Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) pagājušajā nedēļā publicēja paziņojumu ar virsrakstu: “Par solidaritāti ar Ukrainu, sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju un sportistu statusu no šīm valstīm.”
Šis paziņojums ir birokrātiskās izveicības šedevrs. Pirmajā punktā izteikta nesatricināma solidaritāte Ukrainai, otrajā gatavība turpināt pret Krieviju un Baltkrieviju noteiktās sankcijas, bet trešais punkts īstais, kura dēļ arī šis paziņojums tapis. Tajā aicināts meklēt iespējas sankcijas apiet un ļaut sankcijām pakļauto valstu sportistiem olimpiskajās spēlēs piedalīties.
Ukrainas Olimpiskā komiteja jau paziņojusi, ka olimpiskās spēles boikotēs, ja tajās piedalīsies Krievijas sportisti. Arī dažādas Latvijas sportistu organizācijas (Latvijas Basketbola savienība, Latvijas Olimpiskā komiteja, tās Atlētu komisija, Saeimas Sporta apakškomisija, Latvijas Volejbola federācija, Latvijas Futbola federācija, Latvijas Hokeja federācija un citas) izteikušas nosodījumu šim SOK aicinājumam.
LOK ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks ceturtdien Latvijas Radio izteicās skaidri: “Diskusija par krievu un baltkrievu reabilitēšanu ir pāragra. Mēs pastāvam uz to, ka Parīzes spēlēm vajadzētu būt bez Krievijas un Baltkrievijas sportistiem.” Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs LTV raidījumā “Šodienas jautājums”: “Tas, manuprāt, ir amorāli. Un, lai cik man stāstītu, ka sportu ar politiku nejauc, tieši autoritārie režīmi ir tie, kas vislabāk izmanto sportu saviem mērķiem.”
Par sportu atbildīgā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša: “Šāds SOK paziņojums laikā, kamēr Ukrainā joprojām katru dienu tiek nogalināti civiliedzīvotāji un iznīcināta infrastruktūra, kā arī regulāri tiek pastrādāti kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, ir ne tikai amorāls, bet arī pašos pamatos grauj SOK darbības pamatvērtības. Esmu gandarīta par vienoto Latvijas sporta organizāciju nosodījumu pret šādu SOK paziņojumu un izteikto gatavību nepiedalīties starptautiskās sporta sacensībās, ja tajās tiks pieļauta Krievijas vai Baltkrievijas sportistu vai komandu dalība.”
Latvijas pozīcija ir it kā skaidra un nelokāma. Ņemot vērā, ka arī citas Rietumu valstis jau asi izteikušās pret šādu SOK ierosinājumu, varētu domāt, ka SOK sapratīs savu “pārsteidzīgo rīcību” un nāks pie prāta. Taču tā tas izskatās tikai no mūsu skatu torņa. Olimpiskie apļi ir pieci. Katram kontinentam savs. Krievijas - Ukrainas karš kā svarīgs faktors ir tikai divos - Eiropā un Ziemeļamerikā. Pārējos trijos tas ir perifērs karš kaut kur tālu, tālu. Kopumā pa valstīm stabils vairākums ir Krievijas sportistu “diskriminācijas” pretiniekiem.
Bet kā tad ar starptautiskajām tiesībām? Morāli ētiskajām vērtībām? Tās, protams, ir ļoti svarīgas, bet ir arī citas vērtības. Gluži taustāmas. Ar kurām Kremlim pilni apcirkņi. Un pat tos ne vienmēr nepieciešams patukšot. Bieži vien rezultātu var panākt, atskaņojot antiamerikānisma un antirietumnieciskuma reibinošo dziesmu. Iespēja izkliegt - Fuck off, USA - ir galvenais morāli ētiskais fundaments, uz kura būvēta lielas pasaules daļas ideoloģija. Ja ASV ir pret Krieviju, tad mēs būsim pret ASV Krievijas pusē.
Ja ANO joprojām vēl skaitās samērā nopietna politiska institūcija, kur balsojot jārēķinās ar zināmām konsekvencēm, tad SOK neviens vairs īpaši nekautrējas. Galvenā neskaidrība: kura organizācija - SOK vai FIFA - ir korumpētāka? Kura vairāk sapuvusi? Par naudas koferiem FIFA koridoros “Netflix” nupat izlaida savu dokumentālo seriālu - “FIFA atmaskota”. Nebūs brīnums, ja drīzumā tāds iznāks arī par SOK. Nerimst runas arī par pašas olimpiskās kustības sevis izsmelšanu un norietu, bet tā jau ir cita tēma.
To visu rakstu tikai tādēļ, lai iezīmētu kopējo bildi. Cerēt šajā vidē uz godaprātu ir velti. Tad uz ko citu? Kādi ir iespējamie scenāriji?
Āzijas Olimpiskā padome ceturtdien jau paziņoja, ka Krievijas un Baltkrievijas sportisti drīkstēs piedalīties šī gada Āzijas spēlēs un, startējot Āzijas zonā, varēs pildīt 2024. gada olimpisko spēļu kvalifikācijas kritērijus. Ja viņus pie šīm spēlēm pielaidīs. Iespēja tam ir augsta. Ko darīt pārējiem?
Par Ukrainu skaidrs - boikots. Pārējiem, tajā skaitā Latvijai? Ja tā dēvētā Ramšteinas Ukrainas draugu 50 valstu koalīcija vai kaut vai tikai ES dalībvalstis nostātos vienotā, stingrā pozīcijā un pateiktu nelokāmu - nē, tad SOK gan jau izdomātu, kā panākt, ka vilks paēdis un kaza dzīva.
Diemžēl šādu vienprātību būs grūti panākt kaut vai tāpēc, ka 2024. gada olimpiskās spēles paredzētas Parīzē Francijā. Tas būtu absurdi, ja Francija boikotētu pašmāju olimpiskās spēles. Līdz ar to uz vienotu Rietumu nostāju grūti cerēt.
Līdzīga politiskā situācija bija 1980. gadā, kad olimpiskās spēles notika Maskavā. Pirms pusgada, 1979. gada decembrī, PSRS bija iebrukusi Afganistānā, un lielākā daļa rietumvalstu šīs spēles boikotēja. Izņemot Lielbritāniju, kuras sportisti startēja zem olimpiskā karoga.
Šīs spēles labi atceros, un toreiz britu sportistu eksteritorialitāte likās visai jocīga. Tagad gan pie tās pierasts. Tāpat kā pie bezsniega ziemas. Jāatzīmē, ka ASV un citu sportiskā ziņā spēcīgu valstu klātneesamība toreiz neko daudz nemainīja. Ja jau nav, tad nav. Vieglāk citiem uzvarēt.
Četrus gadus vēlāk Losandželosas 1984. gada spēles boikotēja jau PSRS satelīti no sociālistiskā bloka. Izņemot Rumāniju, kas izrādīja neierastu nepaklausību. Okupētajā Latvijā šīs spēles tika ignorētas tiktāl, ka netika ziņoti pat to rezultāti. It kā nekādas olimpiskās spēlēs nenotiktu vispār. Nulle informācijas. Vai Losandželosā kādam par to bija silts vai auksts? Nedomāju.
Ar to gribu teikt, ka boikots sniedz zināmu morālu gandarījumu sev pašiem, bet vāji iedarbojas uz tiem, kas boikotējamajā pasākumā piedalās. Nevēlos, lai rastos pārpratumi. Esmu kategoriski pret Latvijas sportistu piedalīšanos sacensībās kopā ar sportistiem no Krievijas, lai gan nupat Austrālijas atklātajā tenisa čempionātā tas jau notika. Aicinu vienīgi reālistiski izvērtēt situāciju. Tai gatavoties laikus. Jau tagad, lai pēdējā brīdī nebūtu pārsteigumu un publisku ķīviņu. Vieni grib braukt, citi negrib. Vieni saka vienu, citi kaut ko pilnīgi pretēju.
Taču ir viena labā ziņa, uz kuru var likt lielākās cerības. Krievija ir sakāpināti fokusējusies uz savu “suverenitāti”. Šis vārds obligāti jāliek pēdiņās, jo ar to Krievija saprot savas neierobežotās tiesības darīt pilnīgi visu, ko vien grib. Mums neviens nenorādīs, kā jādzīvo un jādara. Mums likumi nav rakstīti. Mēs paši esam likums. Ja valstij piemīt šāda [nepamatota] lielummānija, tad to ir viegli izprovocēt uz “apvainošanos”.
Piemēram, ja Krievijas sportistiem liktu apliecināt savu miermīlību un uzticību kaut vai Olimpiskajai hartai, tad Krievija drīzāk skaļi aizcirtīs durvis nekā pakļausies šādām norādēm. Gāzes piegādes uz Eiropu jau nepārtrauca ES sankciju dēļ. Pati Krievija “apvainojās”, ka par tās gāzi negrib maksāt rubļos, un piegādes pārtrauca. Tagad var kost sev elkoņos un domāt, kur to gāzi lai liek.
Šāds kaut formāls apliecinājums varētu būt iespējamais kompromiss. Vai arī individuāls sportistu politiskās nostājas izvērtējums. Šāda iespēja netieši ieskicēta SOK paziņojuma tekstā. Ja vienai daļai Krievijas sportistu ļautu piedalīties olimpiskajās spēlēs, bet otrai neļautu, tad diez vai Krievijas politiskā vadība šādai “diskriminācijai” un Krievijas “suverenitātes” ierobežošanai piekristu. Kas arī jāpanāk.
Sportistu individuāla izvērtēšana noņemtu arī jebkādus pārmetumus saistībā ar SOK paziņojumā uzsvērto: “Nevienam sportistam nebūtu jāliedz piedalīšanās sacensībās tikai viņa pases [valstiskās piederības] dēļ.” Ne pases dēļ, bet gan antihumānās, Pjēra de Kubertēna idejām pretrunīgās nostājas dēļ.
Taču nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā un domāt, ka gan jau beigu beigās viss atrisināsies pozitīvi. SOK paziņojuma teksts ieturēts stilistikā, kas liek domāt, ka jautājums par Krievijas un Baltkrievijas sportistu piedalīšanos Parīzes olimpiskajās spēlēs ir gandrīz jau izšķirts. Par labu abām sankcijām pakļautajām valstīm. Vairākkārt tiek lietoti vārdi - pārliecinošs vairākums (vast majority) - runājot par atsevišķu nacionālo olimpisko komiteju viedokli šajā jautājumā.
Ja notiks sliktākais un Krievijas sportistiem tomēr tiks dota iespēja uz Parīzi braukt, tad viena no mūsu alternatīvām būtu Latvijai valsts līmenī šīs spēles boikotēt, bet ļaut sportistiem individuāli startēt. Šāda alternatīva dotu vismaz vienu labumu - izbeigtu praksi dot nesamērīgas naudas prēmijas par olimpiskajiem sasniegumiem. Nemānīsim sevi - nekādu Latvijas vārdu pasaulē šie trešās vietas ieguvēji smaiļošanas kanālā nenes.
Pat pirmās vietas ieguvēju neviens ārpus šaura šī sporta veida interesentu loka nezina.
Līdz 2024. gada olimpiskajām spēlēm vēl pusotra gada. Ukrainas frontēs karadarbības beigas pat neredz miglainākajās vīzijās. Taču minētais SOK paziņojums liecina, ka pasaule dzīvo ar savām problēmām un asinsizliešana, kara noziegumi Ukrainā to vienkārši neinteresē. Burtiski. Lai cik šausmīgi un nepatīkami būtu to atzīt. Gribam to vai negribam.
