Marksistes Rebekas vājprāts: "Pasaulē ir astoņi miljardi cilvēku, gan jau Latvijai arī pietiks"

© Kaspars Krafts/F64

Var piekrist, ka jaunā VARAM ministra Māra Sprindžuka neveiklais rosinājums apsvērt “bezbērnu nodokļa” ieviešanu izklausījās slikti, lai neteiktu dumji. Maigi sakot. Par šī izteikuma vērtējumu sabiedrība ir samērā vienprātīga. Risināt demogrāfiskās problēmas šādā ceļā nedrīkst. Pat runāt tā nedrīkst, jo tas ir aizskaroši cilvēkiem, kuri bērnus gribētu varbūt pat ļoti, bet dažādu iemeslu dēļ bērnu viņiem nav.

Par Sprindžuka izteikumu viss it kā skaidrs. Tur pat nav daudz ko runāt. Cilvēks neapdomīgi izteicās, viņam samisējās, ejam tālāk. Taču par to “naida” vilni (lietosim šoreiz pašu marksistu terminoloģiju), kas vēlās pār ministra galvu un citiem dzimstības atbalstītājiem, ir vērts parunāt. Jo tas ir simptomātisks.

Kā parasti līdzīgos gadījumos, cilvēki sacentās ironiskās “asprātībās”. Lūk, raksturīgs piemērs: “Es domāju, ka ar bezbērnu nodokli nebūs gana. Vajag dibināt fermas cilvēku sugas lopiem. Vaislas tēviņi dzīvotu būros kopā ar mātītēm un ražotu bērnus. Šādas fabrikas spētu nodrošināt tautas ataudzi un LPSR beidzot zeltu un plauktu!”

Ha-ha-ha. Baigi smieklīgi. Ja tāda līmeņa jokus rāda Putina Krievijā, tad visi rauc degunu un saka - ārprāts, kāds zemgrīdlīstes līmenis. No apakšas atkal pieklauvēja. Taču kad par “cilvēku sugas lopiem” ironizē “pareizā” kontekstā, tad tas jau kļūst par “smalku asprātību”, kuru var pat ietīkšķot. Demonstrējot piederību “savējo” komandai.

Galvenā ideja, kura skaļi norībēja pa visu sociālo tīklu laukumu, bija viena - bērni, tas, ziniet, ir tāds privāts, vispār jau maznozīmīgs pasākums, ko daži atpalikuši tumsoņas (Parādnieks, Sprindžuks un viņiem līdzīgie) milzīgi pārvērtē. Runājot tieši, var pat teikt, ka bērni - tas ir slikti; tas sievieti atrauj no karjeras izaugsmes, dzen “pie plīts”, un vispār, daudz bērnu esot zemas izglītības sekas. Gribat palielināt dzimstību, cīnieties par izglītības līmeņa pazeminājumu. Paskatieties uz Āfriku un tur pasmelieties demogrāfijas problēmu risinājumus, ironizēja asprāši.

Ja atmetam mērīšanos asprātībās un tēlota izbrīna demonstrējumos - bet vai tad tā nav - un uz jautājumu palūkojamies ar bezkaislīgu racionālismu, tad šīs pozīcijas destruktīvisms kļūst acīmredzams. Var jau ironizēt par savas tautas izmiršanu, negatīvo dabīgo pieaugumu, bet vai tas ir tas ceļš, kurš kā nācijai vēlamākais būtu jārāda pašiedomātajai intelektuālajai elitei? Ko šie “asprāši” grib pateikt un ko panākt?

Pieļauju, ka daudzos gadījumos tā ir tikai vēlme kārtējo reizi pieslieties globālajai “elitei”. Nodemonstrēt, ka es jau neesmu kaut kāds provinciāls “pāķis”, kuru uztrauc zemā dzimstība Latvijā. Lūk, augsta dzimstība visādās tur āfrikās, tā ir pasaules problēma. Atcerēsimies, ka vēl pirms “atjēdzības” (vokisma) triumfa gājiena un Grētas Tunbergas uznāciena mūsu pirmā viļņa progresistu zvaigzne Iveta Kažoka nonievāja Latvijas pārmērīgo pievēršanos demogrāfijai, jo pasaulē jau tā esot cilvēku pārāk daudz.

Kažoka no pirmajām līnijām tagad ir pazudusi, un viņas vietā nākuši jauni, vēl kareivīgāki revolucionāri, kuri vēl aktīvāk translē ideju, ka pasaule ir pārāk nepilnīga, lai tajā laistu bērnus. Vispirms uzlabosim pasauli, likvidēsim patriarhālās sabiedrības radītās netaisnības, un tad... tad varbūt arī būs jēga laist pasaulē kādu bērnu.

Mēģinājumi mazināt bērnu vērtību cilvēku vispārējo vērtību skalā nav tikai mūsu lokāla parādība. Tas notiek visā attīstītajā pasaulē jau pieminētajā “atjēdzības” kontekstā. Tas ir tikai viens, bet ļoti būtisks frontes iecirknis “sieviešu atbrīvošanas” karā. Šī kara galamērķis ir “atbrīvot” sievieti no viņas sievišķības un pārformatēt sievietes esības jēgu.

Kādai jābūt sievietes dzīves jēgai šajā jaunajā formātā, neizteikšos, pakļaujoties modernā feminisma diskursam, kurā par sievietēm drīkstot runāt tikai pašas sievietes. Piebildīšu tikai, ka miljons gadu (burtiskā nozīmē bez pārspīlējuma) tā ir bijusi visai skaidra un arī tagad, cik ir gadījies ar sievietēm runāt, nekas principiāli nav mainījies.

Ja runājam tieši par otrdien valdībā pieņemtajām “Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnēm 2022.-2027. gadam”, tad tas, ka šis jautājums tika skatīts vienā no pirmajām jaunās valdības sēdēm, liecina par tā nozīmīgumu. Kaut vai simboliski (līdzīgi kā jaunievēlētā valsts vadītāja pirmā ārvalstu vizīte) tas liecina par to, ka demogrāfiskie jautājumi, kuri latviešu tautai ir vairāk nekā izšķiroši, jo ir eksistenciāli, šai valdībai, jācer, nebūs otršķirīgi.

Skaidrs, ka demogrāfisko jautājumu risināšanā svarīgi ir dažādi atbalsta mehānismi, tajā skaitā bezrindu bērnudārza nodrošinājums. Lai sāktu mācīties skolā, taču nekādā rindā nav jāstāv. Tad kāpēc joprojām vēl nav visur pilnībā nosegts nodrošinājums ar bērnudārziem? Tas, manuprāt, būtu primāri virzāmais jautājums.

Pamatnostādņu atbalstam līdz 2027. gadam paredzēts novirzīt 260 miljonus eiro. Tātad apmēram 50 miljonus gadā, kas acīmredzami ir par maz. Īpaši, ja nākamajā teikumā rakstīts: “Lai sekmētu tautas ataudzi Latvijā, ir paredzēts darbs pie ģimenes vērtību spēcināšanas sabiedrībā.”

Ja bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstībai gadā tiek atvēlēti tikai 50 miljoni eiro, tad par kādu “darbu pie ģimenes vērtību spēcināšanas sabiedrībā” varam runāt? Tad arvien populārāki kļūs šādi jauno marksistu kustības “protestsyouth” locekles Annas Rebekas domu graudi (oriģinālajā transkripcijā): “es vispār nesaprotu, kādēļ visi LV konservi un nacionāļi ir TIK apsēsti ar attaudzi. wake up bestie, the new stats just dropped: pasaulē ir 8 MILJARDI cilvēku, gan jau Latvijai arī pietiks.”

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.