"Vienotībā" veidojas divi spārni – "praktiskās demokrātijas" cienītāji un "kordziedātāji"

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Vienu brīdi šķita, ka valdība vairs nav tik naska sniegt Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projektam ekonomiskā nodrošinājuma valsts garantijas. Taču izskatās, ka projekts nekur nav pazudis. Drīzāk otrādi. Pie tā bīdīšanas pieslēdzies “Vienotības” saimnieciskais spārns.

Ņemot vērā situāciju enerģētikas sektorā, pērn projekts virzījās uz priekšu milzu soļiem. Partijas “Konservatīvie” izgāšanās 1. oktobra Saeimas vēlēšanas šī projekta virzību it kā nobremzēja. Pēkšņi atklājās, ka nekādas vitālas nepieciešamības pēc tā nemaz nav. Jau pieteikto un nākotnē plānoto vēja enerģijas projektu kopējā jauda vairākkārt pārsniedz Latvijas pašreizējo elektrības patēriņu. Kur šo enerģiju liksim? Bet vai tas kādu interesē, ja runa ir par tāda apmēra projektiem.

Frakcijas vadītājam informācija nav pieejama

Intervijā “Neatkarīgajai” “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis par šo projektu saka: “Skultes jautājums tiek bieži apspriests slēgto valdības sēžu formātā, ne koalīcijā. Man līdz ar to konkrēta informācija par šo projektu nav pieejama.”

Šis izteikums ir uzmanības vērts. Latkovskis ir partijas veterāns vēl no laikiem, kad viņš 2002. gadā kopā ar Einaru Repši (“Jaunais laiks”) deva godprātības zvērestu baznīcā. Viņš ir frakcijas vadītājs. Un “konkrēta informācija par šo projektu man nav pieejama”. Viens no diviem. Vai nu Latkovskis kā pieredzējis politiķis izliekas, ka “es nekā nezinu, man nejautājiet”, lai varētu neatbildēt uz sensitīvu jautājumu, vai arī premjera partijas Saeimas frakcijas vadītājs ir tik neinformēts, ka patiešām nezina, kas aiz ādas partijas saimnieciskajam spārnam.

Šeit nepieciešams paskaidrojums, ko ar šo saimnieciskos spārnu saprotam. Kādreiz, vēl pagājušā gadsimta beigās, Latvijas politiskā šķira sadalījās divos nesamierināmos grupējumos - svītrainajos un pumpainajos. Vieni nēsāja svītrainas, otri pumpainas kaklasaites. Viņus sauca arī par Ventspils un Valmieras grupējumiem. Tolaik Latvijā notika ārkārtīgi asa politekonomisko grupējumu cīņa par resursu sadali, pārdali un ietekmi.

“Praktiskās demokrātijas” cienītāji

Līdz ar “Jaunā laika” parādīšanos uz politiskās skatuves sākās jauna pārdale. Popularitāti iemantoja politiķu dalījums “kordziedātājos” un “zolītes spēlētājos”. Kordziedātāji bija tie, kuri teica dedzīgas runas, nosodīja dažādus “sliktos”, publiski pauda partijas ideoloģiskos uzstādījumus, savukārt zolītes spēlētāji labprātāk nodarbojās tieši ar “praktisko demokrātiju”. Proti, realizēja dažādus projektus.

Redzamākie šī spārna pārstāvji “Jaunā laika” rindās bija Edgars Jaunups, Artis Kampars, Dzintars Zaķis. Lai arī Latvijas politiskajā mitoloģijā skaitās, ka sadalījums “teorētiķos” un “praktiķos” iet galvenokārt pa partiju līniju, faktiski visās partijās ir gan vieni, gan otri. Turklāt neviens jau nav ķīmiski tīrs praktiķis vai teorētiķis. Tomēr kopumā partijās veidojās zināma kārtība. Partijas valdes priekšsēdētājs atbild par “ģenerālo līniju”, bet ģenerālsekretārs par saimnieciskām lietām, sadarbību ar sponsoriem un citiem lieldraugiem.

Tagad, kad būtiski palielinājies valsts finansējums, partiju atkarība no šiem “lieldraugiem” ir mazinājusies, taču tas nenozīmē, ka nosacītajiem “zolītes spēlētājiem” ir sarukusi kāre bīdīt projektus. Tā ir viņu būtība. Darbošanās jēga. Uzreiz jāsaka, ka ne vienmēr šie projekti ir kaut kas slikts. Varbūt pat otrādi. Lai kā to negribētos atzīt, pārāk bieži ir tā, ka, ja politiķi neredz izdevīgumu sev (tas nenozīmē obligāti tiešu finansiālu labumu), tad nekas uz priekšu nekustas.

Spēku pārbīde “Vienotībā”

Šajās dienās kļuva zināms, ka “Vienotības” ģenerālsekretāra amatu atstāj ilggadējs šī amata ieņēmējs (kopš 2011. gada) Kampars. Pats viņš to skaidro ar politisku

nogurumu. Esot jādod ceļš jaunajiem. Var jau būt, bet ticamāka šķiet versija, ka “Vienotībā” parādījušies citi “zolītes spēlētāji”, kuri politisko veterānu vienkārši vairs neaicina pie galda. Tiesa, kuluāros Kampars joprojām tiek saukts par vienu no “Vienotības” ietekmīgākajiem cilvēkiem, bet, kā mēdz teikt - pasaules godība ar laiku paiet.

Kampars ir no tā paša 2002. gada Repšes politiskā iesaukuma, no kura nāk Latkovskis un Kariņš. Šobrīd politiskajā avanscēnā arvien biežāk parādās jaunais finanšu ministrs un partijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens. Viņš šim politiskajam spēkam pievienojās krietni vēlāk un ilgi cīnījās par vietu pirmajās rindās.

Lai arī Ašeradens skaitījās moderns, sevi labi iznest protošs politiķis, viņam ilgi neizdevās iegūt partijā to autoritāti, kādu viņš pats uzskatīja, ka būtu pelnījis. Iespējams, tieši šī Ašeradena nenoslēpjamā augstprātība daudzus atgrūda. Tagad Ašeradens beidzot ir izcīnījis vietu blakus Kariņam. Pēcvēlēšanu koalīcijas sarunās atsevišķās epizodēs viņš pat noēnoja premjera kandidātu, kuram bija grūti noslēpt nepatiku pret atsevišķiem koalīcijas partneriem.

Grūti noticēt Latkovska neinformētībai par Skultes termināli un partijas vienaldzību pret VID ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes atjaunošanu amatā. No minētās Latkovska intervijas - “Vai jums ir skaidra A. Ašeradena motivācija [atjaunot Jaunzemi amatā]?” Atbilde: “Par šo jautājumu JV nekad nav bijušas pārrunas.”

Politiski tik jutīgs jautājums, un “nekad nav bijušas pārrunas”? Ja tomēr ir tā, kā stāsta frakcijas vadītājs, tad atliek secināt, ka “Vienotībā” ir izveidojies jauns saimnieciskais spārns, kurš bīda lietas, kamēr Saeimas “kordziedātāji” tiek turēti pilnīgā neziņā. Viss liecina, ka Kampara lomu pamazām pārņem Ašeradens, premjera birojs (Jānis Patmalnieks) un vēl dziļākā ēnā stāvoši personāži. No šī aspekta ļoti būtiski, kurš kļūs par jauno “Vienotības” ģenerālsekretāru.

Vienu shēmotāju nomaina cits “tāds pats”

Ko tas nozīmē? Nav noslēpums, ka Kamparam līdzi nāca shēmotāja slava. Viņš 2011. gadā bija spiests atstāt ekonomikas ministra amatu pēc tam, kad atklājās neskaidrības par viņa ienākumu avotiem (tā dēvētā “tumbočkas” lieta). Kampara ministrēšanas laikā arī plaši izvērsās OIK atļauju izsniegšana.

Ašeradenam vēl no deviņdesmitajiem gadiem velkas līdzi “Dienas” privatizācijas process, kas bija, mazākais, neētisks. Katrā ziņā arī viņš ir izteikts saimnieciskā spārna pārstāvis, ar to saprotot nevis efektīvu menedžeri, bet tradicionālo shēmotāju.

Taču, ja Kampars pēdējos gados no publiskās politikas bija gandrīz pilnībā nozudis un klusi darbojās aizkulisēs, tad Ašeradens labprāt uzturas starmešu gaismā, bet tas politiķim ar shēmotāja slavu nenes labumu ne viņam pašam, ne arī partijai.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.