Valdības veidošanas konsultāciju vadītājs Krišjānis Kariņš pagājušās nedēļas sākumā, pēc sarunām ar “Apvienoto sarakstu”, paziņoja, ka gaidīšot līdz nedēļas beigām – vai nu, vai nu! Vai nu AS piekritīs “Kariņa piedāvājumam”, vai arī ne. Tas tad arī noteikšot – būs valdība vai nebūs.
Ne velti vārdus “Kariņa piedāvājums” ieliku pēdiņās, jo realitātē jau vairāk nekā mēnesi ilgušās sarunas nav nekas cits kā centieni tās ievest strupceļā. No dažādām pusēm. Apzināti vai neapzināti, tas šajā gadījumā pat nav tik svarīgi.
Ikviens cilvēks ar kaut minimālu dzīves pieredzi lieliski zina - ja divi kaut ko grib kopā darīt, tad vienmēr atradīs iespēju savas vēlmes īstenot, pat ja visi apstākļi ir pret, bet ja patiesībā nemaz negrib, tad vienmēr atradīs iemeslus, kāpēc to nedarīt. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ne Kariņš, ne arī AS negrib kopā strādāt vienā valdībā. Īpaši jāuzsver, ka nav runa par AS un “Vienotību”, bet gan par AS un konkrēti Kariņu. Pieļauju, ka abām pusēm šai nepatikai ir savs psiholoģiskais pamatojums.
Kariņš, manuprāt, zemapziņas līmenī baidās vadīt valdību, kurā neatrodas dominējošā situācijā. Šī paša iemesla dēļ viņš neiet uz televīzijas diskusiju raidījumiem, jo nejūtas iekšēji pārliecināts. Šī viņa nepārliecinātība spilgti izpaudās fotogrāfijās no izstādes “Imanta Lancmaņa māksla” atklāšanas, kur viņam bija īsa saruna ar kanonizēto “oligarhu” Andri Šķēli. Šajās bildēs ķermeņa valoda runāja pati par sevi. Iepretim Šķēles monumentāli cienīgajam stāvam Kariņš ar savu nervozo, muļķīgo smaidu un kokainajām ķermeņa kustībām izskatījās kā tirliņš.
Tam, ka aiz Kariņa stāvošā “Vienotība” ir vēlēšanu uzvarētāja un tai tagad ir 26 balsis, nevienu nevajadzētu maldināt. Lai arī iepriekšējā sasaukumā “Vienotībai” bija daudz mazāk mandātu, Kariņš 13. Saeimas politiskajā salikumā jutās krietni komfortablāk, jo neviens politiskais spēks pēc būtības neapšaubīja viņa līderību. Tagad AS šo Kariņa līderību apšauba katrā izteikumā. Ja ne burtiski, tad ar visu savu attieksmi.
Nav noslēpums, ka AS politiķi, starp kuriem ir liels skaits Kariņa kritiķu jau no iepriekšējiem laikiem, Kariņu ne par kādu līderi neuzskata. Pats Kariņš to nevar nesajust, tāpēc izjūt diskomfortu, pat atrodoties vienā telpā ar AS sarunu vedējiem. Par kādu kopīgu darbu valdībā šeit vairs var runāt?
Jāuzsver, ka nav fundamentālu, politisku pretrunu “Vienotībai” ar AS. “Vienotība” nav vienādojama ar Latvijas ideoloģizētās sabiedrības kreisi liberālo spārnu, kurš cenšas sasaistīt AS ar “tumsas spēkiem”, “oligarhiem” un tamlīdzīgiem mošķiem. Es pats dažkārt esmu “Vienotību” nodēvējis par kreisi liberāli orientētu politisko spēku un par to dabūjis pārmetumus no īstiem kreisajiem. Sev par attaisnojumu varu vien teikt, ka Latvijas specifiskajā politiskajā spektrā “Vienotība” vismaz sociālajā jomā ir kreisi liberāla. Šajā jomā tā ir tuvāka “Progresīvajiem” ne tikai salīdzinājumā ar Nacionālo apvienību, bet arī ar AS.
Tā vien izskatās, ka mēnesi ilgajā, bet ļoti paviršajā sarunu procesā (sarunas bija retas un īsas) puses beidzot nonākušas pie skaidrības - nekāda savstarpējā “ķīmija” neveidojas, un nav ko mocīties vienam ar otru. Pat ja kaut kāda samocīta valdība tiktu izveidota, tad diez vai tā spētu pilnvērtīgi strādāt šādā savstarpējas neuzticības gaisotnē. Tāpēc no valstiskas atbildības aspekta pusēm būtu jāvienojas, ka darbs jāturpina ar citu sarunu vadītāju.
Arī valsts prezidents Egils Levits acīmredzot jau sākotnēji pieļāva šādu personisko “nepieņemamību”, tāpēc vēl joprojām nav nominējis Kariņu kā Ministru prezidentu, kuram uzdots sastādīt ( atbilstoši Satversmei) valdību. Pagaidām notiek tikai Satversmē neminētas “konsultācijas”, kuras Kariņš ir pilnvarots vadīt.
Politikā nekad nedrīkst teikt nekad. Vēl jau var notikt visādi brīnumi, un Kariņa valdība var tikt sekmīgi izveidota. Aprēķina laulības dažkārt ir stabilākas nekā tās, kuras noslēgtas ārprātīgas mīlas dēļ.
Šoreiz gan arī tīrais aprēķins liek visām pusēm atmest liekās emocijas, aizvainojumus un vēsi, bezkaislīgi pieiet lietai. Tas, ka savstarpējā “ķīmija” neradās, nav nekāda traģēdija. “Vienotībai” arī bez Kariņa ir cilvēki, kuri varētu vadīt valdību, bet Kariņam varētu atrasties piemērots amats Briselē, kur viņam nebūtu “jāmokās” ar viņam grūti pieņemamo Latvijas politisko vidi. Tā ka beigu beigās visi varētu palikt apmierināti un arī valsts būtu ieguvēja.
