Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko vizīte Zimbabvē pasaules ziņu virsrakstos tikpat kā neparādījās. Ja nu vienīgi ironiskā tonalitātē – Kartupeļu fīrers viesojas pie Krokodila (Zimbabves līdera Emersona Mangagvas neoficiālā iesauka). Taču mums kā Baltkrievijas kaimiņvalstij tomēr derētu saausīties un ar žoga būvi uz robežas pasteigties.
Ņemot vērā Lukašenko talantu - nemitīgi taisīt riebeklības, lai gandētu dzīvi apkārtējiem, visi viņa soļi jāaplūko no iespējamā kaitējuma aspekta. Tā 30. janvārī Zimbabves galvaspilsētā Hararē parakstītais sadarbības līgums starp Baltkrievijas un Zimbabves augstskolām jāskata no jau agrākās baltkrievu varas struktūru prakses. Kad trešās pasaules valstu pilsoņi tiek izmantoti hibrīdkara operācijās.
2021. gadā tie pārsvarā bija Irākas pilsoņi, kuri ar lidmašīnām gluži legāli atlidoja uz Minsku, kur specdienestu cilvēki jau organizēja tālāko “bēgļu” plūsmu pāri Baltkrievijas un ES robežām, bet tagad viņu vietā varētu būt zimbabviešu “studenti”. Tā kā no ES viedokļa Zimbabvē joprojām ir neleģitīma, tas ir, nedemokrātiskā ceļā iegūta vara, tad šie “studenti”, prasot politisku patvērumu ES valstīs, varētu skaitīties “bēgļi” no diktatoriska režīma.
Kad pirms nepilniem diviem gadiem Lukašenko uzsāka šo hibrīdoperāciju ar irākiešu “bēgļiem”, Latvija šai viņa riebeklībai izrādījās pilnīgi nesagatavota. Turklāt tobrīd iekšlietu ministra amatā atradās šim amatam absolūti nepiemērota persona no absolūti nepiemērotas partijas. Ar zināmiem nosacījumiem var pat teikt, ka šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad praksē realizējusies izslavētā politiskā atbildība. Pēc tik uzkrītošas izgāšanās uz robežas “Attīstībai/Par!” dabūja izbaudīt šīs izgāšanās politiskos rezultātus - palikšanu ārpus Saeimas 2022. gada 1. oktobra Saeimas vēlēšanās.
Patiesības labad jānorāda, ka var jau būt, ka patiešām plānota plaša studentu apmaiņa starp Baltkrievijas un Zimbabves augstskolām un noslēgtajam sadarbības līgumam nav nekāda sakara ar Lukašenko hibrīdoperācijām, bet, ņemot vērā agrāko pieredzi, mums vienkārši jābūt divtik piesardzīgiem un jau laikus jāstimulē pēc iespējas drīzāka žoga būve uz robežas. Šajā ziņā iekšlietu ministrijai jābūt apsteidzoši proaktīvai. Žogs jāuzbūvē, vēl pirms sākas kādas jaunas Lukašenko un, ļoti iespējams, arī Putina nelietības.
Latvijā par Zimbabvi informācijas ir ļoti maz, un parasti tā ir ar zināmu augstprātīgas vīpsnas piedevu. Tā kā es šajā Āfrikas valstī esmu bijis un ar auto pa tās ceļiem un bezceļiem nobraucis vairāk nekā 2300 kilometru, varu teikt - tur dzīvo tādi paši cilvēki kā mēs, ar saviem sapņiem, mērķiem un iedomām. Diemžēl pārsvarā dzīvo trūkumā un visai smagā apspiestībā, kuru diez vai dara patīkamāku (iespējams, tieši otrādi) tas, ka apspiedēji ir ar tādu pašu ādas krāsu.
Pēc izglītības līmeņa (arī pēc sadzīves kultūras) Zimbabve ierindojas tuvāk Āfrikas augšgalam, tāpēc būtu aplami katru zimbabviešu studentu, kurš brauks uz Baltkrieviju mācīties, uztvert kā potenciālo migrantu. Tomēr papildu piesardzība attiecībā uz jebko, kam pieskaras Lukašenko, nebūtu velta.
Ar ko tad Zimbabvē tikās Baltkrievijas “sovhoza direktors” Lukašenko, un kāpēc šīs valsts līderim ir iesauka Krokodils? Pašreizējais Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva atbīdīja no varas ilggadējo šīs valsts diktatoru Robertu Mugabi 2017. gada novembrī, kad pēdējam jau bija 93 gadi un valstī pie varas rāvās viņa 41 gadu jaunākā sieva Greisa Mugabe. Faktiski viņa jau bija varu pārņēmusi, bet neremdināmā apetīte un nespēja apstāties darīja savu. Armija pateica - pietiek un sarīkoja tādu kā maigu valsts apvērsumu. Bez asinsizliešanām un arestiem. Mugabes pāri vienkārši atbīdīja no varas, saglabājot lielas finansiālās privilēģijas. Mugabe dabūja 10 miljonus ASV dolāru “atkāpšanās” naudas un saglabāja prezidenta atalgojumu 150 000 dolāru gadā. 2019. gadā viņš nomira.
Par jauno prezidentu kļuva Emersons Krokodils Mnangagva. Savu iesauku viņš ieguva vēl agrā jaunībā, kad “Krokodilu bandas” sastāvā “cīnījās” pret tā laika Rodēzijas baltajiem iedzīvotājiem. Nešķirosim, cik tā bija idejiska cīņa, cik parasta laupīšana. Fakti ir tādi, ka 1965. gadā par vairākām slepkavībām Mnangagvam tika piespriests nāves sods. Ņemot vērā noziedznieka nepilngadību, šis nāves sods viņam tika nomainīts pret 10 gadiem cietumā.
Pēc atbrīvošanas viņš tika deportēts uz Zambiju, kur izmācījās par juristu un iepazinās arī ar nākamo Zimbabves diktatoru Mugabi. Abi kļuva tuvi draugi. Mnangagva pildīja arī Mugabes personiskā miesassarga funkcijas, un pēc tam, kad 1980. gadā Mugabe kļuva sākotnēji premjers, vēlāk prezidents un vienpersonisks diktators, Mnangagve pildīja drošības dienests vadītāja funkcijas. Gadsimta mijā viņš jau bija pilntiesīgs valstiskā terora iemiesojums, kura vārda pieminēšana izraisīja šausmu tirpas.
Bailes un vienlaikus arī naids pret Zimbabves drošībniekiem ir jaušams katru reizi, kad ar vietējiem centies uzsākt sarunu par politiskām tēmām. Vai nu momentāna noslēgšanās, ja uzvar piesardzība, vai arī asa neapmierinātība ar situāciju valstī, ja sarunu biedrs ir atvērtāks. Katrā ziņā nav šaubu, ka pēc atgriešanas Minskā Lukašenko par vizīti Zimbabvē varēs teikt tos pašus vārdus, kādus hitleriskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops teica pēc atgriešanās no Maskavas: “Kremlī jutos tikpat labi kā senu partijas biedru vidū.”
Savukārt mums jābeidz klausīties dažādos noderīgajos idiotos, kurus visi šie diktatori izmanto, cik vien var. Jāatceras, ka šie visu krāsu un nokrāsu nili muižnieki vienmēr ir bijuši lielākie diktatoru balsti “brīvajā pasaulē”. Nekad neviens Mugabe, neviens Krokodils Mnangagva netiktu pie varas, bet ja tiktu, tad nenoturētos gadu desmitiem, ja vien Rietumu “cilvēktiesību aktīvisti” uz šo diktatoru briesmu darbiem neraudzītos caur pirkstiem. Viņi taču pret rasismu, pret koloniālismu. Tātad mūsējie. Tātad atbalstāmi. Labie.
