Mētājoties ar vārdu "naids", tiek grauta sabiedrības aizsargreakcija

© Neatkarīgā

Jāsaka, kā ir. Tā nemitīgā naida birkas karināšana katram, kurš negrib dancot pēc kreisi liberālo kosmopolītu stabules, kļūst nomācoša, un tai jādod enerģisks pretspars

Pietiek izteikt prasību, lai cilvēki, kuri gadu desmitiem šeit dzīvojuši, ar jums runātu latviešu valodā, kā pretī dzirdami pārmetumi - no kurienes tāds naids? Pietiek izteikt kādu kritisku piezīmi par citas kultūras cilvēku uzvedību, atkal tas pats - kāpēc kultivēt naidu? Par to, cik ļoti vārdu “naids” iecienījuši LGBTQ+ fanu kluba biedri, pat nerunāsim. Atcerēsimies, ar kādiem saukļiem bija pilni sociālie tīkli pēc Tukuma dedzināšanas viltus apsūdzībām.

Šis emocionāli ietilpīgais vārds “naids” tiek lietots ik reizi, kad nepieciešams neitralizēt pretestību kaut kam šaubīgam, svešam, no ārpuses nākošam. Pārmetums naida kurināšanā ir ierocis, ar kuru graut dabīgo imunitāti. Ar ko apspiest dabīgo nepatiku. Kaut gan tās ir divas pilnīgi atšķirīgas emocijas.

Ja kādam rodas instinktīva nepatika pret bojātu pārtiku, tad tas nav naids. Tas ir riebums. Tāpat arī nepatika vai piesardzība pret kaut ko sociāli nepieņemamu nav naids. Tā ir gluži normāla aizsargreakcija pret svešo, nezināmo, iespējams, bīstamo.

Īlons Masks dod pretsparu tukšmuldētājam

Nupat plašu popularitāti izpelnījās BBC žurnālista Džeimsa Kleitona intervija ar “Twitter” jauno īpašnieku Īlonu Masku. Lai arī šī saruna notika draudzīgā, neagresīvā stilistikā, tā izvērtās gluži negaidīta. Vispirms jau pašam žurnālistam.

Jautājot par Maska uzsāktajām vērienīgajām pārmaiņām tviterī, Kleitons it kā saprotoši norādīja, ka reorganizācijas ietvaros droši vien trūkst finanšu resursu, lai pilnā mērā ierobežotu naida runas izplatību tviterī. Taču Masks nevis piebalsoja un sāka taisnoties, bet gan ķēra žurnālistu pie vārda.

Scanpix

Masks: "Vai jūs personīgi esat ievērojis vairāk naida runas?"

Kleitons: "Es teiktu, ka redzu vairāk naidpilna satura."

Masks: "Saturu, kas jums nepatīk, vai naidpilnu saturu? Paskaidrojiet, ko jūs domājat ar naidpilnu saturu."

Kleitons: "Saturu, kas izraisa reakciju... kas var ietvert kaut ko, kas ir nedaudz rasistisks, nedaudz seksistisks, un tamlīdzīgas lietas."

Masks: "Ja kaut kas ir nedaudz seksistisks, tad tas būtu jāaizliedz?"

Kleitons: "Nē, es to nesaku."

Masks: "Man vienkārši ir interesanti, es mēģinu saprast, ko jūs domājat ar naidīgu saturu. Vai nevarētu kādus konkrētus piemērus?"

Kleitons: “Es teiktu, ka šāda satura ir kļuvis nedaudz vairāk."

Masks: "Pagaidiet mirkli. Jūs teicāt, ka redzat vairāk naidīga satura, bet nevarat nosaukt nevienu piemēru, pat ne vienu? [..] Jūs nevarat nosaukt nevienu naidīga satura piemēru, pat ne vienu tvītu, un tomēr apgalvojat, ka naidīga satura līmenis ir augsts. Tātad tā nav taisnība. Jūs vienkārši melojat!"

Kelitons: "Nē, es saku, ka ir daudzas organizācijas, kas apgalvo, ka šāda veida saturs pieaug."

Masks: “Cilvēki saka visādas muļķības. Es burtiski jautāju pēc kaut viena piemēra, bet jūs nevarat pateikt nevienu.”

Šajā sarunā būtiskākais ir tieši šis negaidītais pretspars žurnālista tukšvārdīgajiem pārmetumiem, jo šodien tik ļoti pierasts nesodīti piesaukt šo naidu (tikai noteiktos, konkrētos virzienos), ka šī mētāšanās ar apvainojumiem daudziem šķiet pašsaprotama. Tā šiem “naida” piesaucējiem ļauj pašiem nostāties pašiedomāta morālā uzkalniņa virsotnē un uzdoties par īpaši empātiskiem cilvēkmīļiem. Iepretim tiem, kuri tiek ar šo “naida” birku iezīmēti.

Galvenais - nesākt domāt

To, ka arī otrā pusē var būt tādi paši cilvēki, ne mazāk empātiski un stāvoši tādā pašā iedomātā morālā uzkalniņā, nedrīkst pat iedomāties, jo tad var nejauši sākt darboties domāšanas mehānismi, kurus līdz tam aizvietoja neskaitāmas reizes atkārtotas klišejas. Var atklāties, ka vēlmi pretoties no malas uzspiestām vērtībām izraisa nevis naids, neizglītotība vai ļaunums, bet gan elementāra piesardzība. Vēlme saglabāt savu identitāti, savas tradīcijas, savu sapratni par vēlamo lietu kārtību.

Ne reizi vien esmu atkārtojis, ka viegli būt empātiskam, iekļaujošam un atvērtam, ja blakus ir stingras spēka struktūras, kuras tevi grūtā brīdī no šiem iekļaujamajiem “nabadziņiem” aizstāvēs. Jo problēma jau nav savējo naidā, bet gan viņos. Tajos, kuri pat nedomā pārņemt iekļāvēju “cēlo morāli”. Tajos, kuri pat nedomā atteikties no savas morāles un pie pirmās izdevības gatavi uzsēsties saviem “labdariem” uz kakla. Ciešā saskaņā ar seno latviešu sakāmvārdu - izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā.

Neatkārtošu līdz apnikumam deldētos stāstus par to, kā PSRS laikos iebraucēji uzkundzējās latviešiem okupētajā Latvijā un joprojām nevēlas šo savu privileģēto statusu zaudēt. Tāpat nepieminēsim etniskās situācijas izmaiņas Rietumeiropā, noziedzības vilni Zviedrijā un Eiropas islamizāciju. Par to runāts jau pietiekami.

Piedāvāšu citu stāstu no zemeslodes pretējās puses. No Jaunzēlandes. Par to pašu. Par liberālismu, iecietību, miermīlību un augsto morāli.

Apskauj uzbrucēju cieši, cieši

Jaunzēlandi veido divas lielas salas. Vienā, kura tuvāk ekvatoram, klimats ir maigāks, dzīves apstākļi labvēlīgāki, pārtikas vairāk. Otrā, kura tuvāk Antarktīdai, klimats ir skarbāks, dzīves apstākļi grūtāki un pārtikas trūkst. Kopš aizvēsturiskiem laikiem.

16. gadsimtā dienvidu puslodē pazeminājās gaisa temperatūra. Pārtikas resursi ierobežotajā teritorijā kļuva vēl ierobežotāki. Ikdienas grūtības, cīņa par izdzīvošanu radīja vietējo iedzīvotāju maoru īpašo mentalitāti - agresīvu kareivīgumu un kanibālismu. Ņemot vērā mājdzīvnieku neesamību un savvaļas dzīvnieku pilnīgu izķeršanu ap 1500. gadu, otrs cilvēks kļuva par galveno olbaltumvielu avotu.

Taču ne visi bija vienādi kareivīgi. Bija atsevišķas maoru ciltis, kurām karošana lāgā nepadevās. Šīs ciltis tika atspiestas uz dzīvošanai arvien nelabvēlīgākiem apgabaliem, līdz beidzot ap 1600. gadu šo cilšu cilvēki sakāpa peldierīcēs (kādi nu viņiem bija tie kuģi, šodien nav īsti zināms) un devās okeānā meklēt jaunas zemes. Tā viņi nonāca 900 kvadrātkilometru lielā salā, ko tagad sauc par Čatemas salu.

Šo pārceļošanu vadīja vietējais virsaitis Nunuku. Uzskatīdams, ka visas nelaimes rodas no pārlieka kareivīguma (mūsdienu valodā - toksiskā maskulīnisma), viņš aicināja būt labestīgiem, miermīlīgiem un noteica tabu jebkādai vardarbībai: “Lai no šīs dienas nekad vairs netiktu izlietas otra cilvēka asinis! Lai tavs auglis sapūst dienā, kad tu uzdrīkstēsies šo liegumu pārkāpt!”

Tā kā šī jaunapdzīvotā sala bija tālu no citām salām, šie pārceļotāji tur dzīvoja, ja tā var teikt, ilgi un laimīgi. Līdz atkal saskārās ar saviem ciltsbrāļiem - “īstajiem” maoriem.

1835. gada 19. novembrī un tā paša gada 5. decembrī Čatemas salā izcēlās divi “īsto” maoru kuģi. Tas ir precīzi dokumentēts, jo tajā brīdī Čatemā jau bija maza britu apmetnīte, kurā dzīvoja tādi paši miermīlīgi un uz atvērtību orientēti baltie.

Jaunatnācēji pasludināja, ka tagad viņi ir šīs zemes saimnieki un vietējiem būs viņiem jāpakļaujas. Miermīlīgie Čatemas maori jeb, kā viņi paši sevi dēvēja, moriori uz to atbildēja, ka šeit nav pieņemts jautājumus izšķirt ar spēku. Viesus viņi ir gatavi laipni uzņemt, bet lūgtum ievērot salā esošos noteikumus.

Kādus vēl noteikumus, asinis sakāpa galvā jaunatnācējiem, un, kā pie viņiem pieņemts, jautājums tika izšķirts ar spēku. Uzreiz nosita aptuveni 300 vietējo, kurus turpat uz vietas arī apēda. Vietējo virsaiši izsludināja nevardarbīgo pretošanos atbilstoši Nunuku mācībai: “Ja kāds grib tev iesist, tad apskauj viņu cieši, cieši, lai viņš to nevarētu izdarīt.” Dažu nedēļu laikā tika izkautas trīs ceturtdaļas salas vietējo iedzīvotāju. Dzīvus atstāja tikai sievietes un bērnus.

Interesanti, ka mūsdienās ap 700 jaunzēlandiešu sevi identificē kā moriori pēctečus un pat cenšas atjaunot savu priekšteču valodu un kultūras tradīcijas.

Stāsta morāle ir pavisam vienkārša. Ja nav vēlēšanās, lai tavi pēcteči kaut kad nākotnē ar lielām grūtībām pūlas atjaunot savu senču valodu un tradīcijas, tad jau laikus, saknē jāizskauž apdraudējums. Nevis jācenšas svešos pierunāt ievērot šeit pastāvošos noteikumus, bet gan stingri un nelokāmi tas no viņiem jāpieprasa. Ja kāds nav gatavs šos noteikumus ievērot, tad bez žēlastības - ārā. Tikai tā var ilgtermiņā nodrošināt drošību sev un saviem pēctečiem.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.