"Apvienotais saraksts" pielien "Vienotībai"; aiz bezjēdzīgiem vārdu virknējumiem slēpjas nespēja domāt valstiski

Pēc sarunām ar “Apvienotā saraksta” līderiem valsts prezidents Egils Levits varēja teikt, ka valdības veidošanas sarunas iegājušas finiša taisnē © F64

Vakar pēc ilgstošiem klejojumiem Latvijas politiskajos džungļos (lasi: trijās priedēs) “Apvienotais saraksts” (AS) tuvojās kontrolpostenim. Galīgai piekrišanai iet Kariņa vadītajā valdībā. Ar “viltīgo” cilpu mešanu AS nevienu neapmānīja. Ja nu vienīgi paši sevi.

Otrdien no rīta AS līderi devās pie valsts prezidenta Egila Levita, taču jau pirms viņu ieiešanas Rīgas pilī bija skaidrs, ka šī tikšanās neko fundamentāli jaunu sarunās neienesīs. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl dienu iepriekš doma bija vienkārša - tā kā prezidents oficiāli Krišjāni Kariņu nav nominējis par valdības “stādītāju” (speciāli valodniekiem - Satversmē teikts: “sastāda valdību”, nevis “izveido valdību”), bet tikai par “konsultāciju” organizētāju, tad AS prasīs (lūgs) nominēt par “īsto” valdības veidotāju citu “Vienotības” pārstāvi. Teiksim, ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.

Pirmdienas vakara LTV1 raidījumā “Šodienas jautājums” AS deleģētais pārstāvis Andris Kulbergs, zinot šo uzstādījumu, bet nevēloties to priekšlaicīgi paust, bija spiests visādi locīties, taisnoties un kopumā izskatījās visai bēdīgi. Taču otrdienas rītā situācija jau bija mainījusies. Kas tad šajā starpposmā bija noticis?

AS “bīdītais” Ministru prezidenta amata kandidāts Edgars Rinkēvičs ne tikai pa tiešo (pa telefonu) pateica AS līderiem (Uldim Pīlēnam), ka “šitais numurs jums neies cauri”, bet arī publiski sadedzināja tiltus, tviterī izplatot paziņojumu: “Ielidoju Rīgā un skatos, ka latviešiem joprojām patīk drāma, tāpēc vēlreiz gribētos atgādināt, ka Krišjānis Kariņš ir vienīgais “Jaunās Vienotības” Ministru prezidenta amata kandidāts. Citu nav un nebūs.” Šajā vietā varētu, kā tajā pašā tviterī bieži mēdz rakstīt: Priekškars. Izrāde beigusies.

Nākamās dienas rītā Rinkēvičs vēl pielēja eļļu ugunī, paironizējot par Kulberga valdības veidošanas sarunu neveiksmīgo salīdzinājumu ar ballīti un sasistām pudelēm. Rinkēvičs raksta: “Pēc vakardienas valdības veidošanas ballītes šodien būs jāvāc pudeles…”, netieši norādot, ka AS šajās sarunās neesot bijusi pietiekami adekvāta.

Varētu jau teikt, ka AS pārkombinējušies un apspēlējuši paši sevi. Taču šādas spēlītes nekad nepaliek bez sekām. Skaidrs, ka AS un Kariņa attiecības ir sabojātas krietni. Varam tikai minēt, kā šis fakts atsauksies nākotnē. Un no kuras puses. Tāpat jau tagad var teikt, ka visa šī “segas” raustīšana atstās negatīvu iespaidu uz AS publisko tēlu. Tāpēc būtu jānoskaidro, kas tad īsti notika.

Jau rakstīju, ka liels AS trūkums ir šā saraksta politiķu nespēja skaidri, vienkāršos vārdos formulēt, ko viņi īsti grib. Visas šīs runas par “horizontālēm un diagonālēm”; par “kopējo bildi”; par “solidāro atbildību”; visbeidzot par “ministru biedriem” neizklausās pārliecinoši. Nezūd sajūta, ka AS politiķi galvā tur vienu, bet skaļi cenšas pateikt ko citu. Beigu beigās izskan kaut kāda abrakadabra, ko viņi paši lāgā nespēj paskaidrot normālā, cilvēcīgā valodā.

Citiem vārdiem, AS centās apspēlēt “Vienotību” pretinieku laukumā. Proti, tur, kur “Vienotība” gandrīz vienmēr ir uzvarējusi - politiskā retorikā, glumumā un viltībā. Tā vietā, lai AS runātu skaidru, atklātu valodu, uz kuras fona “Vienotības” izvairīgā “daiļrunība” izskatītos zaudējoša, AS centās “Vienotību” pārspēt šajā “neko nepateikšanas” mākslā. Un gluži prognozējami zaudēja.

Kas sekos tālāk? AS nāksies ieiet Kariņa valdībā jau ar vājāku starta pozīciju. AS, pirms vēl valdība ir izveidota, sevi jau nozīmējuši par “trīskāju ķeblīša” īsāko kāju. Lai arī negribēti, bet tā nu ir sanācis, un šī nelāgā slava viņiem vēl ilgi vilksies līdzi. AS līderi varētu pajautāt saviem partneriem no Nacionālās apvienības (NA), cik ilgam laikam, cik gadu desmitiem bija jāpaiet, lai viņi atbrīvotos no kādreiz iemantotās “valdību gāzēju” slavas.

Lai arī pašreizējā NA vairs nav palicis gandrīz neviens (izņemot Briseles politiskajos gaiteņos mītošo Robertu Zīli), kas šo slavu pagājušā gadsimta beigās kaldināja, taču arī NA jaunā politiķu ataudze šīs slavas atbalsi ir ik pa brīdim sajutusi. Tieši tāpēc valdības veidošanas sarunās NA uzvedas apzinīgi kā skolas teicamnieki.

Tāpat neatrisināts paliek Veselības ministrijas jautājums. Taču arī šajā jautājumā AS ir pārkombinējies. Viņi varēja jau no paša sākuma teikt, ka saspringtajā finansiālajā situācijā būtu tikai loģiski, ja Veselības ministriju savā pārziņā ņemtu tas pats politiskais spēks, kura rokās būs Finanšu ministrija - tātad “Vienotība”. Tas nenotika. Tā vietā AS turpināja runāt par horizontālēm un solidaritāti.

Viss jau it kā pareizi - svarīga ir gan šī horizontālā sadarbība, gan solidaritāte, gan finanšu rāmis. Taču tikai it kā, jo visas šīs lietas tika pateiktas tik nepārliecinoši, ka šiem vārdiem reti kurš noticēja. Bet politikā pārliecībai un spējai likt citiem tev noticēt ir izšķiroša nozīme. Jācer, ka AS pamazām to sapratīs un beigs darīt muļķības, kas nenāk par labu ne valstij, ne sabiedrībai, ne viņiem pašiem.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.