Ja ždanokmīļi noteiks valsts ideoloģisko kursu, tad tas būs ceļš uz katastrofu

© Ekrānuzņēmums

Aizvadītajā nedēļas nogalē Cēsīs notika ikgadējie latviešu politisko runu svētki, lepni saukti par festivālu “LAMPA”. Šogad tā rīkotāji nebija novērtējuši pasaulē notikušās izmaiņas, kā rezultātā izcēlās politisks skandāls, kurš aizēnoja pasākuma pamatuzdevumu.

Runa ir par Latvijas Krievu savienības līderes Tatjanas Ždanokas dalību vienā no “LAMPAS” sarunu šoviem. Pasākuma rīkotāju dīvainā tuvība ar Ždanoku gan nav nekāds noslēpums. 2020. gada augustā ar biedrības “Ascendum” atbalstu iznāca grāmata “Mūsējā”. Tajā apkopoti 50 stāsti par Latvijas sievietēm, kuras dzīvē kaut ko sasniegušas un var būt citām sievietēm par iedvesmojošu piemēru. Starp “mūsējām” bija arī Ždanoka.

Lai arī “LAMPAS” galvenie rīkotāji “Fonds DOTS” un “Ascendum” formāli ir divas dažādas organizācijas, abas ir ideoloģiskās dvīnes, kuras caur “Attīstībai/PAR!” vadošā politiķa Jura Pūces dzīvesbiedres Zaigas Pūces vadīto Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) saņem valsts finansējumu. Līdz ar to tribīnes došana Ždanokai no pasākumu organizētāju puses nebija pārsteidzoša. Kā mēdz teikt, tāds tādu atrod.

Zināmu traģikomismu šai epizodei piešķir tas, ka “LAMPAS” pieteiktais mērķis ir dot “vidi un impulsu nemitīgai sevis pilnveidošanai mūžīgi mainīgajā pasaulē”. Par to, cik šis deklarētais mērķis patiess, nedaudz vēlāk, bet Ždanokas gadījums nodemonstrēja, ka paši pasākuma rīkotāji brīdi, kad pasaule mainās, ir palaiduši garām. Tas, kas bija pieņemams līdz šā gada 24. februārim, vairs nav pieņemams tagad. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Ždanoka ar visu savu krimnašismu un putinismu uz “LAMPAS” skatuves izskatītos gluži kā viņu slavinošajā grāmatā - mūsējā, taču tagad viņas klātbūtne jau draudēja ar skandālu, kas noēnotu visu pārējo.

Kad Ždanokas dalības dēļ “LAMPĀ” publiskajā telpā sāka veidoties nosodījuma vilnis, pasākuma rīkotāji, apjautuši potenciālos reputācijas riskus, Ždanokas dalību atsauca. Tiesa, izdarīja to tik tizli, cik vien tizli iespējams. Apzinos, ka vārds tizli latviešu valodā skan paneglīti, taču konkrētajā gadījumā nav trāpīgāka apzīmējuma.

Izrādās, ka Ždanokas dalības “LAMPĀ” atcelšana saistīta nevis ar viņas faktisko atbalstu Putinam, Krievijas iebrukumam Ukrainā un tur pastrādātajiem kara noziegumiem (Ždanoka bija starp 13 Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri balsoja pret Krievijas agresiju nosodošu rezolūciju), bet gan rūpējoties par viņas drošību. “Izvērtējot iespējamos drošības riskus, tostarp mikroblogošanas vietnē “Twitter” izskanējušos aicinājumus uz vardarbību, mēs pieņēmām lēmumu atcelt Tatjanas Ždanokas (LKS) dalību festivāla pasākumā,” teikts “LAMPAS” oficiālajā paziņojumā. Nekādi konkrēti fakti “par izskanējušiem aicinājumiem uz vardarbību” minēti netika.

Nav šaubu, ka dažādi “russkij mir” propagandisti gan Krievijā, gan Latvijā, gan visur citur plašajā pasaulē šo “LAMPAS” argumentāciju ņems par pamatu kārtējai “ziņai” par “nabaga cietēju” Ždanoku, kuru apspiež, kurai draud ar vardarbību riebīgie latviešu “naciķi” un kura jāglābj. Kā notiek šī “glābšana”, mēs katru dienu varam redzēt Ukrainā.

Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Epizode ar Ždanoku un viņas dalības atcelšanas idiotiskā argumentācija vēl klajāk atsedza visa šī pasākuma ļodzīgo pamatu. Te arī nonākam līdz “LAMPAS” politiskajai jēgai un tās galvenajam uzdevumam.

Pasākuma nosaukums norāda uz tā “apgaismojošo” būtību. Ja kādam tas nav skaidrs uzreiz, tad atsevišķu skatuvju nosaukumi runā paši par sevi - “Apgaismo”, “Spuldze”, “Uzzibsnī”. Tā kā šā hepeninga pieteiktā jēga ir formulēta izplūdusi un melīgi (rakstīts: dot impulsu sevis pārveidošanai, faktiski: mēģināt pārveidot citus), tad parasti tas liecina par slēptiem mērķiem.

“LAMPAS” galvenais, nedeklarētais mērķis - noteikt politisko darba kārtību vai, pareizāk sakot, norādīt ceļu, pa kuru būtu jāiet politiskajai šķirai visplašākajā nozīmē, lai tā arī turpmāk skaitītos “pareiza” un saņemtu atbalstu no dažādiem fondiem. Citiem vārdiem - norādīt politiskās modes tendences.

No šī aspekta pasākuma tuvākais analogs ir nosacītā Milānas lielā modes skate, kad pasaules vadošie dizaineri nāk klajā ar skandaloziem, revolucionāriem eksperimentiem, cenšoties uzminēt galvenās modes tendences turpmākajiem gadiem. Dažkārt viņi trāpa un sākotnēji “skandalozais” piedāvājums jau piezemētākā formā nonāk plašajā modes preču tirgū, kur sasniedz lieliskus pārdošanas rezultātus. Taču dažkārt gadās pretējais - jauninājums negūst atsaucību un tiek ātri aizmirsts, lai pēc gadiem atkal kaut kur uzpeldētu.

Protams, “LAMPU” salīdzināt ar Milānas modes skati nozīmē pamatīgi sagrozīt mērogus. “LAMPA” nav ne vietējā Davosa, ne “The Guardian”. Tā ir šaura, vietēja mēroga skatīte, kurā mūsu grantu saņēmēji kusli mēģina atdarināt “lielos” un runāt par līdzīgām lietām. Šie “kargo kulta” cienīgie atdarināšanas mēģinājumi dažkārt rada visai muļķīgu kuriozus. Piemēram, diskusiju - vai sieviete var pieņemt lēmumus? Šādi pieteikta diskusija izklausītos atpalikusi jau pirms simt gadiem, bet šodienas pasākumā, kura rīkotāji pretendē būt paši “progresīvākie”, izskatās vienkārši dumji.

Internets pilns ironiskām asprātībām, kurās piedāvā līdzīgas diskusijas - vai verdzības atcelšanu var atbalstīt? Kāda ir cilvēku ādas krāsas ietekme uz viņa IQ un tamlīdzīgas. Divdomīgi skan arī domapmaiņa: “Vēlēšanas. Kam tās ir vajadzīgas?” ar šādos pasākumos neiztrūkstošo Ivetu Kažoku “domātāju” vidū. Teorētiski interesanta būtu varējusi izvērsties diskusija: “Starp liberastiem un diktatoriem”, ja vien starp “diskutētājiem” nebūtu vieni paši, kā viņi šajā diskusijas pieteikumā nosaukti - liberasti - Rita Ruduša, Alise Zariņa, Niks Derums un Ivars Austers, kuriem atsvaram klāt pielikta “mērenā” filozofe Elvīra Šimfa.

Šā gada “LAPMAS” rīkotāju atrautība no reālās pasaules izpaudās arī salīdzinoši nelielajā uzmanībā Krievijas - Ukrainas kara tematikai un šā kara ietekmes uz Latvijas politisko vidi (ne)izvērtējumā. Ja arī jautājums tika skarts, tad runa bija vai nu par bēgļu uzņemšanas tematiku, vai arī par neiecietību pret etniskajiem krieviem un krievu kultūras (impērijas?) simboliem.

Viens no smalkās ironijas meistariem Andris Tihomirovs tviterī ievietoja aptauju: Kurā gadā notiks pēdējais Lampas festivāls? No 158 aptaujas dalībniekiem 55,7% norādīja, ka šogad; 26,6%, ka nekad, bet pārējie norādīja citus gadus. Respektīvi, trīs ceturtdaļas tviterlietotāju faktiski atzina, ka festivāls “LAMPA” ir sevi izsmēlis un vairs neatbilst laika garam. Tā darba kārtība, kuru tas centās iepriekšējos gadus uzturēt, mūsdienu apstākļos zaudējusi aktualitāti. Kā norādīja cita tviterlietotāja: “Tā pati publika, kas bija praidā, tagad sapulcējusies Lampā. Nekā jauna un interesanta.”

Tas nenozīmē, ka “LAMPAI” kā kreiso salidojuma vietai nebūtu tiesību uz eksistenci. Bez mazākās ironijas jāatzīst, ka pagaidām vēl dzīvojam brīvā valstī, kurā nav uzvarējuši kreisie radikāļi ar savu “dažādības” (lasi: vienādības) standartu, kurā pieļaujami tikai viņu akceptēti “citādie”, tāpēc “lampistiem” tāpat kā citām iedzīvotāju grupām ir tiesības uz saviem politisko runu svētkiem. Par to iebildumu nav un nevar būt. Iebildumi ir pret šī pasākuma pretenzijām uzmesties par politiskās darba kārtības (modes) noteicējiem. Ždanokmīļi nedrīkst noteikt valsts ideoloģisko kursu. Tas būtu tiešs ceļš uz katastrofu.

Svarīgākais