Milzīgām algām neatbilstošs sniegums rada sabiedrības sašutumu

Tīnas Kukkas pieredze banku sektorā varbūt arī liecina par viņas profesionalitāti finanšu jautājumos, bet viņas uzstāšanās Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” neradīja pārliecību, ka Latvijas lielākās slimnīcas uzraudzība atrodas drošās rokās. Kukkas skaidrojumi bija izteikti birokrātiski – nekonkrēti, izplūduši un nepārliecinoši © Ekrānšāviņš no lsm.lv

Skandāls ap RAKUS sistēmā esošā Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) ķirurgu atalgojumu un viņu gatavību iet projām no darba izraisījis lavīnveida efektu. Atklājušās arī citas dīvainības darbinieku atalgojuma jautājumā. Ne tikai RAKUS, bet arī citur valsts pārvaldē.

Divos vārdos ieskicēšu konflikta būtību. Vairāki LOC ķirurgi, strādājot RAKUS paspārnē, jutās vadības nenovērtēti (gan finansiāli, gan attieksmes ziņā) un, nespējot atrast kompromisu, publiski paziņoja par iešanu prom. Cita Latvijas slimnīca (visticamāk, Stradiņa slimnīca) šiem augstas kvalifikācijas ķirurgiem piedāvājusi aptuveni 3000 eiro mēnesī lielāku atalgojumu. RAKUS publiski pažēlojās, ka tik daudz maksāt nevar, jo uzņēmumam neesot tādu līdzekļu.

No PR viedokļa tā, protams, bija kļūda. Ja naudas augsti kvalificētiem ķirurgiem nav, tad jāskatās, kam tā ir. Kā parasti šādās situācijās, administrācija sevi apdalījusi nav. Gan RAKUS valdei, gan padomei atalgojums bija, kā mēdz teikt, konkurētspējīgs. Sabiedrībā radās sašutums - kā tad tā? Administratīvajai vadībai nauda vienmēr atrodas, bet speciālistiem, kuri glābj cilvēku dzīvības - ne.

Konkurence tikai vārdos

Šeit arī nonākam pie visas šīs atalgojuma sistēmas greizās celtnes. Ikviens, kurš kaut minimāli seko līdzi valsts pārvaldes problēmām, būs dzirdējis žēlabas par zemo atalgojumu valsts pārvaldē. Tas esot nekonkurētspējīgs. Tāpēc “labākos cilvēkus pie sevis pārvilinot privātais sektors”. Šīs frāzes tiek atkārtotas no reizes uz reizi, bet pilnīgi bez jebkādiem konkrētiem pierādījumiem.

Ne velti sākumā, patiesībā tikai ilustrācijai, minēju šo ķirurgu gadījumu. Ir konkrēti speciālisti, kuriem piedāvā lielāku atalgojumu. Laiku pa laikam parādās informācija, ka arī citi izcili savas profesijas pārstāvji - sportisti, mūziķi, programmētāji - tiek pārvilināti, taču nekad nav dzirdēts neviens konkrēts piemērs, kad nosacītais “Rīgas siltuma”, “Rēzeknes autoostas” direktors vai kāda “Sakaru centra” valdes priekšsēdētājs būtu pats labprātīgi pirms termiņa beigām gājis projām no darba, šo aiziešanu pamatojot ar to, ka viņam ir daudz labāks piedāvājums no privātā sektora. Parasti šie “štata” direktori, valžu, padomju priekšsēdētāji un locekļi rotē no viena sabiedriskā sektora uzņēmuma uz otru.

Konkrētais gadījums ar RAKUS ķirurgiem skaidri parāda, kad ir patiesa runa par konkurētspējīgu atalgojumu, bet kad tās ir tikai tukšas pļāpas. Nevēlos krist galējībās. Nav šaubu, ka daudzi cilvēki aiziet no valsts uzņēmumiem uz privātajiem un otrādi. Diez vai kaut kur atalgojums ir tāds, ka visi ir apmierināti. Visi grib vairāk, taču uzkrītoša ir šīs gaušanās par sabiedriskā sektora konkurētnespējīgo atalgojumu nekonkrētība. Regulāri tiek biedēts, ka labākie aizies uz privāto, bet konkrēti gadījumi, kā situācijā ar minētajiem ķirurgiem, netiek nosaukti.

Astoņkājis atgriezies jau kā simtkājis

Vēl trakāka situācija ir ar uzņēmumu padomēm. Tās tika ieviestas līdz ar Latvijas ekonomikas pāriešanu uz tirgus ekonomikas sliedēm, kad viss tika kopēts “kā ārzemēs”. Ja “ārzemēs” (Rietumos) visiem uzņēmumiem bija valdes (vadība) un padomes (uzraudzība), tad arī pie mums tā jābūt.

Taču kā jau situācijā, kad kaut kas rodas nevis ilgstošas prakses (kļūdu un meklējumu) rezultātā, bet gan mehāniski ieviešot no malas, Latvijā šīs valdes un it īpaši padomes kļuva par politisko ielikteņu (piesūcekņu) neslēptām barotnēm. Kad nulltajos gados modē nāca “cīņa ar oligarhiem”, tad šīm uzņēmumu padomēm tika dots spilgts, katram uzreiz saprotams segvārds - “Šlesera astoņkājis”, kura taustekļi jāapcērt pēc iespējas drīzāk.

2009. gada 10. martā pie varas nāca Valda Dombrovska “antioligarhu” valdība, un jau pēc nepilna mēneša 1. aprīlī gandrīz visas valsts un pašvaldību uzņēmumu padomes tika likvidētas. Iestājas “gaismas spēku” triumfs. Beidzot valsts nostājās uz labas pārvaldības ceļa. Nu tik būs. Beidzot viss aizies uz urrā. Taču drīz vien atklājās, ka, no vienas puses, labai pārvaldībai uzraudzības struktūras arī vajadzīgas, bet no otras, partiju “piesūcekņi” kā šķira nekur jau nebija pazuduši. Tie izrādījās neiznīdējami, tāpat kā polipi pie kuģa korpusa.

Tā šie politiski korporatīvās kārtas pārstāvji/piesūcekņi pamazām atgriezās apritē un tagad rotē no vienas padomes uz otru, no vienas valdes uz otru. Ar viņu papīriem, CV viss ir vislabākajā kārtībā, un neviens “izmeklējošais” žurnālists nevarētu atrast viņu pat attālāko saistību ar Lembergu vai Šleseru. Nevienu kompromitējošu bildi, kurā šie vadības izcilnieki ar šiem personāžiem redzami kopā kādas izstādes atklāšanā. Viņi vairumā gadījumu ir absolūti tīri.

Tas, cik rūpīgi viņi iedziļinās uzraugāmo uzņēmumu darbībā, jau ir cits jautājums. Patiesībā mazsvarīgs. Galvenais, lai pēc papīriem nebūtu kur piesieties. Nodrošināties ar visām iespējamām izziņām, rīkojumiem un atzinumiem ir galvenā birokrāta prasme un viņa panākumu atslēga. Ne jau reālie darba rezultāti.

Par milzu algu nepārliecinošs sniegums

Taču atgriezīsimies pie atalgojuma jautājuma. RAKUS skandāls pamazām ir attīstījies un atsedzis arvien jaunas nianses. RAKUS padomes priekšsēdētāja ir Tīna Kukka. Viņa līdztekus darbam RAKUS padomē vēl nesen strādāja “Elektronisko sakaru” padomē un bija “Luminor bankas” transformāciju sektora vadītāja. Pērn nopelnījusi vairāk nekā 238 tūkstošus eiro. Tajā skaitā valsts uzņēmumu padomēs - nepilnus 64 tūkstošus.

Mēdz teikt, nav glīti skaitīt naudu svešās kabatās. Taču, ja futbola (basketbola vai kāda cita) komanda par dārgu naudu nopērk spēlētāju, tad līdzjutēji drīkst prasīt no šī spēlētāja šai naudai adekvātu meistarību. Ja nodokļu maksātāji maksā Tīnai Kukkai 3000 eiro mēnesī par RAKUS uzraudzību (ne vadību), tad viņi ir tiesīgi prasīt adekvātu kompetenci.

Latvijas Radio šā gada 4. janvāra raidījumā “Krustpunktā” Tīnai Kukkai bija iespēja saviem darba devējiem (nodokļu maksātājiem) nodemonstrēt savu kompetenci. Ja viņa šajā raidījumā spētu skaidri un konkrēti definēt problēmu, pretenzijas nerastos. Situācija ir tāda un tāda. Iespējamie risinājumi tādi un tādi. Es ierosinu (vai atbalstu) šādu risinājumu. Tā vietā Kukkas sniegums bija nekāds. Izgājusi laukumā (studijā pie mikrofona), viņa nekādi nespēja nodemonstrēt - par ko saņem šos tūkstošus. Vārga, tukša, vispārīga spriedelēšana. No cilvēka, kurš saņem gandrīz 20 000 mēnesī, cilvēki gaida krietni pārliecinošāku sniegumu.

Rodas pašsaprotams jautājums - kāpēc cilvēks, kuram ir visai šaubīgs viens no profesionālisma indikatoriem - spēja precīzi noformulēt problēmas un norādīt konkrētus to risinājumu ceļus, saņem daudzkārt lielāku atalgojumu nekā augsti kvalificēts ķirurgs, kura unikālās spējas glābt cilvēku dzīvības netiek apšaubītas? Šī atalgojuma salīdzināšana nav nekāda deguna bāšana otra maciņā. Tā vienkārši rada zināmu kognitīvo disonansi, kuras dēļ arī šis sākotnēji it kā maznozīmīgais konflikts ieguvis tik plašu rezonansi.

Birokrātijas izaugsme nav apturama

Simptomātiska šajā sakarā bija sabiedrības reakcija uz ārlietu ministra Edgara Rinkēviča sūdzēšanos, ka ministrijā trūkstot darbinieku, jo algas, lūk, esot tikai nedaudz lielākas nekā veikala “Lidl” pārdevējām. Gaidītās sapratnes vietā sociālajos tīklos ministra žēlabas izraisīja ironiju:“Lidlā” pārdevējām ir kaut kāda atbildība un nopietns darbs, iepretim ministrijas darbinieku bezatbildīgajai “kafijas dzeršanai”.

Var jau to visu norakstīt uz to, ka cilvēki “daudz ko nesaprot”, “viņiem skauž”, tie jau ir “neizglītoti lumpeņi”, bet ignorēt šo tendenci ir bīstami. Rakstnieks Māris Bērziņš, kurš savā jaunākajā romānā “Aizliegtais pianīns” nežēlīgi atmasko birokrātiju, jau pirms sešiem gadiem intervijā “Neatkarīgajai” sacīja: “Birokrātija ir samilzusi baisi. 1998. gadā, kad kļuvu par Kultūrkapitāla fonda direktoru, tad Kultūras ministrijā bija 30 darbinieku, 2011. gadā, kad biju parlamentārais sekretārs, tad bija jau pāri simtam. Bet nav taču tā, ka būtu izveidots trīs reizes vairāk kultūras iestāžu vai saradies bars īpaši uzraugāmu mākslinieku. Birokrātija ir neķītri audzelīga.” Kā liecina Valsts kancelejas dati, 2018. gada 4. ceturksnī Kultūras ministrijas darbinieku skaits jau bija pieaudzis līdz 184. Divdesmit gadu laikā darbinieku skaits pieaudzis sešas reizes.

Ja Tīnai Kukkai ir grūtības precīzi formulēt domu, bet tas viņu netraucē saņemt gandrīz 20 000 eiro mēnesī, tad kāds profesionālais līmenis ir tiem darbiniekiem, kuri, Rinkēviča vārdiem runājot, saņem tikai mazliet vairāk nekā veikala “Lidl” pārdevējas? Bail pat iedomāties. Par to arī viss sabiedrības satraukums.

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais