Telekanālam “Doždj” otrais brīdinājums. Vai ilgi būs jāgaida līdz trešajam?

TV “Doždj” žurnālists Aleksejs Korosteļovs tiešraidē aicina Krievijas armijā mobilizētos rakstīt uz speciāli izveidotu e-pasta adresi un sola palīdzēt © Ekrānuzņēmums

Pastrādāts šaušalīgs noziegums, kādu pasaule nav redzējusi gadu desmitiem, bet TV “Doždj” uzvedas it kā joprojām būtu vienkārši opozīcijā Putina režīmam. Gluži tāpat kā pirms gada, diviem vai pieciem. Nesaprotot, ka vairs nevar būt tikai “opozīcijā” bandītam, noziedzniekam. Ir jādara vairāk. Jādara viss, lai noziedznieku neitralizētu, likvidētu.

Krievijas žurnālistu veidotais, bet Latvijā raidīšanas licenci ieguvušais TV kanāls “Dodžj”/”TVRain” iekļuvis kārtējā skandālā. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) par aicinājumu palīdzēt Krievijas armijai pret šo TV kanālu ierosinājusi jau otro administratīvā pārkāpuma lietu. Pēc trešā brīdinājuma kanāla licenci NEPLP varētu anulēt.

Kas īsti notika?

1. decembra ziņu pārraides “Šeit un tagad” laikā raidījuma vadītājs Aleksejs Korosteļovs, runājot par smago situāciju, kādā nonāk daudzi Krievijas armijā mobilizētie, teica šādus vārdus: “Daudzi gadījumi, par kuriem uz mūsu pastu un “Telegram” botu atrakstījuši [mobilizētie], ieguvuši publicitāti, un mēs ceram, ka daudziem karadienestā esošajiem esam varējuši palīdzēt. Piemēram, ar apgādi un vienkārši elementārām ērtībām frontē.”

Pirmajā brīdī var likties - ko tad tādu Korosteļovs pateica? Viņš tikai raizējās par Krievijas karavīru grūto stāvokli, par “elementāru ērtību” trūkumu frontē. Un izteica cerību, ka TV kanāls ir varējis palīdzēt. Nodrošināt Krievijas armijas labāku apgādi un “elementāras ērtības”.

Viss it kā pareizi. Gluži cilvēciska līdzcietība. Taču tikai līdz brīdim, kad jāatbild uz jautājumu - kam tiek gādātas šīs “elementārās ērtības”? Kas konkrētajā gadījumā ir Krievijas armija? Vai tik tā nav agresors, kas veic noziedzīgas darbības. Es pat nerunāju par konkrētām slepkavībām, izvarošanām, laupīšanām, spīdzināšanām. Es runāju par agresiju kā tādu, kas desmitiem miljonu cilvēku ir pilnībā sabojājusi dzīvi, iznīcinājusi mantību, izdzinusi svešumā, traumējusi gan psihi, gan pārvērtusi fiziskos invalīdos tūkstošu tūkstošus. Miljoniem cilvēku dzīvi pārvērtusi ellē.

Situācija pieprasa pozicionēties

Jāsaprot, ka nav nekādas divas “konflikta” puses, starp kurām var saglabāt kaut kādu neitralitāti. Vienādu distancēšanos. Ir agresors (bandīts, vainīgais), kurš šo elli radījis, un viņa upuris. Visi mēģinājumi kaut kā atrast citus vainīgos (Rietumi; Ukraina pati provocēja, un arī tai kaut daļēji jāuzņemas vaina) ir ārpus labā un ļaunā kategorijām.

Diemžēl daudzi Krievijas pilsoņi, kuri gadiem bijuši opozīcijā Putina režīmam, tagad, deviņus mēnešus pēc kara sākuma, tā arī nav sapratuši, ka tagad viss ir pavisam citādi un nekas vairs nav tā, kā bija agrāk. Karnegi centra Maskavas nodaļas vadītāja Andreja Koļesņikova vārdiem runājot, nekas vairs nav tā kā pirms katastrofas. Tieši katastrofas, nevis kaut kā mazāka.

Masveidā tiek nogalināti cilvēki, bet TV “Doždj” joprojām uzvedas kā Putina opozicionārs. Vairs nevar būt tikai “opozīcijā” bandītam, noziedzniekam. Ir jādara vairāk. Jādara viss, lai noziedznieku neitralizētu, likvidētu.

Tāpēc “rūpes” par mobilizēto slikto apgādi, grūtībām un sliktajiem apstākļiem ir rūpes par bandas locekļu labsajūtu. Turklāt nevis bandas locekļu labsajūtu ieslodzījuma vietās, kas vēl būtu saprotami no cilvēktiesību viedokļa, bet bandas locekļu labsajūtu, “ejot uz lietu”. Tas ir, ejot pastrādāt noziegumu. Tas ir kā rūpēties par to, lai bandītam, dodoties uz ielām naktī laupīt, nebūtu cauras kurpes un nesamirktu kājas.

Klausoties TV “Doždj” vadības - laulātā pāra Tihona Dzjadko un Jekaterinas Kotrikadzes - skaidrojumus, nerodas pārliecība, ka viņi savu vainu saprot. Tas ir, formāli viņi to saprot, vārdi ir it kā pareizi, bet ķermeņa valoda, izteikto frāžu intonācija liecina par pretējo. Daudz netrūkst, lai viņiem paspruktu, ka pie visa vainīgi atkal tie rusofobi, kuri visus krievus samet vienā maisā - gan rūdītus putinistus, gan mūs - opozicionārus. Mēs jau neesam par Putinu, mēs esam tikai par to, lai mūsu “nabaga zēniem” frontē nebūtu jāsalst.

TV “Doždj” vadības skaidrojumā īpaši tiek uzsvērts, ka kanāls nav nodarbojies un netaisās nodarboties ar konkrētas palīdzības vākšanu un tās sūtīšanu uz fronti. Mēs neko paši nesūtām un nepalīdzam. Mēs tikai informējam. Tāpēc mēs aicinām rakstīt uz mūsu pastu un ceram, ka pēc šīs informācijas publicēšanas kareivju “elementārās ērtības” frontē uzlabosies. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka “Doždj” cer, ka viņu pārraidīto informāciju noskatīsies Krievijas augstākā politiskā un militārā vadība un šos “atsevišķos trūkumus” novērsīs. Respektīvi, uzlabos Krievijas armijas apgādi un tātad tās kaujas spējas. Var cilvēciski saprast, ka arī Krievijas armijā dienējošie ir tikai cilvēki, bet tā nu gadījies, ka Krievijas armijas kaujinieki ir agresori, noziedzīgu pavēļu izpildītāji un tāpēc pret viņiem ir īpaša attieksme. Būtiski citāda nekā pret Ukrainas armijā dienējošajiem.

Par upuri izvēlas žurnālistu

“Doždj” vadība, lai skandālu apslāpētu, pieņēmusi smagu, varbūt pat liktenīgu lēmumu atlaist vainīgo žurnālistu. Aleksejs Korosteļovs bija ilggadējs (no 2014. gada ar īslaicīgu pārtraukumu 2021. gadā) telekanāla darbinieks. Vēl vairāk, viņš bija viens no vadošajiem žurnālistiem. Pēc viņa atlaišanas atlūgumu iesniedzis vēl viens vadošais reportieris - Vladimirs Romenskis, kā arī ekonomikas programmas vadītāja Margarita Ļutova. Romenskis sev raksturīgajā tiešumā pārmet kanāla vadībai, ka tā esot kolēģi pametusi “zem autobusa”. Lielā mērā viņam jāpiekrīt.

Faktiski zem jautājuma zīmes ir paša kanāla tālāka eksistence ar tā pašreizējo vadību, jo Krievijas emigrācijas liberālais spārns, ko pārstāv tieši “Doždj”, pārsvarā nostājas Korosteļova pusē. Galvenais vainīgais - Latvijas valstī valdošā “rusofobija”, uz kuras pārmetumiem kanāla vadība esot pārspīlēti asi reaģējusi.

Šo pozīciju koncentrētā viedā iemieso Čikāgas universitātes profesors, ekonomists Maksims Mironovs (vienlaikus arī populārs publicists): “Lai kā arī nebeigtos šis gadījums, “Doždj” jālaižas prom no Latvijas. Neļaus viņiem tur normāli strādāt. Manuprāt, Berlīne varētu kļūt par nesliktu bāzes pilsētu - salīdzinoši nedārgu, centrā esošu, ar lielu krievvalodīgo kopienu.”

“Deutsche Welle” politiskais apskatnieks (no konservatīvā spārna) Konstantīns fon Egerts par šo pozīciju ironizē: “Raksturīgs skatījums. Vakardien Jeļcā dzimušos neapmierina “provinciālā” Centrāleiropa. Bet pat “kulturālajā” Vācijā, kura, skaidrs kā diena, nav jau tāda kā visādas tur “rusofobiskās” latvijas un polijas, tāpat obligāti jādzīvo un jāstrādā, čupojoties vienkopus, kā tādiem hasīdiem Jeruzalemē.”

Trūkst vēlmes uzņemties atbildību

Viss šis gadījums atsedz vēl kādu nozīmīgu šķautni. Daudzu Krievijas pilsoņu distancēto attieksmi pret to, kas notiek Ukrainā un plašākā nozīmē visā pasaulē. Putins apdraud ne tikai Ukrainu. Viņš ar saviem neslēptajiem centieniem mainīt pastāvošo pasaules kārtību apdraud visu pasaules drošības arhitektūru. Šie Krievijas pilsoņi nekādi nevar tikt vaļā no savas ģeržimordiskās uzpūtības. Pateicoties Putina uzsāktajai agresijai, viņiem sava lepnība, iedomība, plātīšanās ar Puškinu, Čehovu un Čaikovski būtu jāpiebremzē, bet tas nākas neiedomājami grūti. Uzņemties kaut mazu, bet savu atbildības daļu par nācijas līdera noziegumiem nu nekādi negribas.

Taču Putins neradās tukšā vietā. Viņa sētās fašisma un impērisma sēklas krita labi sagatavotā augsnē. Ar augstprātību, uzpūtību un pašiedomātu lielummāniju pārbagātā augsnē. Diemžēl vēl tagad, deviņus mēnešus pēc katastrofas, ne visi krievi to ir gatavi atzīt.

Korosteļova neviltotā gatavība palīdzēt “mūsu puišiem” frontes līnijā liecina par to, ka “valstiskā piederība”, “mūsējie”, “dižā krievu tauta” lielai daļai Krievijas pilsoņu ir tik dziļi asinīs, ka tā nepazūd arī tad, ja par valsts līderi kļuvis asiņains nelietis. Kara noziedznieks. Ar to jārēķinās mūsu Valsts drošības dienestam un arī Ārlietu ministrijai, piešķirot ilgtermiņa darba vīzas dažādiem “režīma pretiniekiem”.

Karš kļūdas nepiedod. Divi brīdinājumi no NEPLP jau ir bijuši. Vēl viens, un kanālam anulēs licenci. Daudzi krievu liberāļi, piemēram, pazīstamais žurnālists Aleksandrs Pļuščevs, piebalso Mironovam un saka, ka nav ko vilkt garumā, “Doždj” jāmaina dislokācija, jo Latvijas varas iestādes tāpat viņiem neļaušot strādāt. Ļoti iespējams. Taču ne jau tāpēc, ka Latvijā valda kaut kāds rasisms pret visu, kur parādās krieviskuma pēdas, bet gan tāpēc, ka Latvija nedrīkst pieļaut nekādu toleranci pret krievu impērisma izpausmēm un nespēju nepārprotami pozicionēties, kurā pusē esi.

Gribētos cerēt, ka šis gadījums gan pašam Korosteļovam, gan “Doždj” redakcijai (atcerēsimies Kotrikadzes nesenās iebildes pret okupācijas pieminekļa nojaukšanu un vīzu ierobežojumiem), gan visai Krievijas liberālajai emigrācijai nāks tikai par labu. Tajā ziņā, ka varbūt viņi beidzot sāks saprast to situāciju, kāda pasaulē ir izveidojusies pēc 24. februāra. Proti, ka vairs nevar braukāt pa Eiropu un kā “Putina opozicionāriem” uzdoties par morālajiem etaloniem, kas mācīs, kā pareizi dzīvot vietējiem “provinciāļiem”, kuri viņiem devuši patvērumu.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.