Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte Vašingtonā bija liels pārsteigums visiem. Tā bija viņa pirmā vizīte ārpus Ukrainas kopš Krievijas iebrukuma šā gada 24. februārī. Agrāk tika uzskatīts, ka situācija esot tik saspringta, ka prezidents vienkārši nedrīkst atstāt valsti. Jāņem vērā arī drošības apsvērumi. Krievijas speciālie dienesti, lai arī kādi, tomēr nesnauž.
Pēc izdevuma “Politico” datiem, ideja par vizīti esot radusies Zelenska un ASV prezidenta Džo Baidena telefona sarunas gaitā 11. decembrī. Ierosinātājs esot bijis Baidens, jo samilzuši negaisa mākoņi virs paredzētās 45 miljardus lielās palīdzības paketes Ukrainai nākamajam gadam.
Šī palīdzība ir iekļauta vienotajā tā dēvētajā “Omnibus spending bill” (plānoto izdevumu) likumprojektā, kura kopapjoms ir 1,7 triljoni dolāru. Pret šī likumprojekta pieņemšanu iebilst republikāņi. Viņi grib tā pieņemšanu novilcināt un to izskatīt jau jaunajā Kongresā, kur republikāņiem ir pārsvars Pārstāvju palātā, kura ir tieši atbildīga par finansējuma piešķiršanu. Tas nozīmē, ka jaunais Kongress, kas sanāks pēc Ziemassvētku un Jaungada brīvdienām, šo vairāk nekā 4000 lapu dokumentu skatītu no jauna un tad jau viss kas varētu gadīties.
Pēdējos mēnešos republikāņu atbalsts Ukrainai ir būtiski mazinājies, un daudzi šīs partijas kandidāti (pārsvarā no trampistu nometnes) uz 8. novembrī notikušajām vidustermiņa vēlēšanām gāja ar vairāk vai mazāk izteiktu saukli - ne centu Ukrainai. Varianti - ne pliku čeku. Palīdzība Ukrainai tikai pēc jau izlietoto miljardu pilna audita.
Šī viņu pozīcija ir saglabājusies arī pēc vēlēšanām, un, spriežot pēc atsevišķiem šī spārna pārstāvju izteikumiem, viņi to nav gatavi mainīt arī pēc Zelenska uzrunas Kongresā, pēc kuras stāvovācijas nerima piecas minūtes. Donalds Tramps juniors tviterī ievietoja piedauzīgu, izsmejošu bildi ar Zelenski kā striptīzkluba dejotāju, bet populārais “Fox News” komentētājs Takers Karlsons turpināja atstrādāt Kremļa naratīvus par ukraiņu sātanisko cīņu pret kristietību (?).
Nedēļa pirms Ziemassvētkiem Vašingtonas politiskajos koridoros parasti ir klusa. Kongresa vīri un sievas jau laikus dodas uz savām dzimtajām vietām. Šogad papildu dramatismu piešķir gaidāmais aukstuma vilnis un to pavadošā sniega vētra brāļu Koenu leģendārās filmas “Fargo” stilā. Republikāņi bija nobrieduši “noraut” “Omnibus bill” pieņemšanu, jo pašreizējais demokrātu vairākums ir tik niecīgs, ka, ja republikāņi balso vienoti - pret, tad demokrātiem jānodrošina visu savu deputātu klātbūtne un tikpat vienots balsojums.
Jāuzsver, ka runa ir tikai par Pārstāvju palātu, jo Senātā republikāņu līderis Mičs Makkonels ir liels ukraiņu draugs, šovasar bija vizītē Kijivā, un par balsojumu Senātā bažu nav. Pārstāvju palātā, kura ir pilna ar dažādiem, teiksim maigi, dīvaiņiem, situācija ir daudz sarežģītāka, tāpēc var teikt, ka Zelenskis zināmā mērā brauca to glābt.
Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, vēl nevar pateikt, vai Zelenskim būs izdevies kļūt par to papildu dzinēju, kas situāciju novedīs līdz vēlamajam risinājumam. Jāatceras, ka šajā ārkārtīgi apjomīgajā likumprojektā, kurš, kā jau minēju, sastāv no vairāk nekā 4000 lapām, palīdzība Ukrainai ir tikai viena no daudzajām sadaļām. Katram Kongresa loceklim var būt savas iebildes kādā sev svarīgā jautājumā, un viņš uz tām var uzstāt, ietiepties un tamlīdzīgi. Tāpēc, lai arī, visticamāk, likumprojekts beigu beigās tomēr tiks pieņemts, tas notiks tikai pašā pēdējā brīdī 23. decembrī.
Kas attiecas uz pašu Zelenska vizīti, tad visbiežāk izskanējušais vērtējums ir - vēsturiska. Daži pat saka - izšķiroša. Tiek piesaukta Vinstona Čēčila slavenā vizīte Vašingtonā pie toreizējā ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta 1941. gada decembrī, kad abi nedēļu ilgās konsultācijās pie viskija glāzes izstrādāja tālākas sadarbības programmu (Čērčila toreiz patērētais alkohola daudzums vēl šodien daudziem neliek mieru). Katrā ziņā pirmās atsauksmes par šo vizīti ir sajūsminošas, lai neteiktu triumfālas. Ne pēdējo lomu šajos panākumos nospēlēja arī Zelenska aktiera dotības. Viņš prot žestikulēt, prot īstajā brīdī savilkt pareizos sejas vaibstus, ieturēt pauzes un salikt akcentus.
Viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem, pirms Zelenskis izkāpa no automašīnas Baltā nama pagalmā, bija viņa iespējamais apģērbs. Vai uz tikšanos klātienē ar ASV prezidentu un viņa kundzi Zelenskis būs uzvilcis kārtīgu uzvalku ar šlipsi, vai turpinās ierasto praksi tikties ar ārvalstu līderiem haki krāsas militārajā svīterī? Viena lieta tomēr ir tādā apģērbā iet uz tikšanos Kijivā, karojošas valsts galvaspilsētā, bet cita - esot viesos Vašingtonā.
Zelenskis izvēlējās saglabāt militāro stilu un, manuprāt, darīja pareizi. Viņš lieliski kontrastēja ar solīdo, bet sirmo Baidenu, un viņi viens otru sekmīgi papildināja. Viens jauns, enerģisks, kurš gatavs karot, otrs padzīvojis, piesardzīgs, bet ar bagātīgiem resursiem, kurus gatavs dot.
Jāpiebilst, ka arī šajā jautājumā trampisti nevarēja atturēties no pārmetumiem, apgalvojot, ka Zelenskis esot pazemojis Kongresu un vispār viņš atgādinot to, kas patiesībā arī esot - Austrumeiropas mafijas locekli. Patiesības labad - ar šādām replikām diez vai trampisti iegūs kādas politiskās dividendes, jo kopējais mediju noskaņojums ir pilnīgi pretējs.
Tiesa, par ASV gatavību dot jārunā atsevišķi, un tas galu galā arī bija šīs vizītes galvenais mērķis. Lai cik sirsnīgi un cik bieži Zelenskis pateiktos Baidenam, Kongresam, visai amerikāņu tautai, visas viņa runas caurvija ideja - par maz. Ieroči tiek doti par maz. Šo neapmierinātību viņš gan prasmīgi maskēja ar vieglu ironijas devu. Vai mums ir artilērija? Jā, ir. Vai mums tā ir pietiekamā daudzumā? Nu, es tā neteiktu.
Solītā jaunā palīdzības pakete 1,85 miljardu dolāru apmērā, no kuras viens miljards ir tieši militārā palīdzība, bez šaubām, būs iespaidīgs atspaids Ukrainas bruņotajiem spēkiem, bet vai tas būs pietiekams? Ne tikai lai atvairītu jaunus Putina mobilizēto kaujinieku uzbrukumus, bet arī lai izdzītu okupantus no sagrābtajām teritorijām? Pārveidosim jautājumu citādi - vai Zelenska bezprecedenta lidojums pāri okeānam lauza ASV politiskās šķiras un Baidena, teiksim, kā ir, kaitinošo piesardzību vai pat uzkrītošās bailes “nesadusmot Putinu”? Nu, es tā neteiktu.
Zelenska visnotaļ triumfālās vizītes skumjākā epizode bija vērojama abu prezidentu kopīgās preses konferences laikā (ko tiešraidē translēja arī LTV Ziņu dienests), kad pēc oficiālajiem, jau iepriekš uzrakstītajiem paziņojumiem žurnālistiem tika atļauts uzdot dažus, manuprāt, trīs, jautājumus. Amerikāņu žurnāliste ar ukraiņu saknēm gandrīz vai bikli, it kā taisnodamās uzdeva, kā viņa pati paskaidroja, nedaudz naivu jautājumu - kāpēc ASV nedod Ukrainai visu to, ko tā prasa? Tas taču būtu iespējams.
Baidens, nodūris galvu (viņam gan ir tāds nelāgs ieradums atbildēt, skatoties uz leju, arī uz citiem jautājumiem), kaut ko sāka mazsakarīgi runāt, ko nevar pat īsti atstāstīt. Ko viņš teica? Ko gribēja pateikt? Parasti par tādiem gadījumiem saka - sāka peldēt.
Ņemot vērā, ka viņš šajā atbildē uzsvēra, ka esot simtiem stundu pavadījis sarunās ar sabiedrotajiem [NATO valstu līderiem], tad it kā varētu nojaust, ka citas Eiropas valstis esot pret “eskalāciju” un NATO ieraušanu trešajā pasaules karā. Taču arī no paša Baidena diemžēl nestrāvoja apņēmība būtiski palielināt bruņojuma piegāžu plūsmu.
Uzsveru, ka runa ir nevis par bruņojuma piegāžu palielināšanu, par ko nav šaubu, bet gan par šo piegāžu būtisku, tas ir, tanku, lidmašīnu, tālas darbības raķešu (“Tomahawk”), piegāžu sortimenta paplašināšanu.
Baidena pieteiktajā jaunajā palīdzības paketē jaunums būs pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas “Patriot”, bet, pat runājot par šīm piegādēm, Baidens piesardzīgi piebilda, ka tie esot aizsardzības, nevis uzbrukuma ieroči. “Patriot” frontes līnijā arī neparādīšoties tik drīz, jo ukraiņu karavīru apmācības darboties ar šo sistēmu prasīšot vairākus mēnešus.
Klīst runas, ka Zelenskis mājupceļā iebraukšot arī pie Lielbritānijas, Vācijas un Francijas vadītājiem. Drošības apsvērumu dēļ nekas konkrētāk netiek teikts, bet tikpat labi tās var izrādīties tikai tukšas baumas. Katrā ziņā Zelenskim būtu ko teikt Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš intervijā laikrakstam “Le Figaro”, tieši brīdī, kad Zelenskis ir Vašingtonā, atkal stāsta par drošības garantijām pēckara Krievijai un mazticamo Ukrainas drīzu pievienošanos NATO.
Visu to vērojot, jāsaka, kā ir - nav ko sevi mānīt. Rietumvalstu līderu piesardzība nav nekas cits kā zooloģiskas, nepārvaramas bailes. Tas līdz šim arī ir vienīgais punkts, kurā Putins nav pārrēķinājies un kurā “viss iet pēc plāna”. Cik ilgi vēl?
