Kariņš nomainīts vai vienkārši uzvilkts? Ar atslēdziņu mugurā

Kariņš pēdējās nedēļās ir stipri mainījies. Vai kā politiķis uz labo pusi? Nedomāju vis © Ekrānšāviņš no lsm.lv

Tie, kuri pašreizējo Latvijas valdības vadītāju Krišjāni Kariņu pazīst jau sen, būs ievērojuši, ka pēdējās nedēļās viņš ir stipri mainījies.

Pirms nupat notikušajām vēlēšanām atsevišķi politiķi (Artis Pabriks) centās uzsvērt Kariņa neizlēmību, vēlmi izvairīties no asumiem un gatavību krīzes situācijās noslēpties dūņās, bet tagad pats Kariņš it kā kontrastē ar savu agrāko tēlu. Tagad viņš cenšas runāt uzspēlēti stingrā tonī, viņa mīmika kļuvusi kokaini nikna un kustības nedabiski enerģiskas. Kas noticis?

Ja šādas pārmaiņas būtu notikušas ar kādu cita ranga darboni, tad pirmais, kas nāktu prātā - gan jau ka salietojies kaut kādus pulverīšus. Kariņš, jādomā, nav šis gadījums. Visticamāk, kāds viņam ieteicis “mainīt tēlu”. Nav pat svarīgi, kurš - politiskie konsultanti, kolēģi, ģimenes locekļi, draugi, vai šo tēla mainīšanu viņš izgudrojis pats. Svarīgs ir pats fakts, ka Kariņš nolēmis mainīties. Tagad viņš vairs nebūs tas uz kompromisiem gatavais Cibiņš, bet būs stingrais un nepiekāpīgais Buņģis. Kas no tā visa, no šīs “imidža” (apzināti šajā gadījumā lietoju tieši šo vārdu) maiņas varētu sanākt?

Skaidrs, ka šo tēla maiņu izraisījis esošais spēku sadalījums 14. Saeimā, kur “vecajam” Kariņam ar visām 26 balsīm varētu klāties smagi. Tāpat “Vienotības” izvirzītā nepieciešamība pēc jaunas megaministrijas izveides sev prasa pavisam citu piegājienu. Atstāsim aiz iekavām jautājumu - vai tiešām? Varbūt tieši otrādi? Varbūt nevis ar publiskiem ultimātiem, bet savstarpējiem kompromisiem vieglāk sasniegt vēlamo rezultātu? Tas lai paliek “Vienotības” politiskās vadības ziņā. Aplūkosim šī jautājuma psiholoģisko aspektu.

Es regulāri uzsveru, ka psiholoģisko faktoru loma politikā ir vairāk kā nenovērtēta. Tad, kad kādi politiķi pirmajā brīdī nesaprotamu iemeslu dēļ nevar atrast kopīgu valodu, tad novērotāji meklē dažādas ideoloģiskās atšķirības vai biznesa interešu nesakritības, bet bieži vien domstarpību cēlonis ir primitīva nepatika, kura balstīta neapzinātā konkurencē. Nav pat runa par kaut kādiem agrākiem aizvainojumiem vai pāridarījumiem. Šī nepatika balstās sevis neapzinātā salīdzināšanā ar nosacītajā rangu tabulā sev tuvu esošām personām. No skolas gadiem visi zina, ka tie, kas šajā tabulā stāv tālu viens no otra, gandrīz nekad nekaujas.

Atcerēsimies Gobzema “cīņu” ar Sandi Riekstiņu, kuru Gobzems regulāri apvainoja šaurpierībā, dēvēja par cirvi un retoriski jautāja, kad viņš pēdējo reizi esot kādu grāmatu izlasījis, ja esot lasījis vispār. Ja uz šiem Gobzema uzbrukumiem raugāmies no psiholoģiskā viedokļa, tad šeit redzam ļoti plaši izplatīto cīņu par lielākā muļķa statusu “kontrolgrupā”.

Kuru no vadošajiem politiķiem interesē, cik grāmatu kāds izlasījis? Bet Gobzemam attiecībā tieši uz Riekstiņu tas liekas arhisvarīgi. Gobzems intuitīvi jūt, ka viņu neviens par īpaši prātīgu nevērtē, tāpēc uzbrūk kādam, viņaprāt, vēl lielākam “muļķim”. Viņš it kā saka: redz, redz, skatieties! Tur ir īstais “cirvis”. Viņš, ne es.

Nenoliedzot daudzās reālās problēmsituācijas, Kariņš pēdējos četrus gadus no šāda aspekta atradās visai komfortablā situācijā, jo uz Bordāna, Gobzema fona patiešām izskatījās galvas tiesu pārāks, lai neteiktu neaizvietojams, kas atspoguļojās arī vēlēšanu rezultātos. Tagad situācija ir cita. Pie valdības veidošanas sarunu galda neviena “psiha” vairs nav. Visi ir visnotaļ cienījami, nopietni cilvēki.

Un Kariņš pēkšņi sāk nervozēt. Viņš vēlas “uzpūsties” lielāks nekā patiesībā ir. Kā tas bieži gadās, kad cilvēks sāk tēlot to, kas patiesībā nav, rezultāts ir visai komisks. Nesaku, ka Kariņš nebūtu cīnītājs. Ja viņš būtu “vājš”, tad nebūtu tur, kur ir. Turklāt pietiekami ilgu laiku. Tāpēc nevajadzētu Kariņu novērtēt par zemu, kā to izdarīja Pabriks un dabūja kārtīgi pa purslām no vēlētājiem. Tomēr arī pašam Kariņam vajadzētu saprast, ka cilvēks vienmēr ir stiprāks tad, kad ir tāds, kāds ir patiesībā, nevis mehāniski uzvilkts, uzkonstruēts tēls.

Par to visu varētu arī nerunāt, ja uz spēles nebūtu situācija valstī ne tajā vienkāršākajā brīdī. Par megaministrijas izveidi vai kaut kādām politiskām pseidošaha spēlītēm pat nerunājot. Diemžēl šai Kariņa pēkšņajai uzpūtībai var būt ļoti bīstamas sekas valstij. Ja “Vienotība” patiešām ir atbildīgs politiskais spēks, par kādu vienmēr cenšas uzdoties, tad tai vajadzētu savam līderim pateikt - beidz ākstīties. Nesanāk pārliecinoši.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.