Latvijas Radio 28. decembra raidījumā “Krustpunktā” tika aplūkota tēma: “Latvietība un patriotisms – cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu”. Tagad, kad Eiropā pēc gadu desmitiem ilga miera perioda atkal uzliesmojis plašs, visaptverošs karš, patriotisma tēma ir tā, par kuru būtu jārunā pēc iespējas vairāk un dziļāk. Diemžēl raidījums sanāca neproporcionāli vienpusīgs.
Pats tēmas pieteikuma formulējums lika bažīties. Frāze “cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu” jau pati par sevi ievirzīja jautājumu noteiktā, vāji slēptā gultnē. Proti, ka nacionālisms principā ir slikts un nīdējams, bet kaut kādās homeopātiskās devās tas tomēr var būt arī mazliet “veselīgs”.
Raidījuma viesu izvēle šīs bažas pastiprināja. Vēsturnieks Jānis Šiliņš, viens no Latvijas “sarkanās profesūras” redzamākajiem pārstāvjiem Ivars Austers, LU students Ēriks Ralfs Vanags (kā jaunās paaudzes pārstāvis) un rakstniece Rudīte Kalpiņa. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka bažas apstiprinājās.
Jau raidījuma pašā sākumā Austers kā diriģents uzskaņoja vēlamo toņkārtu. Esot jānodala patriotisms un nacionālisms. Pirmais esot labs, otrais slikts. Tā kā robežas starp abiem jēdzieniem ir stipri izplūdušas un mainīgas, tad faktiski ikvienu konkrētu gadījumu atkarībā no skatu punkta var ierindot vienā vai otrā.
No četriem viesiem tikai Kalpiņa ieņēma skaidru, nepārprotami valstisku pozīciju, bez ierastās laipošanas. Pārējie trīs atkārtoja agrākajos gadu desmitos Eiropā valdošo mantru par slikto nacionālismu, kas radot tikai naidu, neiecietību un vairojot sabiedrības sašķeltību. Šeit vietā atgādināt populāro sakāmvārdu - lai dejotu tango, vajadzīgi divi.
Tieši to, ka iecietība, iekļāvība un vēlme saliedēties prasa vienādu attieksmi no visām pusēm, raidījuma laikā profesors, vēsturnieks un students centās nepieminēt. Var jau sevi šaustīt, bērt pelnus uz galvas un aicināt otru pusi darīt to pašu. Bet ja otra puse to pat nedomā darīt? Ko tad? Tas arī ir šīs kreisi liberālās platformas vājais punkts. Vienalga par kādu jautājumu runājot.
Var jau teikt - gudrākais piekāpjas, bet kad viena puse gadu desmitiem piekāpjas, bet otra tikai arvien vairāk tev kāpj uz galvas, tad kā to nosaukt? Kad otra puse tavu piekāpību uzskata par pašsaprotamu? Kad elementāra vēlme sarunāties ar otru cilvēku savas valsts valodā tiek uztverta kā agresīvs nacionālisms?
Kalpiņa vairākkārt centās uzsvērt, ka gadu desmitiem latvieši ir bijuši pieklājīgi, piekāpīgi un ar daudz ko samierinājušies. Tagad, kad beidzot ir parādījies kāds nacionālās pašapziņas uzplaiksnījums, atkal atrodas gudrīši, kuri no aizmugures rauj aiz krekla un sauc - nacionālisms netiks cauri! Protams, runa ir par latviešu nacionālismu, nevis krievu impērisko šovinismu, kuru mācītie vīri cenšas neredzēt.
Diemžēl šī vienpusība, mazohistiska sevis noniecināšana ir vispārēja. Tā vērojama visdažādākajās situācijās. Sākot no sadzīviskām un beidzot ar globālām. Gan Eiropas attiecībās ar Krieviju, gan attiecībās ar imigrantiem, gan attiecībās ar dažādām skaļām, uzstājīgām sociālām grupām.
Šī “liberālā” nostāja it kā paredz vienkāršu, lineāru procesu attīstību - gudrākajam (attīstītākajam) regulāri piekāpjoties, mazāk gudrais (atpalikušākais) ar laiku “izaugšot”, sapratīšot šī procesa augstāko, humāno būtību un pats integrēšoties šajā gudro (attīstīto) sabiedrībā. Praksē gan tas izvēršas nedaudz citādi. Maigi sakot. Regulāri grautiņi, degošas, apgāztas automašīnas, gangsteru bandas kādreiz tik mierīgajā Zviedrijā un lavīnveidīgs izvarošanas pieaugums. Maz šaubu, ka jaunā gada pirmajās dienās ziņu lentēs atkal būs reportāžas par šādiem incidentiem dažādās Eiropas malās.
Šo “liberālās” piekāpšanās pozīciju Latvijas realitātē visskaidrāk nodemonstrēja students Vanags, kurš ironizēja: “Ja es dzīvotu Krievijā un viņi apgānītu manu vectēvu pieminekli un kapus, es būtu ļoti pateicīgs un motivēts iemācīties krievu valodu. Pēc tam. Jāsaprot, ka viņi arī ir cilvēki, un jāsaprot, kas viņus var motivēt mācīties latviešu valodu. [..] Manuprāt, tas viennozīmīgi nav jaukt nost viņu pieminekļus un vectēvu kapus. Tas viņiem dod ieganstu ziņās parādīt, ka latvietis ir ienaidnieks, viņš jauc nost pieminekļus.”
Uz raidījuma vadītāja Aida Tomsona tiešu jautājumu - ko vajadzēja darīt? - Vanags atbildēja: “Pieminekli vajadzēja atstāt, bet izglītot cilvēkus, kāpēc viņš (tas) tur atrodas.”
Šeit, protams, varētu gari runāt par to, ka latviešu un daudzu citu tautu (ieskaitot pašu krievu) vectēvu kapus Krievijā regulāri apgāna jau kopš 1937. gada, varbūt pat agrāk, bet krievu valoda Latvijā tika ieviesta ne jau ar eiropeisko maigumu, bet staļinisko tiešumu. Bet visa Vanaga izturēšanās, teiktā intonācija liecināja, ka tam nebūtu jēgas. Tāpat nesapratīs un negribēs saprast.
Ja 30 gadus pēc okupācijas beigām kāds vēl jāizglīto, kāpēc “viņš” (okupācijas simbols) tur atrodas (kāpēc tas jānojauc), tad varbūt vajag šo uzskatu paudējam pajautāt - vai vispār viņš atzīst okupācijas faktu? Tā kā Vanags dzimis jau pēc okupācijas beigām, tad varbūt nepieciešams izglītot tieši viņu.
Cits jautājums, kas ir šo jauno cilvēku izglītotāji. Viens no tādiem ir profesors Austers. Lūk, kā profesors atbildēja uz Kalpiņas vienkāršo jautājumu par Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu: “Nu, bet Latvijas valsts pastāvēšanas jēga nevar būt tāpēc, ka ir Latvijas valsts jēga. Kas ir Latvijas valsts jēga? Nu, es nezinu... mēs tā aiziesim kaut kādā pilnīgā strupceļā. Nevar Latvijas valsts jēgu tautoloģiski definēt.”
Uz Kalpiņas precizējošo jautājumu - ko nozīmē (kādā ziņā) tautoloģiski, Austers atgaiņājās plaši žestikulējot: “Oi, nu tad man jārunā pārāk sarežģītā valodā.” Raidījuma vadītājs Aidis Tomsons, cenšoties noslāpēt spriedzi studijā, diskusiju pārtrauca, bet velti.
Kalpiņa jau nejautāja, ko nozīmē tautoloģijas jēdziens. To viņa labi zināja. Viņa jautāja, kāpēc uz samērā vienkāršu jautājumu profesors atbild ar tautoloģiju. Proti, atkārtojot vienu un to pašu gan izteikumā, gan tā pamatojumā.
Galu galā atbilde uz šo konkrēto Kalpiņas jautājumu ir ārkārtīgi vienkārša. Ja vien ir vēlme to zināt. Šī atbilde ir formulēta Latvijas Satversmes pirmajā teikumā: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”
Ja profesors Austers šo atbildi nezina, tad ko gan viņš var “iemācīt” tādiem studentiem kā Ēriks Ralfs Vanags. Taču būsim reālisti. Austers šo atbildi nemaz negrib zināt, jo tā nesakrīt ar viņa kosmopolītisko pārliecību. Tā taču ir no “liberāļu” apņirgtās Satversmes preambulas, kuru nīstie “nacionālisti” izbīdīja, par spīti dažādu Austera līdzinieku pretestībai. Šī preambula taču esot “apkaunojums” Latvijas valstij.
Tāpēc Austeram un viņa domubiedriem Latvijas valsts jēga ir jautājums, uz kuru nievīgi atgaiņāties - oi, nu tad man jārunā pārāk sarežģītā valodā. Nevis sarežģītā, bet skaidrā valodā, Austera kungs. Taču runāt skaidru valodu profesors Austers izvairās, jo tad atklātos viņa pretvalstiskā vēlme ļodzīt mūsu valsts pamatus. Tad atklātos viņa naids, nicinājums pret nacionālajām valstīm, bet šis nicinājums tagad vairs nav īsti modē.
