Ķīnas prezidentam jāspiež roka starptautiskā meklēšanā izsludinātam kara noziedzniekam – Putinam

Kad kara laikā tiekas divi diktatoru kluba vadoņi – Sji un Putins, tad grūti cerēt uz pasaulei labvēlīgu iznākumu © Scanpix

Uzreiz pēc Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina oficiāli pieteiktās vizītes Maskavā Starptautiskā krimināltiesa Hāgā izdeva Kremļa saimnieka Vladimira Putina apcietināšanas orderi. Tas nozīmē, ka biedram Sji šajās dienās būs jāspiež roka un jāved sarunas pie viena galda ar starptautiskā meklēšanā izsludinātu kara noziedznieku.

Skaidrs, ka Ķīnas līdera vizītei Maskavā un Hāgas tiesas lēmumam nav nekādas cēloniskās saiknes, taču šai sakritībai varētu būt zināmas sekas. Vispirms jānorāda, ka Kremlis uz šo vizīti liek milzu cerības. Jau pati Sji Dzjiņpina ierašanās Maskavā uzreiz pēc viņa formālās apstiprināšanas Ķīnas prezidenta amatā jāuztver kā ārkārtīgi nozīmīgs žests. Faktiski to var vērtēt kā palīdzīgas rokas sniegšana Putinam, pēdējam esot sarežģītā starptautiskā situācijā. Tagad pēc Hāgas tiesas lēmuma šī “pasniegtā roka” izskatās visai divdomīga.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pērnā gada februārī nopietni pasaules valstu līderi Maskavu neapmeklē. Pērn 26. aprīlī Maskavā ieradās ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs, kura amata pienākumos ietilpst “darīt visu”, lai izbeigtu karu, savukārt Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans ar Putinu tikās 5. augustā Sočos, lai risinātu graudu izvešanas problēmu no Ukrainas ostām. Tas arī viss, ja neskaita Lukašenko tipa izstumtos.

Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina vizītei Maskavā bija jādemonstrē Maskavas - Pekinas sadarbības ass dzelžainā nesatricināmība. Kaut arī Hāgas tiesas lēmums diez vai principiāli mainīs kādus Sji Dzjiņpina plānus Maskavā, tas uz šo vizīti metīs tumšu ēnu. Pat ja Krievija un Ķīna sevi pozicionē kā pašpietiekamas lielvaras, kuras nepieļaus, ka kāds (un ne jau tur kāda tiesa) tām diktēs noteikumus, Sji Dzjiņpins, atšķirībā no Putina, apkārt notiekošo vērtē adekvāti un rēķinās ar pārējās pasaules reakciju. Īpaši, ja tai varētu būt ekonomiskās sekas. Šeit jāņem vērā, ka Ķīnas tirdzniecības apgrozījums ar ASV un ES vairākkārt pārsniedz Ķīnas tirdzniecības apgrozījumu ar Krieviju.

No ekonomiskā viedokļa Ķīnai Krievija nav pirmās nozīmes partneris, taču no politiskā aspekta tā nevarētu teikt. Gan Ķīna, gan Krievija atrodas vienā nosacītajā komandā, kura skeptiski izturas pret Rietumu tā dēvētajās vērtībās balstīto politisko sistēmu. Ķīna un Krievija priekšplānā izvirza citas vērtības - absolūtās suverenitātes principu - kā gribam, tā darām, un neviens mūs nemācīs, kā dzīvot. Šī sistēmiskā Rietumu/Austrumu globālā pretruna pamazām saasinās, un grūti saskatīt vieglu tās atrisināšanas veidu tuvākajā nākotnē.

Krievijā dominē sapņi, Rietumos bezbēdība

Gaidāmās Sji Dzjiņpina vizītes iespējamos rezultātus Krievijas un Rietumu ekspertu sabiedrībā vērtē visai atšķirīgi. Krievijā dominē cerīgi toņi. Var pat teikt, sapņaini. Ja Ķīna un Krievija samestos kopā, tad mēs varētu nīstajiem Rietumiem beidzot parādīt, kur vēži ziemo. Tā tik būtu dzīve. Mūsu zaldāti un kodolieroči no vienas puses un Ķīnas ieroči, munīcija, ekonomiskais potenciāls no otras - kopā nesalaužams spēks. Ar tādu vienotu spēku visa pasaule būtu pie mūsu kājām.

Savukārt Rietumos valda gluži pretējs redzējums. Ķīnas rīcību diktējot tradicionālais racionālisms un pragmatisms. Tāpēc tā nekādā gadījumā neies uz padziļinātu tuvināšanos ar Krieviju, jo Pekina nevēlas bojāt attiecības ar Rietumiem. Ne ar ASV, ar ko tās jau ir stipri pabojātas, ne vēl jo vairāk ar Eiropu, ar ko tās joprojām ir labas un abpusēji izdevīgas. Par visu vairāk Ķīnas bankas, lielie uzņēmumi baidoties pakļūt zem otrreizējām ASV sankcijām. Tāpēc būtiska Ķīnas un Krievijas tuvināšanās neesot gaidāma. Par militāra rakstura sadarbību pat nerunājot.

Pēdējo gadu pieredze liek piesardzīgi vērtēt šos “pareizi” runājošo ekspertu secinājumus. Lai arī tie balstīti uz racionāliem un loģiskiem pamatiem, pārāk bieži dzīves realitāte nesakrīt ar racionalitātē balstītām prognozēm. Tā bija gan ar breksitu, gan ar Trampa ievēlēšanu, gan ar Putina gatavību iebrukt Ukrainā. Visi šie “negadījumi” notika pretēji “veselā saprāta” loģikai. Tāpēc arī tagad nevar līdz galam paļauties uz “prātīgo” ekspertu nomierinošajām prognozēm.

Ķīnas intereses var būt tikai proķīniskas

Šajā ziņā interesants ir Krievijas ģeneralitātes neformālā runasvīra, pulkveža Mihaila Hodorjonoka viedoklis. No vienas puses, viņš ir klajš putinists un viņu regulāri aicina Kremļa TV propagandas šovos, bet, no otras - viņš tur izceļas ar savu kritisko, no pārējiem atšķirīgo, var pat teikt, adekvāto, redzējumu.

Lūk, ko īsi pirms Ķīnas līdera vizītes Hodorjonoks teica Olgas Skabejevas TV raidījumā “60 minūtes”: “Kas attiecas uz “augsto” ģeopolitiku, tad gaidāmās priekšsēdētāja Sji vizītes gaismā mūsu ekspertu sabiedrības vidē parādījusies, es teiktu, tāda kā pāruzbudināšanās, eksaltācija no sērijas - mēs kopā ar Ķīnu, mugura pie muguras pret kolektīvajiem Rietumiem. Mums kaujas vienotība, zobeni atkailināti un tādā garā. Ko man šajā sakarā gribētos teikt?

Vispirms, Ķīnai var būt tikai viens sabiedrotais - pati Ķīna. Otrkārt, Ķīnai var būt tikai vienas intereses - proķīniskās. Treškārt, Ķīnai pilnībā iztrūkst jebkāda altruisma ārpolitikā. Iedomāties, ka Ķīnas biedri varētu iejaukties kādā konfliktā, kā mēs 1877. gadā, juzdamies aizvainoti bulgāru dēļ, nu nekādi nevar. Un visbeidzot, jāatceras, ka Ķīna ir nācija, kurai ir vesels saraksts vēsturisko aizvainojumu; kura labi atceras 19. gadsimtu kā Ķīnas “pazemojuma” gadsimtu. Krievija šajā aizvainojumu sarakstā arī neieņem to pievilcīgāko vietu.

Tam varbūt arī nevajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību, bet vienlaikus arī nevajadzētu to aizmirst. Ko ar to gribu teikt? Mēs ar lielu cieņu izturamies pret mūsu lielo kaimiņu, novērtējam mūsu labās attiecības, bet tajā pašā laikā mūsu lietā ļoti svarīgs ir militāri politiskais reālisms.”

Ko Sji Dzjiņpins var piedāvāt Zelenskim?

Pirms Sji Dzjiņpina vizītes izskanēja runas, ka Ķīnas līderis pēc sarunām Maskavā varētu apmeklēt arī Kijivu, taču beigu beigās šīs baumas noreducējās uz iespējamo video konferenci. Savā ziņā arī tas būtu daudz, jo pēc kara sākuma Sji vēl ne reizes nav runājis ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Cits jautājums, vai viņam būtu ko Zelenskim piedāvāt?

Pirms nepilna mēneša iepriekš plaši izreklamētais Ķīnas 12 punktu miera plāns praksē izrādījās vispārīgu, it kā pareizu un visiem pieņemamu frāžu kopojums, kurš gan tieši abām konflikta pusēm nebija pieņemams. Krievijas pusei nebija pieņemams aicinājums ievērot valstu suverenitāti atbilstoši ANO statūtiem (starptautiski atzītajās robežās), savukārt Ukrainas pusei nebija pieņemams, ka plānā nav skaidri izteikta prasība izvest Krievijas karaspēku no okupētajām Ukrainas teritorijām. Respektīvi, plānā iztrūka konkrēta risinājuma, kādai jābūt pēckara teritoriālajai konfigurācijai.

Novērotāju vidū ir plaša uzskatu dažādība attiecībā uz to, kādas ir Ķīnas intereses šajā konfliktā. Pareizāk sakot, tās ir pretrunīgas. Vienlaikus Ķīna ir ieinteresēta kara turpinājumā, jo tādā veidā Krievija kļūst arvien vājāka un nonāk arvien lielākā ekonomiskā un arī politiskā atkarībā no Ķīnas, bet tajā pašā laikā globālās situācijas nenoteiktība rada gan ekonomiskus, gan politiskus riskus, kas var izrādīties nelabvēlīgi pašai Ķīnai. Vienprātība valda tikai par to, ka Ķīna nav ieinteresēta Krievijas militārā sakāvē. Krievijas krahs būtu Ķīnai sliktākais iespējamais scenārijs.

Pastāv nelielas cerības, ka Ķīna varētu “uzspiest” uz Putinu, lai viņš kaut kādā veidā izbeidz karu, kamēr to vēl var izdarīt, saglabājot esošo politisko varu Krievijā. Tas ievērojami celtu Ķīnas prestižu un ļautu tai ieņemt pasaules arēnā miera nesēja lomu. Tieši šī loma - būt par autoritatīvu, atbildīgu un nosvērtu starpnieku, lielu starptautisko konfliktu izšķīrēju - ir tas, kā šobrīd pietrūkst Ķīnai, lai tā pilnā apmērā varētu skaitīties superlielvalsts. Tieši uz šīm Ķīnas ambīcijām daudzi cer, taču, vērojot Putina runas un uzvedību, grūti noticēt, ka viņš pat biedra Sji vadībā būtu gatavs nolaisties no iedomu pasaules uz zemes.

Jebkurā gadījumā Sji Dzjiņpina vizītei varētu būt nopietnas sekas. Kādas? To šobrīd droši nepateiks neviens. Mans personiskais viedoklis ir drīzāk biedējošs nekā cerīgs. Kad kara laikā tiekas divi diktatoru kluba vadoņi, tad grūti cerēt uz pasaulei labvēlīgu iznākumu.

Ar to negribu teikt, ka Sji brauc uz Maskavu ar iepriecinošām vēstīm Putinam, bet draudīgām pārējai pasaulei. Nē. Tomēr labāk gatavoties sliktākajam un vēlāk priecāties, ka tas nav piepildījies, nekā cerēt uz labāko un pēc tam vilties.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.