Otrkārt, apgādāties ar teorētiski vērā ņemamiem militārajiem spēkiem, uzskatot par tādiem formējumu, ko vācieši gatavoja partizānu karam padomju okupācijas zonas aizmugurē, bet kurš bija gatavs kļūt par partizāniem vācu aizmugurē. Vācieši to atklāja un formējumu iznīcināja kaujās, kas svarīgas ne vien pašas par sevi, bet arī ar to, izraisīja vācu soda ekspedīciju uz Zlēkām. Latvijas mērogā tā vienreizēja traģēdija (ja lūkojas pietiekami rūpīgi un saskata, kas Zlēkas atšķir no Audriņiem), kuras 80. gadskārtu “Neatkarīgajā” pērn pieminēja 8., 15. un 22. decembrī.
Vācijas drošības iestādes ne zibenīgi, bet tomēr pamanīja LCP esamību un sāka represijas. Padomiskajā versijā LCP ir vācu specdienestu produkts, kas izrādījies brāķis. Konstantīnu apcietināja 1944. gada 29. aprīlī, apcietināja vēl arī citus LCP locekļus. Viņus turēja cietumā un vēlāk Salaspils koncentrācijas nometnē. Kad vāciešiem nācās šo teritoriju atstāt, ieslodzītos pārveda uz koncentrācijas nometni Štuthofā un no turienes vārda tiešajā nozīmē dzina vēl tālāk uz rietumiem. Konstantīns šo gājienu neizturēja un nomira 1945. gada 22. februārī ceļā no Štuthofas uz Lauenburgas nometni.
Starp LCP ar tās memorandu un Nacionālo padomi saistība tāda, ka abos gadījumos piesegam tika izmantots R. Bangerskis jeb viņa vārds. LCP memorands bija domāts iesniegšanai Rietumvalstu valdībām, taču, lai nodrošinātu iespēju parakstu vākšanai okupācijas apstākļos, tas bija it kā adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim un caur viņu vāciešiem. Skaitījās, ka tas ir kaulēšanās elements par to, ko dabūt no vāciešiem pretī par latviešu karošanu Leģionā vāciešu pusē. Pēc parakstu savākšanas memoranda norakstus izsūtīja uz ārzemēm, bet R. Bangerskis atteicās būt par pastnieku tā piegādē vāciešiem. Viņi, protams, par memorandu uzzināja un izlēma, ka nu gan ar represijām pret LCP nedrīkst kavēties.
Savukārt R. Bangerskis gadu vēlāk sāka prasīt no vāciešiem principā to pašu, ko LCP bija prasījusi gadu iepriekš. Pa to gadu vāciešu situācija frontēs bija tiktāl pasliktinājusies, ka viņi bija spiesti ķerties pie jebkura salmiņa - kaut vai pie šeit aprakstītās bezjēgas sarunā starp R. Bangerski un H. Bērendu, ja vien tā varēja iegūt kaut pāris dienas, kurās latviešu leģionāri vēl šāva uz padomju armiju.
