Itālijā pie varas var nākt strausa politikas cienītāji, Apvienotajā Karalistē "riktīgie" konservatori

© Scanpix/Neatkarīgā

Viens no Putina stratēģijas pamatelementiem ir sēt haosu un nestabilitāti pasaulē. No šī aspekta valdības krīzes Itālijā un Apvienotajā Karalistē var uzskatīt kā Putina panākumus, lai gan nav teikts, ka Krievijas specdienesti (dažādā veidā “piebarojot” savus ietekmes aģentus) šajās krīzēs būtu spēlējuši izšķirošās lomas. Tas īpaši attiecas uz Lielbritāniju, kur pret Džonsonu jau ilgstoši tika vērptas intrigas arī bez Putina.

Džonsonu Anglijā daudzi nemīl. Katrs Džonsona nīdējs droši vien nosauktu savu iemeslu, kāpēc viņam šis personāžs riebj, bet galvenais (neapzinātās) nepatikas avots ir viņa kliedzošā oriģinalitāte. Viņš nenoliedzami ir ļoti savdabīgs. Sākot ar neatkārtojamo matu ērkuli un beidzot ar atvadu runu parlamentā, kuru viņš noslēdza ar citātu spāņu valodā no Džeimsa Kamerona leģendārās filmas “Terminators-2”: “Hasta la vista, baby” (Uz redzīti, mazā), ko daudzi iztulkoja kā maigāku citu, vēl slavenāku Terminatora frāzi: “I’ll be back” (Es atgriezīšos).

Džonsons daudziem šķita pārāk gudrs, pārāk lecīgs, mācījies pārāk labās (elitārās) skolās un parastajai angļu publikai pamazām kļuva sociāli svešs. Interesanti, ka savulaik, vēl būdams Londonas mērs (2008.-2016. g.), viņš daudziem skaitījās savējais, taču pēdējā laikā viņa ekstraordinaritāte un nerēķināšanās ar apkārtējo viedokli sāka arvien plašākus slāņus kaitināt. Dažādi skandāli pamazām uzkrājās un tuvojās kritiskās masas atzīmei. Nelegālās ballītes Dauningstrītā kovidierobežojumu laikā radīja galveno Džonsona demisijas bāzi, bet viņa melošana (neviennozīmīgie izteikumi) par to, vai viņš zinājis vai nav zinājis par Krisa Pinčera seksuālo uzmācību apkārtējiem laikā, kad pats viņu bīdījis augstam amatam, deva pēdējo impulsu, lai sen plānotā Džonsona gāšana tiktu īstenota.

Taču tagad visai pasaulei svarīgāk, kas ieņems viņa vietu, jo Apvienotā Karaliste ir ļoti nozīmīgs spēlētājs Krievijas - Ukrainas kara kontekstā. Jau notikušas vairākas balsojuma kārtas starp konservatīvo deputātiem. Tagad ir palikuši divi pretendenti - bijušais finanšu ministrs Riši Sunaks un bijusī ārlietu ministre Lisa Trasa. To, kurš no abiem kļūs britu konservatīvo līderis, noteiks 160 000 partijas biedru iekšējais balsojums, kas notiks augustā pa parasto vai elektronisko pastu. Šī balsojuma rezultāti tiks paziņoti 5. septembrī, un jau nākamajā dienā jaunais konservatīvo līderis ieņems Džonsona vietu valdības vadītāja krēslā.

Šobrīd aptaujas liecina, ka lielākas izredzes ir Trasai. Viņas plusi ir arī viņas mīnusi, lai gan pareizāk būtu teikt otrādi - viņas mīnusi ir galvenie plusi. Trasa salīdzinājumā ar Sunaku nešaubīgi zaudē intelektā, pārliecībā, oratora spējās un harismā. Visos šajos rādītājos Sunaks ir krietni priekšā, taču tieši Trasas zināma “cietpaurība”, neelastība, konservatīvs populisms (samazināsim nodokļus (kas radītu budžeta caurumu 40 miljardu mārciņu apmērā), bet vienlaikus palielināsim aizsardzības budžetu līdz 3% no IKP) ir tas, kas viņu padara pievilcīgu “riktīgajiem” “konserviem”.

Sunaka pragmatisms, rēķināšanās ar realitāti daudziem “riktīgajiem” izskatās kā vājums, gatavība piekāpties leiboristiem. Britu salās nav pieņemts kaut niecīgākajā formā vērtēt kāda politiskā pretendenta etnisko izcelšanos, taču nav izslēgts, ka, lai arī Sunaks dzimis 1980. gadā Sauthemptonā un ieguvis izcilu izglītību Oksfordā un Stenfordā, viņa indiešu izcelsme (viņa vecāki izceļoja no Austrumāfrikas jau 1960. gadā) kādam varētu būt (kaut zemapziņā) arī viens no izvēles faktoriem.

Zīmīgi, ka leiboristu aprindās valda vēlme, lai konservatori par savu līderi izvirza Trasu. Tiek uzskatīts, ka viņa līdz vispārējām vēlēšanām gan jau pagūs “nogāzt podus” un tādējādi pavērt ceļu leiboristu uzvarai. Sunaks tiek uzskatīts par daudz spēcīgāku pretinieku. Ņemot vērā to, ka leiboristi vienmēr centušies uzdoties par dažādu minoritāšu aizstāvjiem, Sunaka izvirzīšana viņiem šo trumpi zināmā mērā atņemtu.

Kurš no abiem pretendentiem būtu izdevīgāks mums? No vienas puses, Trasa atrodas stingrā pozīcijā - par Ukrainu, par NATO, par visaptverošu ieroču piegādi Ukrainai un pret Putinu. Sunaks, lai arī atrodas līdzīgās pozīcijās, ir daudz pragmatiskāks un, tā vien šķiet, nav emocionāli tik ļoti iesaistīts šajā globālajā pretstāvē - Putins pret Rietumu civilizāciju. Viņš vairāk nāk no biznesa vides (kopā ar sievu, arī indiešu izcelsmes multimiljonāra meitu pārvalda kompāniju, kuras vērtība tiek lēsta vairāk nekā 700 miljoni mārciņu), ir bagātākais cilvēks valdībā, iespējams pat - visā parlamentā. Līdz ar to varētu domāt, ka viņš varētu vairāk pieslieties Šolca/Makrona “miera partijai”.

No šī aspekta Trasa būtu Ukrainai un visai Austrumeiropai, kura atrodas Putina impērisko ambīciju tiešā apdraudējuma zonā, labākā izvēle. Vienīgais neskaidrais jautājums - vai Trasa spēs iznest šo savu pozīciju sarežģītajā politiskajā realitātē, kad viņa pilnā mērā atbildēs par katru valdības lēmumu un viņai būs jāsaskaņo politiskās šķiras ļoti daudzās un ne mazāk dažādās intereses.

Valdības krīze Itālijā ir gluži cita rakstura. Tur “nacionālās vienības” premjers Mario Dragi, ilggadējais Eiropas centrālās bankas vadītājs, bija labi ieredzēts gan politiskajā šķirā, gan biznesā, gan plašākā sabiedrībā, taču kā bezpartejiskais tehnokrāts bez koalīcijas partiju atbalsta bija spiests atkāpties. Nav tiešu pierādījumu, ka viņa gāšanu būtu organizējis Kremlis, bet Maskavas iesaiste šeit nav izslēgta. Visi gāzēji ir lielāki vai mazāki Putina “draugi” vai vismaz “sapratēji”. Sākot ar kreiso populistu partijas “Kustība 5 zvaigznes” līderi Džuzepe Konti, Mateo Salvini (“Līga” (bijusī Ziemeļu līga)) un beidzot ar Silvio Berluskoni “Uz priekšu, Itālija”.

Tāpat starp Itālijas iedzīvotājiem, atšķirībā no Lielbritānijas, vienmēr ir bijis liels Krievijas atbalstītāju īpatsvars gan no kreisajām antiamerikānisma un antikapitālisma pozīcijām, gan labējām - antiliberālajām pozīcijām. Tiesa, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šo Krievijas mīlētāju skaits ir ievērojami krities. Nesen veiktais “Pew Research Center” pētījums liecina, ka Itālijā pozitīva attieksme pret Krieviju samazinājusies no 48% 2020. gadā uz 14% 2022. gadā.

Taču tas, ka draudzīgā attieksme pret Krieviju ir būtiski mazinājusies, vēl neliecina, ka daudzi būtu gatavi pieciest degvielas cenas straujo kāpumu, ekonomisko recesiju un vispārējo inflāciju. Ja šīs ekonomiskās grūtības tiek sajūgtas vienā sasaitē ar sankcijām pret Krieviju, tad ne viens vien sāk svārstīties. Savukārt tā dēvēto populistisko partiju, kuru reitingi ir bīstami kritušies, vadītāji šīs sabiedriskās domas svārstības uztvēra ļoti jūtīgi un sāka rīkoties.

Šobrīd reitingu augšgalā atrodas labējā (ārpus Dragi koalīcijas esošā) “Itālijas brāļi”, un tās līderim Džordžu Milonem ir lielas izredzes pēc kārtējām parlamenta vēlēšanām kļūt par nākamo premjeru. Tomēr nav izslēgts, ka pēc vēlēšanām arī kreisie spēs sakombinēt savu valdību, jo pēdējā laikā Itālijas politiskā vide kļuvusi tik sadrumstalota un populistiska, ka par kaut kādām stingrām ideoloģiskām līnijām nav pat jēgas runāt. Viss balstās uz izteikti situatīvām interešu sakritībām.

Jebkurā gadījumā pieredzējušā un, galvenais, politiski ļoti līdzsvarotā Dragi demisija ir nopietns trieciens ES vienotai politikai. To var droši nosaukt par lielu Putina veiksmi. Tā kā Dragi gāšanas iemesls bija tieši ekonomiskās grūtības, kuras saistītas ar sankcijām pret Krieviju un Ukrainas karu, tad Dragi oponenti centīsies piedāvāt citu, jaunu kursu, kurā uzsvars varētu būt uz “mieru” un “vienošanos ar Krieviju”. Praksē tas nozīmētu - jāpiespiež Ukraina pieņemt Kremļa miera noteikumus un pēc iespējas ātrāk jāizbeidz šis karš, kurš visiem “bojā dzīvi” un traucē normāli dzīvot. Jāatgriežas pie tā, kā bija agrāk. Pirms kara. It kā nekas nemaz nebūtu bijis un nekas nedraudētu nākotnē.

Līdz ar to var teikt, ka Itālijā draud pie varas nākt “strausa politikas” cienītāji. No otras puses, Itālija nekad nav izcēlusies ar politisko stabilitāti un, ja tā var teikt, nopietnību. Tā ka nebūs pārāk liela nelaime pasaulei, ja tur pie varas nāks kārtējie populisti. Pasaule to samērā viegli pārcietīs.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais