Šobrīd pie smalkā toņa pieder paņirgāties par tiem, kuri reiz lietojuši vārdu salikumu “Kariņa-Levita režīms”. Ha-ha. Duraciņi.
Doma ir vienkārša - kas nu tas par “režīmu”? Režīms taču ir kaut kas briesmīgs, totalitārs. Piemēram, Putina režīms vai Staļina režīms. Sliktākajā gadījumā - Orbana režīms. Nosaucot Kariņa-Levita režīmu šādā vārdā, tiekot devalvēts pats “režīma” jēdziens. Katrs, kurš lieto šādus apzīmējumus, nav nopietni ņemams, jo lidinās kaut kādā pašiedomātā pasaulītē.
Taču nepakļausimies masu ietekmei. Atcerēsimies situāciju vēl pirms nepilna gada. Pavisam vēl nesen. Cilvēki, kuri bija skeptiski noskaņoti pret obligāto vakcināciju, tika pakļauti demokrātiskai iekārtai nepieredzētam spiedienam. Daudziem tika atņemtas elementāras darba tiesības, un ierobežojumi pārsniedza saprāta robežas. Virknei Saeimas deputātu pat tika atņemtas tiesības darboties valsts parlamentā. Kaut vai attālināti. Tagad tas viss jau ir sekmīgi aizmirsts, it kā nekad nekā tāda nebūtu bijis. Pāršķiram lapu un ejam tālāk.
Taču daudziem šis aizvainojums par nepamatotām vajāšanām nekur nav pazudis. Ja kādam vārdi “nepamatotas vajāšanas” šķiet pārspīlējums, jo nekas traks taču nebija, tad atliek tikai ar šā brīža redzējumu paskatīties uz to, kas šogad notika Ķīnā. Milzīgi lokdauni, slēgta daudzmiljonu Šanhajas pilsēta, un kā dēļ tas viss? Dažu tūkstošu Covid-19 inficēto ar minimālu letalitāti dēļ. Tikai un vienīgi aziātiskas stūrgalvības dēļ. Lai katrs zina, kurš te saimnieks un kārtības noteicējs - Si Dzinpina režīms. Bez jebkādām pēdiņām.
Latvijā, par laimi, nekas tik traks nenotika. Pat nenotika suņu rīdīšana uz protestētājiem, un viņi pat netika dauzīti ar gumijas nūjām kā citviet gluži civilizētā pasaulē. Maigais režīms. To nevar noliegt, bet neviens jau neapgalvo, ka Kariņš vai Levits ir kādi briesmoņi, nagu maucēji. Tieši otrādi. Abi tiek uzskatīti par neizlēmīgiem mīkstčauļiem. Tāds arī viņu vārdā nosauktais “režīms”.
24. februāris visu šo briesmīgo pandēmiju un cīņu ar kovidu padarīja par nebijušu. Vienā dienā viss izbeidzās. Burtiski aizmirsās. Vakar vēl darba kārtības centrālais jautājums bija kovids, bet šodien par to jau vairs nerunā. Tas vairs nepiederēja pie smalkā toņa. Arī naudas plūsmas no “cīņas ar Covid-19” pēkšņi novirzījās uz citurieni. Uz militāriem iepirkumiem.
Vēl vakar galvenais naudas pumpītis “Attīstībai/Par!” (Jaunupa/Pūces komandai) bija Pavļuta Veselības ministrija un ar to saistītās struktūras, bet tagad par tādu kļuva Pabrika pārraudzītā Aizsardzības ministrija. Viss viena politiskā spēka ietvaros. Katrs, kurš kaut reizi ir redzējis Jaunupu un Pūci “dzīvajā”, būs ievērojis šo personāžu apbrīnojamo kustīgumu un gatavību sarunāt vienalga ar ko, kaut vai ar “velna vecmāmiņu”. Ja tikai ir iespēja kaut ko iegūt. Sev, protams.
Šajās dienās atklātība nonākusī afēra ar vieglās munīcijas ražošanu un iepirkumu tikai apliecina šo “pārbīdi”. Neatkarīgi no tā, cik šajā “trauksmes cēlāju” stāstā par “Vairog EU” ir patiesības, cik melnā priekšvēlēšanu “pīāra”, skaidrs ir viens - Latvijas politbiznesmeņi izmantos katru iespēju, lai jebkuru situāciju izmantotu savās savtīgajās interesēs. Vai tas būtu kovids vai valsts aizsardzības stiprināšana.
Ja kāds šajā situācijā grib izteikt pārmetumus - kā drīkst valstij tik sarežģītā brīdī mest šaubu ēnu uz mūsu bruņotajiem spēkiem un ar valsts aizsardzību saistītiem iepirkumiem, tad tā ir vienkārši nelietīga aizsegšanās ar svētām lietām. Bet tas jau Jaunupam, Pabrikam & Co ir ierasta lieta. Tā viņi ir darbojušies vakar, šodien un cer, ka darbosies arī rīt.
Kariņa-Levita režīms varbūt patiešām bija tik mīksts režīms, ka tas līdz “īstam” režīmam nevilka, bet Jaunupa/Pūces/Pabrika komanda ir reāla. Pavisam īsta. Ar īstu plēsoņu sakodienu. Tas jāatceras balsojot. Arī par “režīmu” un tā īstenotajām atkāpēm no demokrātijas pamatprincipiem neaizmirstot.
