Trīs nedēļas pirms kara sākuma, 2022. gada 2. februārī, Viskrievijas virsnieku sapulces priekšsēdētājs ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs publicēja brīdinošu paziņojumu – “Kara priekšvakarā”. Šajā paziņojumā/aicinājumā Krievijas pilsoņiem un prezidentam viņš norādīja uz uzbrukuma Ukrainai katastrofālajām sekām. Tagad, gadu pēc kara sākuma, viņš devis plašu interviju interneta izdevumam “Republic” (republic.ru).
Šis aicinājums īsi pirms iebrukuma Ukrainā bija neparasts jau ar to, ka nāca nevis no Kremļa opozicionāru, bet gan no militārajām, impēriskajām aprindām. Vēstījumā teikts: “Mēģinājumi ar ultimātu un draudu palīdzību piespiest “mīlēt” Krievijas Federāciju un tās vadību ir bezjēdzīgi un ārkārtīgi bīstami. Militārā spēka lietošana pret Ukrainu, pirmkārt, paliks zem jautājuma zīmes pašas Krievijas kā valsts eksistenci; otrkārt, uz visiem laikiem padarīs krievus un ukraiņus par nāvīgākajiem ienaidniekiem; treškārt, no abām pusēm būs tūkstošiem (desmitiem tūkstošu) bojā gājušo. Jaunu, veselu puišu, kas nešaubīgi atstās iespaidu uz mūsu izmirstošo valstu demogrāfisko situāciju. Kaujas laukā, ja tas notiks, Krievijas karaspēks sadursies ne tikai ar ukraiņu karaspēku, starp kuriem būs arī daudz krievu puišu, bet arī ar karavīriem un kara tehniku no daudzām NATO valstīm, bet šīs alianses dalībvalstis būs spiestas pieteikt Krievijai karu.”
Tagad, gadu pēc reālas karadarbības sākuma, Ivašovs plašā intervijā paskaidro, kā un kāpēc tapa šī viņa uzruna pirms karadarbības sākuma un kā viņš kara gaitu un tā iznākumu redz šobrīd.
Uz jautājumu, kā viņš, atskatoties atpakaļ, jūtas tagad, Ivašovs atbild:
“Kad mēs gatavojām to paziņojumu, tad mēs jau nebalstījāmies uz to, kas mums ienāca prātā, un to izteicām. Mēs vispirms visu izanalizējām operatīvi taktiskajā līmenī. Kādas būs sekas kaujas laukā? Kādas sekas būs stratēģiskā līmenī? Pirmām kārtām kā tas ietekmēs attiecības Eiropā? Pie kā tas novedīs attiecībās ar Ukrainu un NVS valstīm? Mums bija diskusija par to, uz cik ilgu laiku tiks sabojātas krievu un ukraiņu attiecības - uz visiem laikiem vai 10, 50 gadiem?
Skaidrs, mēs izvērtējām arī ģeopolitisko līmeni. Ko mums starptautiskā līmenī dos ANO statūtu pārkāpšana? Kas mūs šajā jautājumā varētu atbalstīt? Mēs saskaitījām ne vairāk kā desmit valstis, kuras varētu Krieviju atbalstīt tajā akcijā, kuru tā tobrīd gatavoja.
Ņemot vērā to visu, mēs gatavojām šo ziņojumu. Katrs speciālists izvērtēja sekas. Ekonomisti - ekonomiskās. Militāristi - militārās. Es gatavoju ziņojumu par ģeopolitiskajām sekām. Un mēs, izspēlējot dažādas situācijas komandštāba spēļu līmenī, apspriežot to rezultātus, izdarījām secinājumus. Pamatojoties uz tiem, es un Augstākā virsnieku padome sagatavoja to paziņojumu.
Kas beigu beigās notika? Pamatā tas, ko mēs jau paredzējām, tikai vēl daudz sliktāk. Operatīvi taktiskajā līmenī mēs nedomājām, ka gada laikā nespēsim atbrīvot Doneckas un Luhanskas apgabalus (šeit saglabāju Ivašova lietoto leksiku, kurai principiāli nepiekrītu - B.L.). Mēs nedomājām, ka būs tik smagi dzīvā spēka zaudējumi, lai arī es toreiz nosaucu desmitiem tūkstošu kritušo no abām pusēm. Bet viss izrādījās krietni sliktāk. Neparedzējām, ka būs tādi postījumi. Pēc būtības no zemes virsas noslaucītas daudzas pilsētas un apdzīvotās vietas. Tālāk, es rakstīju, ka mēs nonāksim izstumtās valsts statusā, bet, godīgi sakot, es nedomāju, ka mums neatradīsies neviena sabiedrotā ar nopietnu politisko, ekonomisko vai militāri tehnisko ietekmi.
Visbeidzot, mēs neparedzējām, ka šī situācija veicinās tādu ASV un Ķīnas tuvināšanos. Nesen ASV sekretārs gatavojās lidot uz Ķīnu, lai prezentētu plašas sadarbības plānu jeb, citiem vārdiem, pasaules pārdali. Ķīnas kompartijas 20. kongresā tika deklarēts, ka Ķīna kopā ar ASV ir atbildīgi par pasaules kārtību uz mūsu planētas. Krievija šajā pasaules kārtībā vispār netiek pieminēta kā politiskais spēlētājs. Tagad tiks radīta divu polu pasaule, bet jau bez mūsu dalības.
Jāpiebilst, ka mēs negaidījām tādu aplamas rīcības kļūdu sēriju, realizējot šo kara operāciju. Tiesa, Putins precizē, ka viss ejot pēc plāna. Un patiesi, kad paskaties, kas darās specoperācijas ietvaros, tad var ieraudzīt precīzi saplānotu rīcību. Mēs nevarējām paredzēt, ka atdosim Eiropu amerikāņiem, tajā skaitā visu enerģētisko tirgu.
Es nevarēju paredzēt, ka Somija un Zviedrija iesniegs lūgumu uzņemt NATO. Visa šī notikumu ķēdīte iet pēc plāna. Godīgi sakot, mēs jau trešo reizi glābjam NATO. Pēc PSRS sabrukuma NATO zaudēja jēgu. Mēs savulaik daudz strādājām ar NATO un uzdevām tur jautājumu: “No kā jūs tagad aizstāvaties?”
Daudzi ģenerāļi un virsnieki sevi uztvēra kā bezdarbniekus. Tad izgudroja programmu “Partnerība mieram”. Tādas dumjības tur gvelza. Biju liecinieks: sanāk 42 valstu aizsardzības ministri, iznāk anglis un stāsta par galvenajiem draudiem, kuriem plāno pretnostatīt NATO. Pirmajā vietā - masu iznīcināšanas ieroču izplatība. Otrajā - starptautiskais terorisms. Trešajā - narkotikas. Ceturtajā - nelegālā imigrācija. Es dabīgi pajautāju, lai divīzijas komandieris, aviācijas pulka komandieris, kāda kreisera komandieris pastāsta, kā viņi cīnīsies, teiksim, ar narkotiku izplatību vai nelegālo imigrāciju. Es saku: “Par ko jūs mūs turat? Par idiotiem?”
Taču tik un tā mēs viņiem piekritām. Pēc tam Dienvidslāvijas konflikts glāba NATO, un šodien atkal mēs to glābjam. Mēs atdevām NATO pilnībā amerikāņu rokās - dariet, ko gribat. Vairākums Eiropas valstu nemitīgi samazināja aizsardzības izdevumus, bet mēs atdevām visu Eiropu amerikāņu rokās. Mēs visu laiku runājām un turpinām runāt par kaut kādiem kolektīvajiem Rietumiem, lai gan nekādu kolektīvo Rietumu agrāk nebija. Tur bija lērums savstarpēju pretrunu. Bet tagad mēs šos kolektīvos Rietumus radām paši savām rokām. Visu to mēs toreiz [pirms gada] nevarējām paredzēt. Līdz ar to piekrītu Putinam, ka viss iet pēc plāna.”
Šajā vietā Ivašova intervijas pārstāsts jāpārtrauc, jo nepieciešams precizēt dažas lietas. Vispirms jānorāda, ka Ivašova ģeopolitiskais redzējums - ASV īpašā loma un to “iedzimtais” naids pret Krieviju - jānoraksta uz Krievijas militāristu vidē valdošo diskursu. Tāpēc spriedelēšana par NATO draudiem Krievijai jāuztver kā zināms stratēģiskā redzējuma izkropļojums, skatoties caur šo antiamerikānisma prizmu.
Savukārt, runājot par piekrišanu Putinam, ka viss ejot pēc plāna, Ivašovs acīmredzami ironizē. Var rasties jautājums, kā vispār šodienas Krievijā kāds var atļauties Putinu publiski kritizēt, ironizēt un pat diezgan atklāti paņirgāties? Tur taču valdot absolūta kontrole pār masu apziņas veidošanu.
Pārliecība, ka Krievijā publiskā telpā izskan vienīgi pilnībā saskaņots un no visiem aspektiem konsolidēts viedoklis, līdzīgi kā tas bija PSRS laikos, ir pašos pamatos aplama. No šīs aplamās premisas bieži vien izaug dažādas konspirācijas teorijas, ja kādā propagandas šovā kāds pasaka kaut ko “ne tā”. Tādos gadījumos vienmēr atrodas kāds šo izteikumu interpretētājs, kurš šajos izteikumos saskata tālejošus signālus, lai gan cilvēks bija vien izteicis savas sīkās, ne ar vienu nesaskaņotās domas.
Īpaši tas attiecas uz idejām, ja tās nāk no Kremlim sociāli/idejiski tuviem cilvēkiem. Tā bēdīgi slavenais Igors Girkins-Strelkovs un mums sen pazīstamais Viktors Alksnis savos “Telegram” kanālos var lamāt Putinu un viņa “finiera” aizsardzības ministru Sergeju Šoigu pēdējiem vārdiem, bet
FDD viņus apcietināt nesteidz. Ivašovs un viņa vadītā virsnieku sapulce vispār skaitās Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba neoficiāls rupors. Ārkārtīgi nopietns militāri politiskais spēlētājs, ar kuru Putins nevar nerēķināties. Tāpēc vēl jo svarīgāk, ko viņš saka tagad. Gadu pēc kara.
Ivašovs pats uzdod jautājumu - ko uzskatīt par uzvaru šajā karā? “Tie, kuri pieprasīja cīnīties “līdz uzvarai” - gan Kvačkovs, gan Girkins, gan Platoškins - kad mēs prasījām, ko uzskatīt par uzvaru, viņi nevarēja atbildēt. Ieņemsim Bahmutu - vai tā būs mūsu uzvara? Protams, ka uzvara, bet rajona mēroga. Visā pārējā mēs jau zaudējam.”
Par vispārējo mobilizāciju: “Teikšu abstrakti. Ņemsim divas valstis. Viena uzsāk vispārējo mobilizāciju. Skaidrs, ka dažādi “spicie” ierēdņi, biznesmeņu dēli no šīs mobilizācijas ir atbrīvoti. Paliek pārējie, ar kuru palīdzību tiek nodrošināts skaitliskais pārākums kaujas laukā. Bet otra valsts realizē intelektuālo mobilizāciju. Visu sfēru gudrāko cilvēku mobilizāciju: ekonomikā, izlūkdienestā, drošības, militārajos jautājumos un tā tālāk. Esmu pārliecināts, ka bez jebkādas vispārējās mobilizācijas šis mobilizētais kolektīvais intelekts uzvarēs jebkuru miljonu lielo armiju. Kaujas laukā vienmēr dominē intelekts.”
Ivašovs asi kritizē agrākos Krievijas aizsardzības ministrus Ivanovu un Serdjukovu, kuri gadiem sistemātiski grāvuši Krievijas armijas kaujas spējas, militārās izglītības sistēmu un profesionālo apmācību. Šoigu viņš izvairās kritizēt, acīmredzot no taktiskiem (koleģiāliem) apsvērumiem.
“Visa tā mobilizēto masa, kuru nesagatavotu sviež kaujās, maz ko izmainīs. Pat ja viņi ir armijā dienējuši. Tie, kuri dienējuši pie Ivanova un Serdjukova - pārsvarā nav profesionāļi. Saprotiet, lidotājam jālido 150-180 stundas gadā, lai būtu profesionālis. Bet viņi ir lidojuši 12-16 stundas gadā. It kā lidotājs, it kā armijas pakāpe ir, bet par profesionāli viņu uzskatīt nevar. Tas pats attiecas uz citām militārām specialitātēm. Visu armijai atņēma, privatizēja. Mēs esam naftas lielvalsts, bet tankistus apmācīja “pēc grāmatām”, jo trūkst tankiem degvielas.
Savukārt amerikāņi šobrīd balstās uz kibervadību. Tās ir gan kosmisko satelītu, gan jūras kara vienības. Viņi pārtver visu, ko kaujas laukā savā starpā runā mūsu komandieri. Zaldāts piezvanīja mammai vai tētim pa mobilo tālruni, pastāstīja, kāds viņam noskaņojums, un tas viss jau pārtverts, uzlikts uz papīra un veido kopējo kaujas gara bildi pretinieka karaspēkā.
Turklāt šodien “izslēgt” Krieviju, sagraujot tās sakaru sistēmu, kad nekursēs ne vilcieni, ne lidmašīnas lidos, ir kā divreiz divi. Un to slēpt, teikt, ka pats dievs tas kungs neļaus tam notikt, ir bezjēdzīgi. Līdz ar to kāda gan tur mobilizācija. Iesaukt miljonus, lai kara otrajā gadā ieņemtu Avdejevku... Es tam neticu. Tie būtu lieki upuri un kādu personu noziegumi.”
Intervijas noslēgumā Ivašovs atbild uz jautājumu - kādu viņš redz izeju no radušās situācijas?
“Es gribu dzirdēt, kas ir uzvara. Ieņēmām Bahmutu - vai tā ir uzvara? Iziesim līdz Luhanskas apgabala administratīvajām robežām - vai tā ir uzvara? Kur ir tā uzvara? Lai visi tie, kuriem viss ejot pēc plāna, šo plānu mums liek galdā. Es atbalstu tēzi, ka viss iet pēc plāna. Tikai man ir pilnīgi cits priekšstats par to pakāpenisko plānu, kurš sākās vēl pie Gorbačova, turpinājās pie Jeļcina, Putina, Medvedeva, atkal Putina... Citu plānu mums nepiedāvā, bet dzīves loģika, reālā rīcība liecina, ka īstenojas tieši šis plāns:
vispirms sociālistiskā bloka sagrāve, pēc tam Varšavas līguma, pēc tam PSRS, bet pēc tam acīmredzot arī Krievijas.
Tiek aizbāztas mutes, lai neviens neko neteiktu pret šo plānu. Bet ja jūs kādam esat aizbāzis muti, tad tas nenozīmē, ka esat kļuvis stiprāks. Ja saprātīgi domājošiem cilvēkiem aizbāž mutes, tad jūs kļūstat tikai dumjāks un pērkamāks, bet nekādi ne stiprāks. Mūs apspēlē ar intelektu, bet mums intelekta vietā tautai izgriež rokas, biedē, sēdina. Tādā situācijā valsts vienmēr zaudē un ilgi nedzīvo. Sistēmisku krīzi mēs jau esam dabūjuši, bet kas būs tālāk, es nevaru pateikt. Varu tikai nojaust.”
