Putina runa vieš optimismu Krievijas kaimiņvalstīm, arī Latvijai

Kremļa zālē izliktie manekeni “klausās” vadoņa uzrunu © Ekrānšāviņš

Pēdējā laikā Putina iepriekš pieteiktās runas ar īpašiem pārsteigumiem neizcēlās. Parasti atvēziens izrādījās krietni lielāks nekā pats sitiens. Šoreiz, nākamajā dienā pēc ASV prezidenta Džo Baidena demonstratīvās vizītes Kijivā un dažas dienas pēc Rietumu monolītās pozīcijas Minhenes drošības konferencē, interese par to, ar ko uz to visu atbildēs Kremļa saimnieks, bija sakāpināta.

Putins uzrunu Federācijas sapulcei sāka bez ievada. Uzreiz, bez jebkādām iesildošām frāzēm, ar pirmajiem vārdiem viņš saka runāt par karadarbību Ukrainā. Kā jau prognozēja pazīstamākie putinologi (manuprāt, šajā ziņā galvas tiesu pārāks par visiem ir Staņislavs Belkovskis), Putins vainu par kara sākšanu pilnībā uzvēla Rietumiem un “neonacistiskajam Kijivas režīmam”. Nav jēgas pārstāstīt un atspēkot šos Putina murgus vārda medicīniskajā nozīmē.

Zīmīgi, ka šī Putina uzrunas daļa tika ieturēta taisnošanās tonalitātē. Viņi, viņi, viņi. Pie visa vainīgi viņi. Rietumi. Viņi gribēja uzbrukt, iznīcināt Krieviju, likt ciest Donbasa iedzīvotājiem, nemitīgi apbruņoja un kūdīja pret Krieviju “Kijivas neonacistus”, veidojot tur “antiKrieviju”. Viņi pagājušā gada februārī plānoja plašu, masveidīgu iebrukumu Donbasā. Mēs viņus apsteidzām un ar to novērsām (?) cilvēku bojāeju. Ja nebūtu “speciālās militārās operācijas”, tad sekas būtu daudz šausmīgākas. Viņi uzbruka, mēs tikai aizstāvējāmies. Viņi izlaida džinu no pudeles. Gribēja atraut mūsu vēsturiskās teritorijas, ko tagad dēvē par Ukrainu, no mūsu zemes.

Jānorāda, ka Putins savā Ukrainas karam veltītajā uzrunas daļā tā arī neieskicēja “speciālās militārās operācijas” gala mērķus. Pat aptuveni netika iezīmēts, ar ko šai “operācijai” būtu jānoslēdzas. Sīki tika izskaidrots (nav svarīgi, cik pārliecinoši), kāpēc tā uzsākta, bet kas būtu jāsasniedz - ne vārda.

Tajā pašā laikā nevarēja nepamanīt, ka savas runas laikā Putins jūtas ļoti apmierināts. Nekas neliecināja, ka Putins būtu norūpējies par kara gaitu vai vēl vairāk - par tā potenciālo iznākumu. Viņš arī skaidri deklarēja, ka visi [arī Rietumos] saprot; kaujas laukā Krievija zaudēt nevar. Tās kodolpotenciāla dēļ. Ukrainas vai NATO tanki Maskavā, Sarkanajā laukumā, nebūs un Kremli neapdraudēs.

Šajā brīdī nepacietīgāks lasītājs var jautāt - jā, bet kas Putina runā ļauj runāt par virsrakstā minēto optimismu? Kas šajā prātu izkūkojušā veča runā bija tas, kas ļauj ar optimismu raudzīties nākotnē?

Putina uzvedībai sekoju gadiem un sen nebiju redzējis viņu tik apmierinātu, par sevi pārliecinātu. Varēja just, ka viņa izpratnē karadarbība iet savu gaitu un nerada lielas, nepārvaramas problēmas. Karadarbības sekas ir tieši tādas, kādas Putins bija gribējis sasniegt. Precizēsim: zemapziņas līmenī.

Beidzot ir panākta ilgi gaidītā norobežošanās, izolācija no Rietumiem un sasniegta “suverenitāte” Putina “gaumē”. Jūs tur dzīvojiet kā gribat, bet mēs Krievijā dzīvosim, kā mēs gribam. Pareizāk sakot, kā es gribēšu. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Putins ar sen neredzētu entuziasmu runāja par Krievijas nākotnes attīstības perspektīvām.

Rietumu kompānijas ir aizgājušas. Tiesiskās normas vienkāršotas un primitivizētas (jāievēro tikai tās, kuras pašiem izdevīgas). Pār plecu ne uz vienu vairs nav jāskatās. Putina sapnis par pilnīgu suverenitāti - ko gribu, to daru - ir sasniegts. Vēl nesen par baisu uzskatītais Ziemeļkorejas variants vairs nešķiet slikts vai nepareizs. Gluži otrādi - kā Krievijas attīstības vēlamākais vektors. Viss tiek darīts, lai realizētu to, ko režisors Alvis Hermanis intervijā “Neatkarīgajai” dēvēja par iekonservēšanos.

Interesanti, ka šajā Putina uzrunas daļā zālē sēdošo sejas izteiksmes uzkrītoši mainījās. Zāle burtiski atdzīvojās. Nospiesti drūmās sejas ar lejupslīdošajiem lūpu kaktiņiem nomainīja dzīvīgi smaidi, sačukstēšanās. Putins ar plašiem vizionāra otas triepieniem iezīmēja Krievijas saulaino nākotni.

Nevajag klanīties un lūgties Rietumu naudu. Mūsu pašu bankas visu var finansēt. Notiekot strauja finanšu sektora attīstība. Bankas gadu noslēdz ar peļņu. Agrākā orientēšanās uz Rietumiem, uz izejvielu eksportu bija Krievijas necienīga. Tagad, pateicoties “speciālajai operācijai”, paveras jaunas, galvu reibinošas iespējas.

Rietumi kā miera osta izrādījusies ilūzija. Jūs (oligarhi) domājāt, ka sapirksiet nekustamos īpašumus Rietumos, noglabāsiet turienes bankās Krievijā nopelnīto naudu un varēsiet tur grezni dzīvot? Aizmirstiet. Putins ar neslēptu prieku šiem “oligarhiem” bāza degunā, ka Rietumi tiem visu atņēmuši. Jahtas, villas, nobloķējuši kontus. Vēl vairāk, Putins smejoties norādīja, ka nevienam “vienkāršākajam cilvēkam” viņu nav žēl. Tieši otrādi. Tā jums arī vajadzēja. Cilvēki tikai priecājas par jūsu ķibelēm.

Vienlaikus Putins aicināja “oligarhus” ieguldīt Krievijas ekonomikā, kura tagad, atbrīvojusies no Rietumu “važām”, uzplaukšot ar nebijušu vērienu. Gluži kā Staļina laikos. To gan Putins neteica, bet tāds bija viņa runas patoss. Jūs - “oligarhi” - taču tur, Rietumos, esat otrā šķira. Bet ir alternatīva - būt kopā ar savu tautu. Veidot biznesu savā tēvzemē. Visi kopā mēs izveidosim īstu ekonomiku. Pasaulei par spīti. Jo esam atsevišķa, īpaša civilizācija.

Beidzot ir ja ne skaidri noformulēts, tad vismaz ieskicēts galvenais kara mērķis - pilnīga izolācija kā augstākās suverenitātes izpausme. Putins cenšas sevi pārliecināt, ka savas valdīšanas trešajā gadu desmitā ir sācis veidot jaunu režīmu un jaunu valsti. Nevis kaut kas beidzas, nevis dzīvojam putinisma norietošajā beigu fāzē, bet esam jauna ceļa sākumā.

Vismaz tā Putins centās pasniegt savu redzējumu par apkārt notiekošo. Tas nesola neko labu Krievijas iedzīvotājiem, kuriem Putins sola attīstīt iekšējo tūrismu (robežu slēgšana ir tikai laika jautājums), taču samazina kara draudus tuvākajām kaimiņvalstīm. Ja Putins ir sācis sapņot par Krievijas pārformatizēšanu no Rietumiem nodalītā pasaulē, tad apkārtējiem tas var viest optimismu - pacients ir atradis jaunu interešu objektu. No ārējās agresijas murgiem pārorientējies uz iekšējiem pārveidojumiem.

Skaidrs, ka no vienas runas tālejošus secinājumus izdarīt nevar, tomēr zināmas cerības šī Putina uzruna rada. Putins ir atradis jaunas perspektīvas. Pat ja karš Ukrainā beigsies ar kaunpilnu sakāvi, Putins to varēs pasniegt kā panākumu. Krievijas suverenitāte (Putina izpratnē) ir noturēta, un no “brīvību” ierobežojošā faktora - Rietumiem - esam tikuši vaļā. Putins un viņa fanu kluba biedri beidzot varēs piepildīt savu dziļāko sapni - atgriezties sapņu zemē - PSRS. Kaut tās dekoratīvā imitācijā.

Lai viņi tur iekonservējas, liek pārējai pasaulei mieru un gaida jaunu Gorbačovu. Tas tad arī ir šobrīd optimistiskākais scenārijs.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.