Dr. hist. Jāņa Šiliņa viltīgi melīgā Latvijas jaunlaiku vēsture

© F64

Žurnāls “Domuzīme” publicējis Dr. hist. Jāņa Šilina rakstu “Restaurācija un nākotne”. Raksts sastāv no divām savstarpēji gandrīz vai nesaistītām daļām.

Vakardienas “Neatkarīgās” numurā jau izvērtējām šī raksta pirmo daļu. Tagad pienācis laiks otrajai daļai, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā satur Latvijas valsts sekmīgu attīstību bremzējošu “lielo stāstu”.

Šiliņa raksta pirmo daļu veidoja Viļņas universitātes profesora Zenona Noruka ideju pārstāsts un tā adaptācija Latvijas realitātei, bet otrā daļa ar nosaukumu “Atpūtnieki pret Pastalniekiem” pretendē uz it kā jaunu Latvijas mūsdienu vēstures “lielo stāstu”. Ne velti teicu - it kā, jo šis stāsts ar nelielām variācijām atkārto to pašu veco Latvijas valdošās politiskās šķiras kultivēto naratīvu, kurš ne tikai jau folklorizējies, bet kļuvis par mūsu vēsturiskās pieredzes neapstrīdamu un neatņemamu elementu.

Šis stāsts ir līdz banalitātei vienkāršs. Atmodas laikā esot darbojušies divi “strāvojumi” - ideālistiskais un pragmatiskais. Šiliņš, lai neglorificētu vienus un nenoniecinātu otrus (sekmīga revolūcija bija iespējama, tikai abām sadarbojoties), piedāvā vienus saukt par Pastalniekiem, bet otrus — par Atpūtniekiem. Abu šo strāvojumu kopējais mērķis - sevi izsmēlušā komunistiskā režīma nomaiņa uz kaut ko mūsdienīgāku - nodrošināja nacionāldemokrātiskās revolūcijas (Atmodas) uzvaru. Taču pēc neatkarības atjaunošanas varu sagrāba “pragmatiķi”, kuri nekautrējās no esošā politekonomiskā jucekļa izsist sev maksimālo labumu. Tiktāl viss pēc jau aprobētajiem kanoniem. Kur ir šī stāsta jaunā “pievienotā vērtība”, bez šī terminoloģiskā - Pastalnieki un Atpūtnieki - jaunieveduma?

Šiliņš visiem zināmajā stāstā par deviņdesmito gadu “mežonīgā kapitālisma” periodu un šajos laikos notikušo kapitāla sākotnējo (noziedzīgo) uzkrāšanu paplašina laika rāmi. Gan uz pagātnes pusi, gan uz mūsdienām. Par pagātni viss skaidrs: “Otra straume pārstāvēja 20. gadsimta 60. gados izveidojušos patērētāju sabiedrību, kura strauji auga 70.-80. gados un kuras galvgalī atradās ar Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūru un komjaunatni saistītās aprindas”, bet ar mūsdienām situācija nav tik vienkārša. Kuram “strāvojumam” pieskaitīsim labi zināmo komjaunatnes un “Vienotības” funkcionāru Jāni Reiru? Pie Pastalniekiem vai Atpūtniekiem? Pie ideālistiem vai pragmatiķiem?

Jebkura “lielā stāsta” galvenā jēga ir būt par ideoloģisko pamatu šodienas realitātei. Šiliņa jaunlaiku vēstures interpretācijā Atpūtnieki ir formāli neitrālāks nosaukums tam, ko Latvijas politiskajā mitoloģijā dēvē par oligarhiem (plašākā nozīmē, ne tikai runājot par trim kanonizētajiem personāžiem), savukārt par Pastalniekiem kļuvuši tie, kurus viņu ideoloģiskie pretinieki savulaik dēvēja par sorosiešiem.

Lai arī Šiliņš atrunājas, ka, “lai neglorificētu vienus un nenoniecinātu otrus”, visu viņa konstrukciju caurvij nenoslēpjamas simpātijas pret vieniem un tādas pašas antipātijas pret otriem: ““Treknie gadi” bija īss, bet spožs Atpūtnieku triumfa laikmets. Strādnieks gaterī pelnīja vairāk nekā profesors universitātē. Atpūtnieku pozīcijas bija tik stipras, ka pēc 2008. gada viņi mierīgi varēja atļauties mēģināt lielo ekonomisko krīzi pārvarēt uz Pastalnieku rēķina, gandrīz vai iznīcinot humanitāro jomu Latvijā. Tomēr pēdējie 13 gadi ir bijuši Atpūtniekiem gaužām nelabvēlīgi. Ekonomiskā krīze lielu daļu Atpūtnieku rekrutētās tautas masas izspieda negribētā trimdā uz ārzemēm. Sekojošā ekonomiskā atkopšanās savukārt strauji samazināja galējo nabadzību, kas mazināja iespējas Atpūtniekiem piesaistīt savās rindās jaunus kadrus. Nesenā Vidzemes Augstskolas pētījumā noskaidrojās, ka pēdējos gados jauniešu vidū vērojama vērtību pārorientācija - atteikšanās no individuālisma kulta (sasniegumi, vara un hedonisms) un pievēršanās sociāli orientētām vērtībām (universālisms, labvēlība, tradīcijas).”

Nesāksim skaldīt matus par atsevišķām strīdīgām Šiliņa vēstures interpretācijām. Nometnes ir skaidras: vienā - sasniegumi, vara un hedonisms; otrā - universālisms, labvēlība, tradīcijas. Nav jāstudē Vidzemes augstskolas pētījums, lai saprastu, kuri ir pēc Latvijā tik populārā dalījuma “gaismas spēki” un kuri pārstāv “tumsu”.

Viduslaikos valdnieku leģitimitāti nodrošināja viņu izredzētība no Dieva, bet Šiliņš Latvijas politiskās šķiras leģitimitāti pamato ar tās izcelšanos no... ideālistiem. No tiem, kuri Atmodas laikos saukuši - “kaut pastalās, bet brīvi”. No tā arī šo ideālistu apzīmējums - Pastalnieki. Komjaunietis Jānis Reirs, kurš “Padomju Jaunatnes” slejās slavēja komunismu, esot šis Pastalnieks - romantiskais ideālists.

Vai nerodas zināma kognitīvā disonanse? Reiru šeit pieminu tikai lielākas uzskatāmības labad, jo Šiliņa konstrukcijā sanāk, ka komjaunietis Andris Ameriks vai Ziedonis Čevers un komjaunietis Jānis Reirs jau sākotnēji būtu bijuši dažādās nometnēs. Varbūt tomēr nerunāsim caur puķēm, izmantojot Šiliņa eifēmismus, bet lietosim skaidru valodu?

Visa Latvijas jaunlaiku vēsture balstās uz ideju, ka Šiliņa Atpūtnieki ir bijuši tie sliktie, kuru dēļ plaši iedzīvotāju slāņi deviņdesmitajos gados nonāca dziļā trūkumā. Lai arī ar prātu daudzi it kā saprot, ka šo nabadzību lielā mērā izraisīja sociālekonomiskās iekārtas brutāla, neamortizēta nomaiņa, emocionāli tomēr vienmēr gribas kādu vainot. Šiem Šiliņa Atpūtniekiem ir bijuši daudzi un dažādi sinonīmi, bet visi ar negatīvu ievirzi - bijušie, sarkanie baroni, komuņagas, čekisti, oligarhi. Viņi arī visu labumu nozaguši.

Taču, ja ir sliktie, tad jābūt arī labajiem. Šiliņš pie labajiem jeb viņa formulējumā - pie Pastalniekiem faktiski pieskaita visus pārējos. Kaut izklausās pēc tautoloģijas, tā arī ir. Pastalnieki jeb “labie” ir visi tie, kurus atbilstoši “lielajam stāstam” nevaino pie Latvijas “nozagšanas”, kas bija politiskās šķiras dominējošais naratīvs šī gadsimta pirmajā desmitgadē.

Lai gan šis dalījums Atpūtniekos un Pastalniekos it kā attiecas uz pagātni, jebkurš “lielais stāsts” darbojas tagadnē. Tā kā komjaunietis Reirs tagad atrodas “Vienotībā”, tad viņš šajā stāstā skaitās Pastalnieks jeb “labais”. To, ka 2002. gadā stāties Eināra Repšes dibinātajā politgrupējumā varēja arī aiz tīri pragmatiskiem un pat savtīgiem nolūkiem, šis stāsts neparedz. Slikti nodomi var būt tikai Atpūtniekiem (lasi: oligarhiem un visiem tiem, kas kaut kādā veidā ar viņiem saistīti). Pastalnieki kopumā ir nevainojami. Viņi ir tikpat kā svēti, un viņus neķer nekādi kompromati, jo jebkuru kompromatu par viņiem izplata tikai “sliktie”. Tātad, ja tu atļausies kaut ko sliktu pateikt par, teiksim, Krišjāni Kariņu, tad skaidrs - “sliktie” tevi ir nopirkuši. Alternatīvais variants ir vēl sliktāks - tu tātad esi tik dumjš, ka tici Aldim Gobzemam.

Šis jaunlaiku vēstures “lielais stāsts” Šiliņa versijā ir līdzīgs padomju laiku filmām, kurās sliktie varēja būt direktori, galvenie inženieri, pat tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, bet nekādā gadījumā ne partijas sekretāri. Līdz ar to “neaizskaramajos” tiek ierindoti tie Pastalnieki, kuri Latvijā pie varas esot kopš 2008. gada. Respektīvi, visi šie Bondari, Reiri, Pūces, Āboltiņas, Ašerādeni un citi pastalās staigātāji. Tā kā daudzi tekstu uztver viens pret vienu, tad paskaidroju, ka iepriekšējais teikums bija ironija, kuras mērķis spilgtāk parādīt šī dalījuma - Pastalniekos un Atpūtniekos - iluzoro raksturu.

Tā kā šim dalījumam (tikai ar citiem apzīmējumiem) ir ļoti sens un arhetipisks raksturs, tad nekādi racionāli argumenti to iedragāt nespēj. Ja kāds tic šai nemitīgajai gaismas un tumsas cīņai Latvijas politikā un sevi nešaubīgi ierindo pie “gaismas spēkiem”, tad to nekas nepārliecinās, ka politiskajā arēnā visi tikai cilvēki vien ir. Turklāt diezgan specifiski orientēti. Ķīmiski tīri ideālisti tur neizdzīvo. Pat ne īsu brīdi. Vai nu, kā kādreiz teica Dzintris Kolāts, tu sāc bojāties, vai arī no šīs vides tiec izstumts. Tāpēc Šiliņa piedāvātajam dalījumam ir tikai viens mērķis - nostiprināt Latvijas valdošās šķiras (pašpasludināto Pastalnieku) nenomaināmības ideju un šīs mūžīgās atrašanās pie varas leģitimitāti, lai nepieļautu “slikto” (Atpūtnieku) atgriešanos. Atceramies Džordža Orvela “Dzīvnieku fermas” galveno jautājumu: “Vai jūs gribat, lai atgriežas Džonss?”

Tāpēc varbūt lietderīgāk būtu lietot citu dalījumu: konformisti un disidenti. Tie, kuri vienmēr degunu tur pa vējam, un tie, kuriem vienmēr nez kāpēc gribas spļaut pret vēju. Bet šāds sadalījums būtu pagalam neinteresants, jo ko gan tādā gadījumā vainot par savām nomītajām kurpēm un ierūsējušo mašīnu? Turklāt “disidenti” politikā ilgi nenoturas. Politika nav vieta, kur runāt to, ko domā. Diemžēl.

Svarīgāks ir sākumā izteiktā apgalvojuma - par šī mūsu jaunlaiku vēstures “lielā stāsta” attīstību bremzējošo raksturu - pamatojums. Kāpēc tas Latvijas attīstībai ir kaitīgs? Tāpēc, ka, par spīti arvien pieaugošai Latvijas atpalicībai no abām pārējām Baltijas valstīm, atbilstoši šī stāsta tradīcijai, skaitās, ka Latviju pārvalda “labie” (Pastalnieki, kuri a priori ir svēti; kuri par savu labumu nedomā, jo ir taču romantiski ideālisti) un neko mainīt nevarot, jo pretējā gadījumā pie varas “atgriezīsies Džonss”. Tas ir, “sliktie” (kas domā tikai par to, kā kaut ko nozagt).

Ņemot vērā šī “stāsta” dziļo nosēdumu latviešu tautas kolektīvajā apziņā un vēl vairāk zemapziņā, nav šaubu, ka tas vēl ilgi tur atradīsies, turpinot nodrošināt šo pieaugošo atpalicību. Šeit, protams, var rasties jautājums: labi, teorija ir viena lieta, bet parunāsim konkrēti - par ko tad balsot? Par gobzemiem vai šleseriem?

Nē. Runa ir pavisam par kaut ko citu. Par gluži nevajadzīgu, mākslīgu pretnostatījumu. Kāds gan Gobzems Kariņam pretinieks? Patiesībā nekāds. Gluži atšķirīgas svara kategorijas. Pat vairāk. Grūti iedomāties politiķi, kurš ar savu uzvedību būtu vairāk cēlis Kariņa reitingu nekā Gobzems.

Ievērojiet, cik ļoti pēdējos desmit, divdesmit gados ir mainījusies mediju vide. Daudzi mediji, tajā skaitā sabiedriskie, ir kļuvuši par izteikti varai lojāliem medijiem, kuri varbūt kritizē kādas atsevišķās nebūšanas, bet ne sistēmas galvenos balstus un centrālās figūras. Neuzkrītoši esam atgriezušies padomju laikos ar kritizējamiem direktoriem, bet nekritizējamiem partijas sekretāriem, nemaz nerunājot par sistēmu kopumā. Toties 7/24 režīmā tiek dragāts no visiem propagandas galvenā kalibra stobriem pa dažādiem pļaviņiem un točiem, it kā viņi būtu politiski vērā ņemamas figūras.

Vara, brutāli “nopērkot” ietekmīgos sabiedriskos medijus, sev nodrošina siltumnīcas apstākļus, kas, kā liecina cilvēces vēsture, nerada labvēlīgu vidi veselīgai politiskajai konkurencei. Tieši otrādi, tie rada vidi dažādām politiskās šķiras deģenerācijas formām. Šī varas deģenerācija, kas arvien vairāk izpaužas kā neizlēmība (dibināsim darba grupu, kas izvērtēs...), ir tiešas sekas šim viltīgi melīgajam “lielajam stāstam”. Nekritizēsim taču Pastalniekus, jo tas taču lies ūdeni uz Atpūtnieku dzirnavām. Vai tiešām gribat, lai atgriežas Šķēle un Gobzems? Ak nē? Tad nu atliek vienīgi Kariņš (lasi: pēc četriem gadiem vēl lielāka atpalicība no Igaunijas un Lietuvas).

P. S. Lai nerastos pārpratumi. Es tiešām negribu, lai atgriežas Šķēle un Gobzems, bet tas nenozīmē, ka vajadzētu atturēties no valdošās politiskās šķiras nesaudzīgas kritikas.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais