Pasaulē jau kādu laiku aktuālais jautājums par agrāko laiku pieminekļu demontāžu atnācis arī līdz mums. Pagājušonedēļ Rīgas pieminekļu padome atzinusi Aleksandra Puškina, Mstislava Keldiša un Andreja Upīša pieminekļus Rīgā kā nevēlamus. Šis atzinums izraisījis pretrunīgas reakcijas.
Šodienas smalkais tonis pieminekļu un ielu pārdēvēšanas jautājumos paredz pārgudru spriedelēšanu “viss nav tik viennozīmīgi” stilā. No vienas puses esot tā, bet no otras - šitā. Galvenais, esot jāskatās uz “pilsonisko dimensiju”. Tādā garā un tā joprojām.
Patiesībā uz jebkuru jautājumu var gūt skaidras un loģiskas atbildes, ja vien ir patiesa vēlme šīs atbildes dzirdēt. Cita lieta, ja ir tieši pretēja vēlme - jautājumu samudžināt, izsmērēt, aizmālēt.
Tāpēc pieminekļu aizvākšanas, tāpat kā ielu nosaukumu pārdēvēšanas jautājums jārisina secīgi, loģiski un konsekventi (nelokāmi). Vispirms precīzi jādefinē - kāpēc? Pēc tam jānosaka kritēriji, pēc kuriem pieņemt attiecīgus lēmumus, un visbeidzot šie lēmumi konsekventi, bez liekas vilcināšanās jārealizē.
Tātad, kāpēc? Tas arī ir pats svarīgākais jautājums, uz kuru atbildot tālākā rīcība kļūst krietni skaidrāka. Lai arī varētu domāt, ka atbilde ir pašā virspusē un tā ir pašsaprotama, tā diemžēl nav. Joprojām tiek debatēts par to - kāds Puškinam esot sakars ar Latviju? Vai kāds Upīts esot bijis riebeklis. Taču šie apsvērumi nekādi neatbild uz jautājumu - kāpēc? Kāpēc visu laiku Puškins varēja stāvēt Kronvalda parka kanālmalā, bet tagad pēkšņi tas daudzus sācis kaitināt. Kas mainījies?
Diez vai kādam nāktu prātā aizvākt Puškina pieminekli, rosināt mainīt krievu literātu vārdos nosauktās Rīgas ielas un veikt citas tamlīdzīgas darbības, ja ne pašas Krievijas izdarības. Līdz pērnā gada februārim Puškins nevienu īpaši netraucēja. Nebija arī diskusiju par Ļermontova vai Turgeņeva ielu pārdēvēšanu. Šie jautājumi darba kārtībā parādījās tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Līdz ar to ir nepārprotami skaidrs, no kurienes rodas šī vēlme atbrīvoties no visa, kas saistās ar Krieviju.
Latvija pēdējo trīssimt gadu laikā ar nelieliem pārtraukumiem ir ilgstoši atradusies Krievijas (PSRS) pakļautībā. Tagad, kad Krievija neslēpti atzīst, ka jebkurš zemes pleķītis, kurš kādreiz tai piederējis, esot tās vēsturiskā teritorija, ir jādara viss, lai šīs vēsturiskās saites minimizētu. Jāizravē viss iespējamais, kas saista Latviju ar Krieviju.
Ne tāpēc, ka zināt krievu valodu, orientēties krievu kultūrā, vēsturē būtu kas slikts. Slikti ir tas, ka Krievija, atšķirībā no, teiksim, Anglijas, joprojām nav gatava politiski “palaist brīvībā” savas bijušās kolonijas. Tāpēc arī tāda attieksmes atšķirība pret kādreizējo metropoli Britu sadraudzības zemēs un Krievijas “bijušajās” teritorijās.
Ja uz jautājumu - kāpēc - mēs pieņemam šo atbildi, tad tālākas diskusijas ir liekas. Vairs nav jāskalda mati par to, cik talantīgs bijis Puškins, kāda ir viņa vieta pasaules, Eiropas vai tikai Krievijas kultūrtelpā. Tāpat nav jāprāto par to, ka Puškins un Ļermontovs bija izteikti impēristi, bet Turgeņevs rietumnieks. Tam vairs nav nozīmes, jo galvenais kritērijs viņu aizvākšanai no Latvijas publiskās telpas nav viņu darbība, vēsturiskie nopelni vai rakstura īpašības. Tā ir viņu saistība ar Krieviju, kuru Putins ar savu noziedzīgo rīcību padarījis par toksisku. Nevēlamu. Bīstamu. Apkārtējo pasauli apdraudošu.
Diemžēl praksē ne visi ir gatavi pieņemt šo pamatojumu. Iemesli tam ir divi. Cilvēkiem atmiņā, tajā skaitā vēsturiskajā atmiņā, daudz labāk paliek neseni notikumi. PSRS okupācija vēl ir svaigā atmiņā, kamēr atrašanās Krievijas impērijas sastāvā liekas tāla un maznozīmīga, lai gan, runājot par Krievijas “vēsturiskajām” robežām, šodienas impēristi parasti atsaucas tieši uz cara laiku Krieviju.
Tieši atmiņu svaiguma dēļ jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā tika nomainīti gandrīz visu ielu nosaukumi, kuros figurēja padomju laiku tematika, bet vienlaikus tika atstāti gandrīz visi tie, kuri bija saglabājušies no Krievijas impērijas laikiem.
Otrs iemesls grūtībām atbildēt, kāpēc jāatbrīvojas no šīm impērisma zīmēm, ir dziļi zemapziņā mītošas bailes aizvainot Krieviju, krievus, “citādos” kā tādus. Vieglāk taču sist savējos. Tāpēc arī tik negribīgi izvirzās šis it kā vienkāršais jautājums - no kurām laikmeta zīmēm būtu jāatbrīvojas vispirms? No kā prioritāri jātiek vaļā - no bezpersoniskā, maz zināmā Barklaja de Tolli vai pazīstamā komunistu līdzskrējēja Andreja Upīša?
Šajā brīdī būsim ārkārtīgi uzmanīgi, jo tiklīdz sāksim - abi viņi vienlīdz slikti un aizvācami - mēs atgriežamies uz slidenā loģiskās nekonsekvences ceļa. Atkal sākas spriedelēšana par viņiem kā tādiem, nevis viņiem kā simboliem, kā noteiktu interešu zīmēm. Pārfrāzējot zināmo teicienu - tas, kas domāts visiem, nav domāts nevienam, var teikt - darot visu vienlaicīgi, līdz galam var neizdarīt neko. Tāpēc precīzi jādefinē - kas vispirms, kas pēc tam.
Ja Upīša pieminekli nenovāca tajos laikos, kad bija akūta nepieciešamība nodalīties no visa sovjetiskā, tad tagad, kad prioritāri būtu nodalīties no visa impēriskā, Puškins un Barklajs de Tolli ir jāaizvāc vispirms, un tikai pēc tam kārta “nodevējam” Upītim.
Kamēr Rīgā ir Puškina, Lomonosova un Maskavas iela, tikmēr ar Upīša aizvākšanu labāk nesteigties. Kaut vai tāpēc, ka man ir palielas bažas, ka Upīti mēs no Kongresu nama pakājes aizvāksim, bet Ļermontova iela Pārdaugavā paliks. Pazīmes šai fokusa pārbīdei publiskajā telpā jau ir manāmas. Dusmu strēles jau tiek vērstas uz Annu Saksi, Sudrabu Edžu, Mirdzu Ķempi, Ojāru Vācieti un tā tālāk. Pa savējiem vien, pa savējiem vien. Kā vienmēr.
