Aizejošā Saeima devusi labu mācību nākotnei – nenonākt gūstā starp populistiem un "establišmentu"

© Saeimas publicitātes foto

Viens no psiholoģijas pamatprincipiem ir – ja gribi kādam pateikt kaut ko kritisku, tad vispirms jāpasaka daži atzinīgi vārdi.

Par aizejošo Saeimu pateikt kaut ko pozitīvu nav viegli, bet pacentīsimies. Galvenais 13. Saeimas pozitīvais pienesums Latvijas politiskajā kultūrā ir tas, ka tā skaidri parādīja, kas notiek, ja Saeimā tiek savēlēti tik daudz populistu. Teiksim, kā ir. Mūsu politiskajā terminoloģijā populists ir maigāks apzīmējums vārdiem klauns vai vienkārši nenopietns cilvēks.

Šī pozitīvā pienesuma efekts jau ir redzams praksē. Jaunajā Saeimā, ja neskaita rosļikoviešus un varbūt arī atsevišķus Šlesera saraksta deputātus, šo klaunu vai “meža dīvainīšu”, kuri katru pasākumu pārvērš bezjēdzīgā ākstībā, tikpat kā nav. Turklāt šie personāži (it īpaši rosļikovieši) ir tik dziļā opozīcijā; viņi ir tik toksiski, ka viņi, vismaz sākumā, ļoti minimāli ietekmēs Saeimas darbu.

Atcerēsimies, ka 13. Saeimā visi šie Kaimiņi, Gobzemi, Bordāni, Feldmani un Voikas bija valdošajā koalīcijā. Gobzems gan drīz vien no tās tika nomināli izmests, bet viņa ieguldījums Krišjāņa Kariņa valdības nostiprināšanā un “Vienotības” uzvarā 14. Saeimas vēlēšanās ir nepārvērtējams.

Uz Gobzema un Bordāna fona līdz tam ne ar kādu īpašo harismu neapveltītais Kariņš pēkšņi ieguva nebijušu spozmi. Tik lielu, ka, šķiet, viņam jau “sakāpis galvā”. Tad, kad viņš draud topošajiem ministriem, ka būšot “spēcīgs premjers, kurš uzstās uz savu”, no vienas puses, tas sanāk mazliet komiski, bet, no otras, viņš sāk atgādināt tādu mazu (ne augumā) Putinu.

Pēdējais jau arī sāka savu politisko karjeru kā sīks, lempīgs Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka portfeļa nēsātājs, bet, ilgstoši atrodoties pie varas, kļuvis par pasaulē visvairāk neieredzēto monstru.

Paradoksālā kārtā dažādu politisko ākstu neesamība jaunajā Saeimā Kariņam un “Vienotībai” tikai traucē, jo viena lieta ir uzstāties televīzijā uz kolektīvā Gobzema fona, bet pavisam cita, ja tevi salīdzina ar Uldi Pīlēnu. To apzināti vai neapzināti saprot arī “Vienotības” elektorāts un šīs partijas informatīvie “promouteri”, tāpēc, par spīti “Vienotības” pārliecinošajai uzvarai, viņi ar vāji slēptu nepatiku uztver vēlēšanu rezultātus.

Šai nepatikai iespējamas tālejoši negatīvas sekas, jo cits aizejošās Saeimas pozitīvais pienesums varētu būt visas politiskās šķiras, ne tikai “Vienotības” kopējs darbs pie jautājuma - kādā veidā novērst neslēptu ākstu nonākšanu politiskajā varā nākamajās Saeimās? Tā dēvētie populisti ir problēma visā pasaulē, un Latvija šajā ziņā nav nekāds izņēmums.

Metode, kā to risināt, faktiski ir viena - vairāk ieklausīties sabiedrībā un piebremzēt savu augstprātību. Atcerēsimies Hilarijas Klintones liktenīgo kļūdu 2016. gada vēlēšanās, kad viņa savu atbalstītāju mītiņā politiskos pretiniekus nosauca par nožēlojamiem (basket of deplorables). Klintones dedzīgākie atbalstītāji skaļi gavilēja par šādu salīdzinājumu, bet tā paša gada 8. novembrī varēja kost elkonī par šo uzpūtību.

Var piekrist, ka politiķiem ir jābūt sabiedrības avangardam, bet nevar jau pārāk atrauties no zemes. Uz nišas partijām, tādām kā “Progresīvie”, tas varbūt īsti neattiecas, bet tad arī nav jābrīnās, ka viņus negrib ņemt koalīcijā. Kā “Progresīvajiem” iet ar savu teorētisko uzstādījumu savietošanu praksē, labi redzams Rīgā, kur tā ir lielākā frakcija.

Taču atgriezīsimies pie potenciālajām negatīvajām sekām. Ietekmes ziņā nozīmīgākie ir sabiedriskie mediji, kur izskan “oficiālais” viedoklis. Lietojot vārdu - oficiālais - ar to nedomāju valdības viedokli, bet gan “pareizo”, “nopietno”, to, kas pieņemts “smalkā sabiedrībā”. Tā kā iepriekšējā Saeimas sasaukumā “Vienotība” bija tāds kā nopietnākais politiskais spēks (pieaugušais bērnudārzā, kā viņiem pašiem labpatika uzdoties), tad sabiedriskie mediji visai atklāti ieņēma tai tuvu pozīciju.

Šī acīmredzamā tuvība rada nākamo problēmu. Kā šajās dienas izteicās pasaulē pazīstamākais mūsu režisors Alvis Hermanis: “Šobrīd Latvijā ir iestājusies unikāla situācija: pirmo reizi jaunlaiku vēsturē “sabiedriskie” jeb valsts mediji ir nostājušies pret tautas vairākumu.”

Hermanis šajā situācijā saskata zināmu labumu, jo “valsts mediji, kuri tagad pārstāv vēlēšanās zaudējošos spēkus, tik efektīvi un veiksmīgi kompromitē un degradē visas tās frīkaini “progresīvās” un kreisās idejas”. Viņaprāt, tas sabiedrībā pret šīm idejām radīs imunitāti, tāpēc “nevajag traucēt viņiem to darīt”.

Būtu jau labi, ja tā būtu, bet es neesmu tik optimistisks. Tieši sabiedriskajos medijos dominējošā ideja, ka Latvijā pie varas ir “sliktie”, noveda pie lielā “klaunu” īpatsvara 13. Saeimā. Tie, kas tāpat nebalsotu par “Vienotību”, nobalsoja par “labo” Bordānu un Gobzemu. Tie būšot tie īstie, kuri iztrenkāšot visu to “neliešu bandu” (šo neizvēlīgo vēlētāju acīs).

Tagad sabiedrība “atēdusies” šos politikāņus un savēlēja daudzmaz “normālus”. Taču sabiedriskajos medijos jau sākusies neslēpta šo politisko spēku diskreditācija. Ultimātus, lūk, uzstādot tikai “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība, kamēr Kariņš izvirza pamatotas prasības, kurām nedrīkstot piekāpties. Pašsaprotami jāpiekāpjas tiem diviem. Ir nepārprotami skaidrs, kuri šajā dihotomijā ir “labie” un kuri “sliktie”. Šis sadalījums ik dienas atkārtots iespiežas cilvēku apziņā pat tad, ja viņš sabiedriskos medijus nelieto. Tas notiek netieši, jo idejas virmo gaisā un jādzīvo dziļā mežā, lai ar tām nekādi nesaskartos.

Ar ko tas draud? Tieši ar to pašu, kas notika 2018. gada vēlēšanās, kad mēs dabūjām visus tos jokdarus, kuri ne tikai idiotiskā kārtā (nav precīzāka apzīmējuma) dalīja veikalu plauktus, pie kuriem drīkst pieiet un pie kuriem ne, bet uzspļāva jebkuriem demokrātijas principiem, aizliedzot atsevišķiem deputātiem (lai kādi viņi būtu) piedalīties parlamenta sēdēs pat attālināti. Kādu iespaidu uz demokrātisko principu izpratni Latvijā atstāja šī deputātu atstādināšana, negribas pat domāt. Tāpat kā epopeja ar vakcīnām, kad vispirms to iepirkums tika novilcināts, bet pēc tam sapirkts tik daudz, ka nav kur likt.

Respektīvi, ja parasti pasaulē cikliski pie varas viens otru nomaina kreisie un labējie, tad pie mums draud “ākstu” un “nopietno” nomaiņa, jo, ja sabiedriskie mediji nemainīs savu vienpusīgo redzējumu, tad tie, kurus politiskā šķira, tajā skaitā sabiedriskie mediji, ignorē, kurus saukā par tumsoņiem, atpakaļrāpuļiem vai ekstrēmos gadījumos pat par idiotiem, vienkārši aiz dusmām pēc četriem gadiem savēlēs jaunus gobzemus un bordānus. Vai to Latvijai vajag? Nedomāju vis.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.