Nebūšu oriģināls, norādot uz jaunās Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijas deklaratīvo (atvainojos par tautoloģiju) raksturu. Proti, uz dažādu vēlējumu pārbagātību, sākot no slavenā “veicināsim” un beidzot ar ne mazāk slaveno “nodrošināsim”.
Taču šajā deklarācijā ir arī atsevišķi, jau tuvākajos gados konkrēti sasniedzami rādītāji. Pirms rūpīgāk pie tiem pieķersimies, dažus vārdus par deklarāciju kopumā. Tā veidota Latvijas politikas vēsturiskajās tradīcijās, kuru apšaubīšanu no “Apvienotā saraksta” puses valdības veidošanas laikā ne reizi vien ar neslēptu augstprātību izsmēja politikas veterāns Arvils Ašeradens. Valdības deklarācijas galīgā redakcija liecina, ka jebkāda novitāte vai būtiskas strukturālas izmaiņas to nav skārušas. Viss ieturēts vecajās, labajās tradīcijās - smuki sacerēts papīrs bez jēgpilna satura.
Ar jēgpilnību šeit domāju sasniedzamo politisko mērķu skaidrību. Pasaules politikā partijām parasti ir kādi trīs četri punkti, kuri ir viņu pārstāvētās politikas galvenie stūrakmeņi. Par kuriem šo partiju politiķi ir gatavi iet un krist. Kuri ir šo partiju vizītkartes, firmas zīmes. Šajā deklarācijā šādu punktu ir ļoti maz.
Ir “Vienotības” pirms vēlēšanām nedeklarētā prasība pēc jaunas Klimata ministrijas (apzināti to saucu tieši tā, nevis par Klimata un enerģētikas ministriju, jo Enerģētikas ministrija būtu skaidri un saprotami). Šī prasība, protams, ir sīka, apzināta blēdība. Kā jau ikviena apzināta vēlētāju maldināšana, kad jau pēc vēlēšanām parādās kāda “fiksā” ideja, kura pirms vēlēšanām pat nav pieminēta. Turklāt nevis ideja “varbūt realizējama”, bet gan “obligāti realizējama”. Bez ierunām. Vai nu, vai nu.
Vienīgi “Apvienotais saraksts” ir nosaucis konkrētus deklarācijas punktus, kuri tur parādījušies tieši pēc viņu aktīvas iniciatīvas. Tie ir:
Valsts stratēģiskie aktīvi tiek paturēti valsts kontrolē. Biržā netiks kotētas un valsts kontrolē paliks arī valsts kapitālsabiedrības.
Konkurētspējīga darbaspēka nodokļu politika.
Īpaši valsts atbalsta instrumenti uzņēmumu restrukturizācijai, pēctecībai vai likviditātei.
Vēlreiz tiks izvērtēta Skultes LNG termināļa perspektīva no ekonomiskajiem un drošības aspektiem, lai neradītu papildu slogu patērētājiem.
Tiks pabeigta ostu reforma, pilnveidojot pašvaldību iesaisti ostu pārvaldībā.
Lai arī var nojaust, kas ar katru no šiem punktiem domāts, visai uzkrītoša ir šo punktu nekonkrētība. Piemēram, ko nozīmē konkurētspējīga darbaspēka nodokļu politika? Tikai to, ka katrai koalīcijas partijai var būt sava izpratne par to, kas ir “konkurētspējīgs”. To pašu var teikt par īpašajiem atbalsta instrumentiem un pašvaldību iesaisti ostu pārvaldībā. Šādi izplūduši vēlējumi nozīmē tikai to, ka nekādas vienprātības attiecīgajā jautājumā nav. Tas tiks risināts situatīvi uz vietas pēc principa “tad jau redzēs, kurš kuru [nolauzīs]”.
Šis princips ir viens no Latvijas politiskās tradīcijas stūrakmeņiem, kas arī šajā deklarācijā nav lauzts. Partijas ne par ko konkrēti nevienojas, jo “citādi mēs nekad valdību nesastādītu”. Ņemot vērā, ka, piemēram, Vācijas koalīcijas valdību deklarācijās tiek ļoti konkrēti nosprausti darbības virzieni un sasniedzamie mērķi, atliek tik paironizēt par tēmu “bet mums klimats ir cits”.
Lai kā būtu ar to “klimatu”, šajā deklarācijā ir viens pat ļoti konkrēts punkts. Vēl varētu saprast, ja tas būtu tāds, kuru visas partijas ļoti gribētu īstenot, kura īstenošana neprasa lielu piepūli un kura sasniegšana sola lielu atzinību sabiedrībā. Taču šoreiz ir drīzāk otrādi. Tas ir grūti, pat ļoti grūti sasniedzams, prasa milzīgu politisko piepūli, un tā sasniegšana varbūt arī dod kaut kādas politiskās dividendes, bet ceļš, kamēr līdz tam nonāk, nebūs rozēm kaisīts.
Runa ir par deklarācijas 130. punktu, kurš paredz samazināt valdības budžeta deficītu līdz 0,5% no IKP 2025. gada budžetā. Tātad pēc trīs gadiem. Šogad budžeta deficīts sākotnēji bija plānots 4,5% no IKP (visticamāk, deficīts būs lielāks, līdz pat 7,0% no IKP), bet 2023. gada budžeta projektā 3,3% no IKP.
Ņemot vērā, ka šajā laikā paredzēts palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 3% no IKP, paredzēts palielināt izdevumus zinātnei un pētniecībai, algu palielinājumu prasa gandrīz visas nozares, par mediķiem un pedagogiem pat nerunājot, bet ekonomiskās prognozes nav tik iepriecinošas kā gribētos, tad rodas pašsaprotams jautājums - uz kā rēķina šis ievērojamais ietaupījums?
Ja reiz savelkam jostas, vienlaikus virknei nozaru palielinot finansējumu, tad kam tas tiks noņemts? Kaut vai relatīvā izteiksmē? Uz šo jautājumu valdības deklarācija atbildi nesniedz. Toties tiek runāts par konkurētspējīgu nodokļu politiku. Diez vai ar to tiek saprasta to palielināšana. Tad no kurienes nauda?
To nav jēgas prasīt politiķiem, jo viņi vienmēr var naudu atrast “ēnu ekonomikas” apkarošanā. Šis vārdu salikums obligāti jāliek pēdiņās, jo tas visiem politiķiem ir kā tāds verbālais rezervuārs, kur nepieciešamības gadījumā vienmēr var pasmelties virtuālo naudu, ar kuru nosegt vienu vai otru fiskālo vajadzību.
Realitātē šāds straujš budžeta deficīta samazinājums var nozīmēt tikai vienu - reālā dzīves līmeņa samazinājumu plašām iedzīvotāju kategorijām. Sūrus laikus cilvēkiem. Tā kā politiķi parasti intuitīvi jūt, ko grib sabiedrība, tad viņi konkrētajā jautājumā balstās uz to pašu, uz ko klimata fanātiķi. Uz mazohismu, uz ciešanu glorifikāciju.
Budžeta “konsolidētājs” Valdis Dombrovskis savulaik ar jostu savilkšanas politiku pavēra ceļu ne tikai uz karjeras augstumiem ES struktūrās, bet ieguva zināmu sabiedrības atbalstu arī pašu mājās. Cilvēkiem patīk ciest augstāku (kaut iedomātu) mērķu vārdā. Pat ja tas bremzē valsts attīstību un apgrūtina cilvēku dzīvi.
Tiesa, reālā dzīve vienmēr ievieš savas korekcijas tam, ko kāds plāno. Tāpēc arī šis gandrīz vai vienīgais konkrētais skaitliskais rādītājs valdības deklarācijā var palikt tikai uz papīra. Galu galā, papīrs pacieš visu, bet ja tā, tad varbūt arī uz pārējiem deklarācijas punktiem jāraugās piesardzīgi? Tā teikt, atbilstoši līdzšinējai Latvijas politiskajai tradīcijai, kuru arī šī koalīcija netaisās lauzt.
