Lai gan vairākkārt esmu izteicis minējumu, ka pēc 14. Saeimas vēlēšanām nekādas būtiskas izmaiņas nav gaidāmas, jo valdošais politiskais kartelis “Vienotības” vadībā pēdējos gados ir gandrīz pilnībā monopolizējis varu valstī, noteiktas apstākļu sakritības gadījumā nelielas izmaiņas tomēr ir iespējamas.
Aptaujas joprojām rāda, ka gandrīz nekas nevar apdraudēt “Vienotības” arī turpmāku dominanci politiskajā arēnā. Šī pārliecība, ka uzvara vēlēšanās jau “kabatā”, ļāva partijas kampaņas organizatoriem pieņemt lēmumu Krišjānim Kariņam premjeru debatēs nepiedalīties, kā ieganstu minot nevēlēšanos debatēt kopā ar notiesātām un sankcionētām personām (Aivaru Lembergu). Tādējādi it kā tiek vienlaikus nošauti vairāki zaķi. 1) Tiek demonstrēta nicīga norobežošanās no Lemberga, kurš Kariņa vēlētājam ir nemīlamāks nekā Ždanoka; 2) var izvairīties no to nopietno un smago politisko, ekonomisko un sociālo jautājumu apspriešanas, par kuriem Kariņš pats kā valdības vadītājs atbildīgs; 3) ar savu klātneesamību debatēs tiek uzsvērta Kariņa ekskluzīvā loma - atrašanās pāri visiem. Jūs tur varat savā starpā “debatēt”, bet es tāpat būšu premjers.
Ne velti rakstīju, ka šie “zaķi” var tikt nošauti it kā. Kariņam tiešām bija izcilas izredzes atkal kļūt par premjeru, taču tikai ar vienu piebildi. Ja viņš paliktu tāds, kāds bijis visus šos gadus, kopš atrodas politikā. Ar saviem plusiem un mīnusiem. Ja viņš pēkšņi sāktu “mētāt no sevis” kaut ko īpašu, par citiem pārāku (kas galīgi neatbilst viņa faktiskajai būtībai), tad varētu arī strauji novelties no pašiedomātajiem augstumiem. Latvieši nav krievi, kuriem patīk cars, kas atrodas augstu mākoņos un ar grēcīgo zemi pat nesaskaras. Latvietim vajag Cibiņu, ko pažēlot, bet nav nekas mazāk žēlojams kā augstprātīgs Cibiņš.
Līdz ar to Kariņa un “Vienotības” neslēptā pārliecība par savu uzvaru uz vēlēšanām var nospēlēt ļaunu joku un vēlētāji novērsties no partijas, kura sasirgusi ar “augstuma” slimību. Tā, protams, ir tikai iespējamība. Līdz vēlēšanām vēl mēnesis, kura laikā daudz ko vēl var pagūt piekoriģēt, bet šobrīd nevar izslēgt arī citus variantus.
Piemēram, uz Ukrainas kara patriotiskā viļņa Nacionālās apvienības uzvaru. Tādā gadījumā Valsts prezidentam par valdības veidotāju pirmais būtu jānosauc Uģis Mitrēvics. Spriežot pēc jaunākajiem partiju reitingiem, viņam (kopā ar “Vienotību”) būtu visai labas izredzes izveidot nacionālkonservatīvas ievirzes valdību. Uzsveru, nevis nacionālkonservatīvu, bet šādas ievirzes valdību. Būtībā daudz neatšķirīgu no esošās, vienīgi ar izteiktāku nacionālo ietonējumu.
Šāda nacionālkonservatīvas ievirzes valdība, visticamāk, izveidosies arī tad, ja vēlēšanās tomēr uzvarēs “Vienotība” un premjers atkal būs Kariņš. Vai šādas ievirzes koalīcijai ir kāda alternatīva? Tāda varētu rasties, ja augstākus rezultātus nekā redzams aptaujās iegūst liberālkosmopolītiskie spēki - “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”. Ja šīs partijas kopā ar nomināli uzvarējušo “Vienotību” veido jaunās koalīcijas kodolu, tad varētu piepildīties Marijas Golubevas, Selmas Levrences, Ričarda Alana Miezīša un citu kosmopolītu sapnis - izteiktas kreisi liberālas ievirzes valdība, kurai gan pašreizējos kara apstākļos būtu visai grūti realizēt savu pilno programmu - latviešu sabiedrības fundamentālu pārformatizēšanu no nacionālas uz kosmopolītisku. Bet mēģinājumi būtu.
Kāds var jautāt, bet kur tad paliek iespēja, ka valdību veido Gobzems, Rosļikovs, Šlesers vai vēl kāds no “meža dīvaiņiem”? Es šādu iespēju pilnībā izslēdzu un atsevišķu mediju uzsvērtu baidīšanu ar šiem frīkiem vērtēju vienīgi kā slēptu aģitāciju par Kariņu. Nu, redziet, kas mums draud, ja neaiziesiet un nenobalsosiet “kā vajag”! Bet “kā vajag” ir eifēmisms vārdam - par pašreizējo varu. Cita pamata popularizēt šos margināļus nav. Jo vairāk viņi tiek laisti pie vārda, jo labāk izskatās Kariņš.
Tā ka 1. oktobrī mums būs iespēja balsot par triju virzienu spēkiem - nacionālkonservatīvajiem, liberālkosmopolītiskajiem un alternatīvajiem (visās nozīmēs). Izvēle katram jāizdara pašam.
