Hersonā briest kaut kas nelāgs. Vai tiešām atombumbu trieciens?

Viena no iespējamām Putina riebeklībām – uzspridzināt Kahovkas HES ūdenskrātuves aizsprostu un applūdināt plašas Hersonas apgabala teritorijas © Ekrānšāviņš no “Telegram” kanāla “Ukraina online”

Runas, ka Krievijas karaspēks un okupācijas pārvalde atstājot Hersonu, raisa minējumus – kas aiz tā visa slēpjas, jo informācijas par reālu, plaša mēroga Ukrainas armijas ofensīvu tikpat kā nav.

Ukrainas puse tradicionāli ir ļoti skopa ar informāciju. Tiek uzskatīts, ka katra publiskā telpā nonākusī fotogrāfija, katrs video vai telefona zvans var tikt pretinieka izmantots. Arī Ukrainas Ģenerālštāba oficiālā informācija ir ne tikai ārkārtīgi skopa, bet dažreiz pat apzināti maldinoša, lai turētu ienaidnieku neziņā. Tās vietā ir Aleksija Arestoviča nomierinošās “vakara pasaciņas”, kuras gan par pilnvērtīgu informācijas avotu izmantot nevar.

Krievijas puse šajā ziņā ir krietni atvērtāka. Dažādi “Telegram” kanāli un tā dēvētie vojenkori (kara korespondenti) sniedz informāciju tieši no frontes līnijas vai no informatoriem, kuri atrodas karadarbības zonā. Tiesa, arī viņi pēdējā laikā tiek arvien vairāk kontrolēti un ierobežoti, jo: 1) pārāk bieži sākuši translēt Krievijas pusei nelabvēlīgu informāciju; 2) ir cieši saistīti ar dažādiem savstarpēji konkurējošiem ietekmes centriem - Jevgenija Prigožina grupu “Vagner”, kadiroviešiem, Girkina/Strelkova atbalstītājiem, Aizsardzības ministriju, Federālo drošības dienestu (FSB), Galveno izlūkošanas pārvaldi (GRU) un citiem.

Tomēr neatkarīgi no aktuālās situācijas frontē ir acīmredzams, ka Ukrainas bruņotie spēki pamazām spiež okupācijas spēkus ārā no Dņepras labā krasta. Tajā pašā laikā nav neapstrīdamu liecību, ka fronte nav nosargājama. Šī noslēpumainība, nenoteiktība un līdz šim nebijusi Krievijas demonstratīva vājuma izrādīšana izskatās vairāk nekā dīvaini. Gan nesen kā par speciālās militārās operācijas komandieri ieceltais ģenerālis Sergejs Surovikins, gan gaulaiteri/kolaboranti Volodimirs Saļdo, Kirils Stremousovs, Sergejs Samusevs atzīst Hersonas atstāšanas iespēju un aicina iedzīvotājus evakuēties no nesen kā nomināli Krievijai pievienota apgabala centra. Neparasti. Kas notiek?

Ir vairākas versijas. Ukrainas pusei visglaimojošākā - Krievijas spēki ir novārdzināti, stratēģiskā iniciatīva pilnībā pārgājusi Ukrainas pusē, un Hersona tiek atstāta, lai izvairītos no milzu zaudējumiem. Šāda versija izskatās jau nu pārāk optimistiska, tāpēc nedaudz reālistiskāka ir versija, ka Hersona tiks aizstāvēta “līdz pēdējam”. Tas nozīmē, ka gaidāmas ļoti smagas un iznīcinošas kaujas, kurās ar civiliedzīvotāju dzīvībām daudz nerēķināsies. Tāpēc, lai pēdējie nejauktos pa kājām, tos paredzēts dabūt prom no aktīvās karadarbības zonas. Taču arī šī versija nešķiet pārliecinoša, jo Krievija par civiliedzīvotāju likteni nekad nav rūpējusies ne vismazākajā kārtā. Putina plānos šīs komponentes nav vispār. Tieši tāpēc par armijas grupējuma komandieri tiek iecelti dažādi “miesnieki” - Mizincevs, Surovikins un tamlīdzīgi.

Ziņas, kas nāk no pašas Hersonas, liecina, ka pilsētā ir ļoti saspringta situācija. Milzīgs daudzums Krievijas karavīru, tehnikas. Laiku pa laikam skan automātu šāvieni un citi karadarbības trokšņi, lai gan nekādas reālas karadarbības pazīmes neesot novērojamas. Tas rada baumas, ka šie trokšņi tiek speciāli taisīti, lai palielinātu iedzīvotājos trauksmes sajūtu un pamudinātu tos evakuēties. Tāpat izplatoties visdažādākās baumas par iespējamām provokācijām. Plaši izplatījies marodierisms. Gan no oficiālās varas puses, kas “evakuē” visu, kas “var noderēt”, gan vietējo iedzīvotāju puses, kas “izmanto iespēju”.

Pretrunīgie un Krievijas pārstāvjiem neraksturīgie izteikumi arī daudziem novērotājiem liek domāt, ka kaut kas noteikti briest un šis kaut kas noteikti nav nekas labs. Atmiņā nāk skaļi izbazūnētā iedzīvotāju piespiedu evakuācija no Donbasa tā dēvētājām “republikām” īsi pirms kara sākuma februārī. Jautājums - ko Putins būs izdomājis šoreiz?

Pamata versijas ir divas. Kahovkas ūdenskrātuves dambja uzspridzināšana ar plašu Hersonai un Dņepras lejtecei piegulošu teritoriju applūdināšanu. Kahovkas ūdenskrātuve ir viena no lielākajām Dņepras HES kaskādē, un tās ietilpība ir 18 kubikkilometru. Salīdzinājumam - Rīgas HES ūdenskrātuves ietilpība ir 0,3 kubikkilometri. Jau aplēsts, ka dambja pilnīgas nopostīšanas gadījumā Hersonā, kas atrodas 40 kilometru lejpus Kahovkas, ūdens līmenis uz vairākām dienām varētu pacelties par 1,5 metriem.

Šī versija šķiet visai ticama, taču tai ir viens būtisks trūkums. Tai tikpat kā nav nekādas jēgas. Ne militāras, ne arī propagandiskas, jo, izņemot Kremļa TV apmātos, neviens cits nenoticēs pasakai, ka ukraiņi paši uzspridzinājuši ūdenskrātuves dambi. Kaut vai tāpēc, ka, lai plūdi būtu postoši, jāuzspridzina dambis lielā platumā, ko nevar izdarīt no attāluma, uz to raidot kaut desmit HIMARS raķešu zalves.

Ja Kahovkas ūdenskrātuves spridzināšana tiek atmesta, tad atliek vien jau daudz aprunātā taktisko kodolieroču izmantošana. Kas tie tādi taktiskie kodolieroči, un kādam nolūkam Putins tos varētu izmantot?

Taktiskie kodolieroči atšķiras no stratēģiskajiem ar to lietošanas mērķi. Taktiskie kodolieroči paredzēti, lai risinātu konkrētus taktiskus uzdevumus kaujas laukā, kamēr stratēģisko kodolieroču uzdevums ir iznīcināt pretinieka objektus viņa paša teritorijā, tālu no tiešās karadarbības. Lai arī taktiskie kodolieroči var būt ar ļoti lielu jaudu - 100 un pat vairāk kilotonnu trotila ekvivalenta (Kt), parasti to jauda ir ievērojami mazāka: no 1 Kt līdz 20 Kt (Hirosimas atombumbas jauda pēc jaunākajām aplēsēm bija 13 Kt). Šādas jaudas bumbas sprādziens 300 metru augstumā ir iznīcinošs 1-3 km diametrā.

Ja vien šāda bumba netiek uzmesta uz kādas atomelektrostacijas, tad tās izraisītais radioaktīvais piesārņojums ir salīdzinoši niecīgs un samērā strauji (dažās dienās) sadalās radioaktīvo materiālu pussabrukšanas procesā. Lai arī taktiskos kodolieročus sauc par taktiskajiem un tiem ir it kā taktisks mērķis, tie tāpat, vismaz pirmajā reizē, realizē stratēģisku mērķi. To uzdevums ir iedarboties graujoši uz pretinieka psiholoģisko gatavību pretoties.

ASV 1945. gada 6. augustā un 9. augustā uzmestās atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki pilnībā salauza japāņu pretestības garu, kaut iepriekš visos līmeņos tika solīta cīnīšanās “līdz pēdējam”. Pēc šīm bombardēšanām jau 15. augustā Japānas imperators Hirohito atzina sakāvi karā un izsludināja padošanos, kas formāli tika parakstīta tā paša gada 2. septembrī.

Tā kā Putins bieži atsaucas uz ASV agrāko rīcību un visādos veidos cenšas atdarināt savu “politisko tēvu” (pēc Staņislava Belkovska teorijas), tad taktisko kodolieroču izmantošana kaujas laukā tiek uzskatīta par visai ticamu. Atšķiras vienīgi minējumi, kad tas varētu notikt un kur. Ir novērotāji, kuri domā, ka kodolieroču pirmreizējam izmantojumam būtu izteikti demonstratīvs raksturs bez cilvēku upuriem. Teiksim, virs Melnās jūras akvatorijas. Šādā veidā Putins “maigi” pabrīdinātu pasauli, ka nejoko (nebelfo) un, karam turpinoties (Rietumiem nepiespiežot Ukrainu padoties ar Putinu neapkaunojošiem noteikumiem), nākamais sprādziens jau varētu būt ar nopietnākām sekām. Šāds bezupuru brīdinājuma sprādziens ļautu Rietumiem izvairīties no asākas reakcijas, savukārt Indijai un Ķīnai no vajadzības nosodīt Krieviju un pievienošanās ekonomiskajai žņaugšanai.

Man gan šāds “mierīgais” kodolieroču izmantošanas scenārijs šķiet mazticams, jo tas ir acīmredzami mazefektīvs. Ukraina, atšķirībā no Japānas 1945. gadā, necieš smagas sakāves kaujas laukā un ir apņēmības pilna uzvarēt. Arī Rietumu politiskā šķira (mazāk iedzīvotāji) pārsvarā ir pieņēmusi nepatīkamo atziņu, ka ar Putinu nekāda ilgtermiņa vienošanās nav iespējama. Arī īstermiņā jebkāda vienošanās ar faktisku teroristu ir morāli un arī politiski toksiska. Tāpēc tāds demonstratīvs “humānais” bezupuru atomsprādziens var Putinam nedot vēlamo efektu.

Tāpēc ticamāka ir taktiskās atombumbas uzmešana kādai pietiekami lielai armijas grupai, kurā ietu bojā salīdzinoši liels armijnieku skaits. Es pat atļaušos izteikt pieņēmumu, ka iespējama ne tikai viena, bet 3-5 taktisko kodollādiņu vienlaicīga zalve 10-20 km garā frontes līnijā, lai apturētu pretinieka uzbrukumu. Šādu kodoltriecienu Krievija varētu attaisnot (kaut savās acīs) ar to, ka aizstāv it kā savu teritoriju (jaunpievienotos apgabalus), un brīdināt, ka tāds liktenis būs ikvienai Ukrainas karaspēka grupai, kura gribētu mainīt esošās, Krievijas pašnospraustās robežas.

Pasaulei tiktu piedāvāts izvēlēties - vai nu miers robežās, kādas tas ir pašreizējā brīdī, vai arī tālāka karadarbības eskalācija ar visaptverošu pasaules kodolkatastrofu. Ko šajā brīdī izvēlēsies pasaules lielvaru līderi, neņemos spriest, bet baidos, ka Putins ir pārliecināts - visi šie baideni un makroni gan jau pēc īsa šaubu brīža “nometīs kārtis”. Un Putins paņems banku. Tāds varētu būt viņa plāns. Tiesa, ir viens būtisks bet...

Viena lieta ir atomieroču izmantošanas psiholoģiski politiskais aspekts, bet cita tehniski praktiskais. Krievijā kodolieroču izmēģinājumi nav notikuši kopš 1990. gada. Atombumba ir tehnoloģiski ārkārtīgi sarežģīts, pat smalks mehānisms. Jebkurš, pat vissmalkākais pulksteņa mehānisms iepretim atombumbai ir kā rupji tēsts koka klucis. Atombumba nav kā fugasa bumba, kuru var pusgadsimtu turēt noliktavā, bet pēc tam tai atliek vien pieskrūvēt detonatoru un tā ir lietošanas kārtībā.

Kādā stāvoklī šobrīd ir Krievijas kodolarsenāls, neviens īsti nezina. Ja tādā pašā kā Krievijas izslavētā “otrā stiprākā armija pasaulē”, tad labāk nemaz par “sarkano pogu” Putinam nesapņot. Jau parādījušās runas, ka Krievija plāno Barenca jūrā izdarīt kodolizmēģinājus, kuru dēļ esot ierobežota kuģu kustība šajā Ziemeļu Ledus okeāna apgabalā, taču ASV izlūkdienests ziņo, ka pagaidām nekādas krievu kodolaktivitātes neesot manītas.

Ja nu tomēr Putins nespēs atturēties no tieksmes reāli pavicināt kodolrungu, tad jāatceras daži datumi. Ķīnas komunistiskās partijas 20. kongress, kurš notiek no 16. līdz 23. oktobrim; NATO speciāli pretkodolieroču šantāžas (atturēšanas/detterence) manevri Eiropā, kuri plānoti līdz 30. oktobrim, un G-20 samits Indonēzijā, kurš norisināsies 16.-17. novembrī kūrortpilsētā Bali.

Laiki sarežģīti un trauksmaini, bet gan jau tos pārcietīsim.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.