Krievija draud, ka Lietuvas ieviestie tranzīta ierobežojumi ar Kaļiņingradu tai "atraisot rokas"

© Scanpix

Lietuva 18. jūnijā ieviesa dzelzceļa tranzīta ierobežojumus uz Kaļiņingradas apgabalu Krievijas precēm, kuras iekļautas ES ceturtajā sankciju paketē. Šis lēmums Krievijā izraisījis sašutuma un neslēptu draudu vētru. Cik nopietna ir situācija?

ES ceturtā sankciju pakete tika pieņemta šā gada 15. martā, un tajā uzskaitītas preces, kuru imports no Krievijas uz ES ir aizliegts. Visām uzskaitītajām precēm tika noteikts pārejas periods, lai tiktu izpildīti agrāk noslēgtie līgumi. Tā tēraudam un tērauda izstrādājumiem šis pārejas periods beidzās 17. jūnijā; no 10. jūlija aizliegts importēt cementu, alkoholu un citus produktus, no 10. augusta ogles un citu cieto kurināmo, bet no 5. decembra Krievijas naftu.

Situācija ar dzelzceļa tranzītu caur Lietuvu nav negaidīti nokritusi visām pusēm uz galvas. Jau drīz vien pēc ES sankciju pieņemšanas Lietuvas dzelzceļa kompānija “LTG Kargo” informēja savus Kaļiņingradas partnerus, ka daudzu preču pārvadāšana caur Lietuvas teritoriju tiks aizliegta. Tāpēc tagad histēriski kliegt (kā to dara Kremļa propagandisti), ka lēmums ir negaidīts un prettiesisks, nav nekāda pamata.

Vēl vairāk. Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis nepārprotami paskaidrojis, ka šis Lietuvas lēmums ir saskaņots ar ES attiecīgajām institūcijām un tas faktiski ir nevis Lietuvas, bet gan ES lēmums. Krievija šos skaidrojumus izliekas nemanām, un viss tās sašutums tiek vērsts tieši pret Lietuvu. Tiek pieprasīts no Briseles, lai tā “ved pie prāta” Viļņu, “pretējā gadījumā mēs uzskatīsim, ka mūsu rokas ir atraisītas, un mēs paši risināsim jautājumu”. Ar šādu paziņojumu klajā nāca Krievijas Federācijas Padomes valsts suverenitātes aizsardzības un iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās novēršanas komitejas priekšsēdētājs Andrejs Kļimovs.

“Ja ES nekavējoties neizlabos nekaunīgo Viļņas izlēcienu, tad ar to mums padarīs neleģitīmus visus tos dokumentus, kuri apliecina Lietuvas piederību ES, un atraisīs rokas Lietuvas radīto Kaļiņingradas tranzīta problēmu risinājumam ar jebkādu mūsu izvēlēto metodi,” teikts Kļimova paziņojumā.

Krievijas ārlietu ministrijas paziņojums bija saturiski līdzīgs: “Šajā sakarā paziņojam, ka, ja tuvākajā laikā kravas tranzīts starp Kaļiņingradas apgabalu un pārējo Krievijas Federācijas teritoriju netiks atjaunots pilnā apmērā, tad Krievija atstāj sev tiesības rīkoties savu nacionālo interešu aizstāvībai.”

Draudi rīkoties un “atraisa rokas” jebkādai mūsu izvēlētajai “nekaunīgā izlēciena” risināšanas metodei skan visai draudīgi. Nesen jau rakstīju, ka Krievijas Valsts domes deputāta Jevgeņija Fjodorova iesniegtais priekšlikums anulēt Lietuvas neatkarības atzīšanas aktu, kuru PSRS Valsts Padome pieņēma 1991. gada 6. septembrī, jāuztver daudz nopietnāk nekā kārtējais deputāta “dīvaiņa” izlēciens.

Nupat šajās dienās ietekmīgais izdevums “Politico” publicēja plašu rakstu ar zīmīgu nosaukumu “Visbīstamākā vieta pasaulē”, kurā par šādu vietu pasludināta 70 kilometrus garā Polijas - Lietuvas robežzona, tā saucamais Suvalku koridors, kas savieno ES un NATO centrālās Eiropas daļu ar Baltijas valstīm un kas šķir Kaļiņingradas anklāvu no Krievijas faktiski okupētās Baltkrievijas.

Ņemot vērā to, ka no starptautisko tiesību viedokļa Kaļiņingradas apgabala piederība Krievijai nekādi netiek apšaubīta, preču tranzīta problēma uz šo anklāvu kļūst ārkārtīgi jutīga. Pareizāk sakot, to ļoti viegli izmantot kā ieganstu kādām citām darbībām. Ja Krievija gribētu uzbrukt Lietuvai līdzīgi kā to izdarīja pret Ukrainu, tad izprovocēt formālu ieganstu Krievijai nesagādātu lielas grūtības. Tāpēc jautājums ir nevis par to, ko ir izdarījusi vai nav izdarījusi Lietuva, bet gan - vai Putins ir gatavs riskēt, uzsākot kādas militāras aktivitātes pret NATO dalībvalsti?

Lai arī Krievijas propagandas kanālos joprojām turpinās nebeidzami pašiedvesmas seansi, kuros tiek sev iestāstīts, ka varam nogremdēt Britu salas, Amerikas kontinentu, par tādām mikrovalstīm kā Lietuva nemaz nerunājot, reālā karadarbība Ukrainā liecina par gluži ko citu. Viens no galvenajiem Ukrainas kara, ja tā var teikt, atklājumiem ir - Krievijas bruņoto spēku negaidīti zemās kaujas spējas. Pat sakoncentrējot karaspēku ļoti šaurā frontes iecirknī - Izjumas, Severodoneckas, Popasnajas lokā, Krievijas armijas taktiskie (nerunājot nemaz par stratēģiskajiem) panākumi ir vairāk nekā pieticīgi.

Vai situācijā, kad Krievijas uzbrukums Donbasā acīmredzami buksē, Kremlis būtu gatavs jaunai militārai avantūrai pret NATO dalībvalsti Lietuvu? Viens no bezkaislīgākajiem un pragmatiskākajiem komentētājiem, ekonomikas zinātņu doktors Vladislavs Inozemcevs uz šo jautājumu ar augstu varbūtību atbild - nē. Krievijai šobrīd nav brīvu militāro resursu, lai tā iesaistītos karā ar NATO.

Inozemcevs atsaucas uz tā dēvētās “Vāgnera grupas” sagrāvi Sīrijā Deir-eš-zoras provincē, kad ASV aviācija 2018. gada 7. februārī burtiski iznīcināja aptuveni 200 vāgneriešus, bet Krievija izlikās, ka nekas nav noticis (mums ar vāgneriešiem nav nekāda sakara). Pēc Inozemceva domām, NATO kaujas spējas ir pietiekamas, lai Krievijas armiju līdzīgā veidā sagrautu dažu nedēļu laikā. Tā tas viss varētu arī būt, bet jautājums ir cits - vai NATO (lasi: ASV) būtu gatava pilnvērtīgam (kaut konvenciālam) karam ar Krieviju, kura ne reizi vien atkārtojusi, ka eksistenciāla apdraudējuma gadījumā būs spiesta lietot stratēģiskos kodolieročus ar visām no tā izrietošām sekām?

Inozemcevs arī uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, norādīdams, ka kopš 24. februāra ir stipri izmainījies noskaņojums ne tikai NATO militāristu vidū, bet arī Rietumu politiskajā šķirā. Lai arī neviens īsti karot negrib, visi pamazām sāk saprast, ka nemitīgas piekāpšanās taktika ved strupceļā, jo viens no diviem - vai nu esam gatavi piekāpties līdz bezgalībai, vai arī kādā brīdī jāpasaka - viss, pietiek! Bet ja reiz kādreiz tāpat būs jāsaka - viss, pietiek, tad kāpēc joprojām turpināt “krupju rīšanu”? Tad jau labāk to pateikt ātrāk un pārliecinošāk.

Vai to saprot Putins? Inozemcevs ir pārliecināts, ka Putins lieliski apzinās, ka karot ar NATO viņam nav pa spēkam, tāpēc jezga ap Krievijas tranzīta ierobežojumiem Lietuvā būs skaļa un ieročus žvadzinoša, bet līdz fiziskiem kontaktiem lieta nenonākšot. Patrokšņos un viss.

Ļoti iespējams, ka tā, taču nevar izslēgt, ka ES tomēr atradīs kādu juridiski formālu iemeslu uzskatīt, ka Krievijas preču tranzīts uz Kaļiņingradu neskaitās sankciju pārkāpums, un palūgs Lietuvu izpildīt Krievijas prasības. No vienas puses, tas noņemtu ieganstus konflikta eskalācijai, taču no otras - ļautu Kremlim domāt, ka Eiropa atkal “noliekusies” un nodemonstrējusi savu ierasto gļēvumu, ar jaunām prasībām drīzā nākotnē.

Jebkurā gadījumā Rietumiem agri vai vēlu būs Putinam jāliek saprast - mūsu pacietības mērs ir pilns. Ja tik ļoti gribi karot - esam gatavi, tāpat kā Ukraina šā gada 24. februārī. Tavai kodolšantāžai piekāpties vairs netaisāmies. Tas, ka Putinu var apturēt tikai stingra stāja, nevis piekāpšanās un lūgumi “tā vairs nedarīt”, pamazām kļūst par politiskās šķiras pamatplūsmas viedokli, lai ko neteiktu dažādi kisindžeri. Bet šāda nostāja ir drošākais garants tam, ka Putins neko vairāk par ieroču žvadzināšanu neuzsāks.

Svarīgākais