"Kriminālās ekselences fonda" veidotāji paredz progresistiem drūmu galu

Kadrs no filmas “Kriminālās ekselences fonds” noslēguma epizodes © Foto no televizora

Latvijas televīzija sestdienas vakarā parādīja režisora Oskara Rupenheita 2018. gada absurda komēdiju “Kriminālās ekselences fonds”. Šoreiz ne par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm. Ar tām viss kārtībā. Filma savā ziņā ir izcila. Šoreiz par citu. Par filmas gluži vai ģeniālo noslēguma epizodi, kura sevī ietver savdabīgu, daudzslāņainu domu. Domu, kura attiecināma arī uz mūsu politiski ideoloģisko dzīvi. Par to, pie kā noved loģisku, pašsaprotamu lietu ignorēšana un greizu uzskatu uzspiešana.

Filma noslēdzas ar galvenā varoņa, TV seriālu scenārista Imanta Veides (pārāk jau uzkrītoša atsauce uz Robert B. Weide) svaigākā sacerējuma - “melodrāmas par mīlestību” - sākuma vizualizāciju. Pēc scenārija, ko Veidem pirms dažām dienām bija ieteicis kāds ar bagātīgu iztēli neapveltīts policijas darbinieks, kāds vīrietis brauc ar motociklu, nenoturas pagriezienā un pār stūri aizlido pļavā, kur zemnieks ar savām trijām meitām vāc sienu. Vīrietis ir ievainots un paliek padzīvot pie zemnieka. Tad, kā stāsta policists/īstais scenārists, “viņš salaiž ar vienu meitu, tad otru, tad trešo. Beigās arī ar zemnieka sievu”. Scenārijs, bez šaubām, oriģināls. Aizies uz urrā.

Taču ir viena nianse. Potenciālais donžuāns grib būt savā ziņā “stilīgs”. Ne tāds kā visi. Viņš valkā ādas jaku ar rāvējslēdzēju uz muguras. Nevis tā, kā vajag, kā paredzēts “pēc loģikas”, bet otrādi. Tā, kā viņš grib. Kā uzskata par pareizu.

Tā nu viņš tur uz lauka guļ ar seju pret zemi. Taču zemnieks, aizsūtījis meitas uz māju, lai sieva izsauc ātro palīdzību, motociklista “stilīgo” loģiku nesaprot. Viņš redz, ka galva “nav savā vietā”, un vientiesīgi, labu gribēdams, to pagriež par 180 grādiem, sakot: “Nu re. Nu viss i’ vietā. Nu būs’ dzīvotājs. Atbrauks feldšer’s, iedos šprici. Uzreiz būs’ kājās. Vakarā ieies pirtī un būs’ kā jauns. Dzīvosi.”

Zemnieks redz, ka galva “nav savā vietā”, un vientiesīgi, labu gribēdams, to pagriež par 180 grādiem / Foto no televizora

Ar šiem vārdiem filma beidzas. Sākas filmas titri Imanta Kalniņa dziesmas “Melnā aronija” 60. gadu šķībi greiza pagrīdes ieraksta pavadījumā.

Kāds tam visam sakars ar progresīvajiem? Visa šī pārprasti “progresīvā” voukisma jeb atjēdzības ideoloģija, kuras pamtpostulāts ir visu apgriezt ar kājām gaisā un pateikt, ka turpmāk tieši tā un tikai tā būs pareizi, pēc savas iekšējās loģikas ir identiska šai motociklista vēlmei valkāt jaku ar mugurpusi uz priekšu un rāvējslēdzēju uz muguras.

Viss jau ir labi, un neviens šai dīvainībai nepievērš uzmanību. Ja jau kāds tā grib, tad lai jau. Ja viņš tā jūtas labāk, tad lai valkā, kā vien vēlas. Katrs pats var izvēlēties un pieņemt savus pareizības kritērijus. Katrs var identificēties par ko vien grib. Taču līdz brīdim, kad šīs apgrieztās loģikas cienītājs saskaras ar kaut ko pavisam piezemētu, dabiskāku par dabisko, ko pasaules kultūrā parasti (arī šajā filmā) iemieso simboliskais zemnieks ar savām trijām meitām. Zīmīgi, ka šis zemnieks ar savu vientiesīgo “galvas pagriešanu” faktiski paglābj savu ģimeni no potenciālā “viņš salaiž ar vienu meitu, tad otru, tad trešo. Beigās arī ar zemnieka sievu”.

Tiktāl par filmu. Tagad gadījums no dzīves. Otrdien LTV Ziņu dienests aktualizēja kāda skolēna tēva ierakstu tviterī, kurā pēdējais sūdzējies par to, ka kādā Ogres skolā esot notikusi “reliģiskā aģitācija”. Nevēlos dziļāk iztirzāt šo tēmu, jo tur katrai pusei ir savi argumenti, taču gribu vērst uzmanību uz ko citu. Pēc viena ieraksta tviterī Latvijas sabiedriskā televīzija ir mobilizējusi Ziņu dienesta resursus, lai šo gadījumu izmeklētu. Acīmredzot tādēļ, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.

Nenostājos kādā pusē, jo uzskatu, ka skolā bērniem jāapgūst zināšanas. Jo to cilvēkam vairāk, jo labāk, nevis jāapgūst izslavētās prasmes “domāt”. Skolai jābūt zinību avotam, nevis “garīgajam semināram”, kur apgūt marksisma vai kristietības principus. Tāpēc neesmu nekādu aģitācijas pasākumu piekritējs. Tomēr jebkurā gadījumā gribētos redzēt vairāk konsekvences.

Skolās regulāri nāk dažādi progresisti/marksisti (visbiežāk LGBTQ+ aktīvisti) ar savu īpatno izpratni par “pareizo” lietu kārtību. Mācību programmas nemitīgi tiek pakļautas šo “citādības” un “iekļāvības” sludinātāju spiedienam. Faktiski tādu pašu, ja ne lielāku reliģisko fanātiķu ofensīvai. Viņiem tikai savs “dievs” un savi “svētie raksti”.

Vai LTV Ziņu dienests tikpat uzstājīgi reaģēs arī uz to vecāku sūdzībām, kuri nevēlas šā spārna aģitatorus laist pie saviem bērniem? Diemžēl par šādu LTV gatavību ir stipras šaubas.

Cits piemērs. Vācijas ārlietu ministres Annalēnas Bērbokas vizīte Harkivā izraisa cieņu, taču fotogrāfija, kur viņa vilcienā sēž pretī un sarunājas ar savu Ukrainas kolēģi Dmitro Kulebu aizsargmaskā, liecina, ka viņa ar “zemnieku” (skarbo realitāti) vēl nav satikusies. Atšķirībā no ukraiņiem, kuriem šī masku valkāšana uz sejas liekas kā bezjēdzīga niekošanās. Tāda pati bērnišķība kā Grētas dusmīgais - kā jūs uzdrošināties! Tāda pati kā apsēstība ar vēlmi pārtaisīt visu dokumentāciju, kurā minēti tikai divi dzimumi, jo patiesībā to taču esot daudz vairāk.

Pie pirmajām reālām, nevis iedomātām problēmām visa šī fantāziju pasaule sagrūs vienā mirklī. Un tad cilvēki, kuri stāv ar abām kājām stingri uz zemes, nevis ar kājām gaisā, teiks: “Nu re. Nu viss i’ vietā. Nu būs’ dzīvotājs. Atbrauks feldšer’s, iedos šprici. Uzreiz būs’ kājās. Vakarā ieies pirtī un būs’ kā jauns. Dzīvosi.”

Tie, ar trijām meitām, sievu un darbu uz lauka, ilgtermiņā būs dzīvotāji, bet par tiem, kas ar otrādi uzvilktajām jakām, tik lielas pārliecības nav.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.