Jēkabpils traģēdija un notikums Imantā – skaidri piemēri varas attieksmei pret "mazo" cilvēku

© Ekrānšāviņš

Slavenais angļu rakstnieks Arturs Konans Doils ar sava varoņa Šerloka Holmsa muti apgalvoja, ka, redzot tikai vienu ūdens pilienu nolīstam no debesīm, ar dedukcijas palīdzību varot secināt par okeānu esamību. Tāpat tikai no vienas Jēkabpils traģēdijas var radīt pilnvērtīgu, telpisku priekšstatu par visu Latvijas tiesībsargājošo sistēmu.

Jēkabpils traģēdija, kad sava bērna acu priekšā tika nogalināta sieviete, kuru ilgstoši vajāja tās šķirtais vīrs un kura neskaitāmas reizes, bet bez mazākās atsaucības bija lūgusi policijas aizstāvību, ir pēdējo gadu skaidrākais piemērs varas attieksmei pret “mazā” cilvēka problēmām.

Sestdienas vakarā sociālos tīklus satricināja līdzīgs policijas “atsaucības” gadījums. Kādas sievietes dzīvoklī Imantas dzīvojamajā rajonā bija patvērušies trīs jaunieši, kurus vajājusi liela citu jauniešu grupa. Iespējams, bruņota ar nažiem. Vienu šīs trijotnes draugu bija sagūstījusi šī jauniešu banda un aizveduši uz tuvējo mežu, kur piekāvuši. Šī piekaušana uzfilmēta un vēlāk izlikta sociālajos tīklos. Neskatoties uz vairākkārtējiem šīs sievietes zvaniem, policija ieradusies tikai pēc 55 minūtēm ar pilnīgi vienaldzīgu, pat ņirdzīgu attieksmi. Šis gadījums tikai kārtējo reizi apliecina, ka Jēkabpils traģēdija nebija nejauša.

Sākumā minētā it kā politnekorektā piebilde par “mazo” cilvēku ir obligāti nepieciešama, jo ir labi zināmi gadījumi, kad tiesībsargājošā sistēma tiek iedarbināta uz “pilnu klapi”, ja tiek apdraudēti valdošo kārtu cilvēki. Šeit atkal jāprecizē - nevis redzami, turīgi cilvēki, bet tieši valdošās kārtas cilvēki. Ar ko šīs divas kategorijas atšķiras, nedaudz vēlāk.

Lūk, divi piemēri, kad “sistēma” tika iedarbināta uz pilnu jaudu pēc savējo svilpiena. Pirmais. Kad savulaik kāds psihopāts sociālajos tīklos un ar telefona zvaniem vajāja “pareizās domāšanas” centra “Re:Baltica” darbinieci Ingu Spriņģi un uz šī centra adresi aiznesa bēru pušķi, tad šis potenciālais varmāka drīz vien tika atrasts, saukts pie atbildības un notiesāts ar reālu cietumsodu.

Otrais. Kad cits savējais - advokāts Romualds Vonsovičs - pasūdzējās, ka publicists Lato Lapsa viņu vajājot, pie mājas un darbavietas novietojot automašīnu ar uzrakstu - kolaborants, tad tika ierosināts kriminālprocess. Tika izlietoti milzīgi resursi šīs lietas izmeklēšanā un tiesvedības nodrošināšanā.

To zinu tāpēc, ka pats tiku izsaukts uz nopratināšanu, jo Lapsu savulaik biju intervējis, un šī intervija bija publicēta. Tā kā neuzskatīju par vajadzīgu tērēt laiku šādām pilnīgi bezjēdzīgām pratināšanām, tad man uz mājām no Rīgas otras puses (no Purvciema un Pārdaugavu) atbrauca policijas automašīna ar diviem inspektoriem un aizveda mani pie izmeklētājas, kas stundu aizpildīja pratināšanas protokolu ar pilnīgi tukšu, nesvarīgu informāciju.

Nesvarīgu tāpēc, ka neko vairāk par to, kas bija jau publicētajā intervijā, nevarēju pateikt. Pat ja gribētu. Ar izmeklētāju lielu sarunas daļu pavadījām, pārspriežot, vai tiešām jau tā pārslogotajiem izmeklētājiem nav cita ko darīt kā nodarboties ar šādām blēņām. Izmeklētāja tikai plātīja rokas un raustīja plecus, liekot saprast - ko es varu darīt? Priekšniecība prasa.

Tātad, ja par vajāšanām sūdzas valdošās kārtas cilvēki, tad sistēma dara visu iespējamo, lai savējos aizstāvētu. Pirmās instances tiesa Lapsu sodīja ar 7500 eiro lielu naudas sodu par Vonsoviča vajāšanu. Ja no vajātājiem aizstāvību lūdz “zemāko” kārtu pārstāvji, tad sistēma šos lūgumus ignorē vai uz tiem reaģē formāli. Ķeksītim.

Runa nav tikai par Jēkabpils ilgstoši vajāto sievieti un citiem greizsirdīgu, psihopātisku varmāku upuriem. Runa ir arī par tiem, kuri, kā jau minēju, ir gana turīgi un sabiedrībā redzami personāži, bet kuri nepieder valdošajai augstmaņu/aristokrātu (pamatplūsmas politiķu) un priesteru/garīdznieku (pamatplūsmas viedokļu līderu) kārtai. Runājot par priesteru/garīdzniecības kārtu, svarīgi to nejaukt ar tradicionālo reliģiju darbiniekiem, kuri šodien vairs nepieder pie augstākām (valdošajām) kārtām.

Redzamākie piemēri - Mārtiņš Bunkus un Pāvels Rebenoks. Abi piederēja pie buržuāzijas kārtas, kura, tāpat kā līdz Franču Lielās revolūcijas laikiem, mūsdienās vairs neskaitās piederīgas augstmaņiem, neskatoties uz savu turību. Abi jau iepriekš bija saskārušies ar nāves draudiem, vērsušies pēc palīdzības pie tiesībsargiem. Var piekrist, ka no profesionāliem killeriem policija nevienu nevar pilnībā nosargāt, bet rezultāts ir uz delnas. Abi ir noslepkavoti. Vienā (Bunkus) gadījumā slepkavība ir it kā atklāta, bet tikai it kā, jo dzelžainas pārliecības, ka ir pilnībā atklāta visa pasūtītāju - izpildītāju ķēde, nav.

Rebenoka gadījums ir ne mazāk kliedzošs kā Jēkabpils gadījums, ja abstrahējamies no Jēkabpils slepkavības tīri sadzīviski emocionālās komponentes. Joprojām nav atrasti ne nežēlīgie slepkavnieki, ne slepkavības pasūtītāji. Taču tā vēl būtu pusbēda, jo skaidrs, ka ne visas slepkavības tiek atklātas.

Rebenoka slepkavības izmeklēšana ir tas ūdens piliens, uz kuru skatoties varētu dedukcijas ceļā pareģot Jēkabpils traģēdiju un citas nākamās, kuras neizbēgami sekos, ja nekas netiks darīts. Paskaidrošu sīkāk, par ko ir runa.

Jebkuras sistēmas pamatā ir darbinieku atlase. Pareizāk sakot, šīs atlases principi. Teorētiski atlases principiem jābūt vienkāršiem - jo augstāka profesionālā meistarība, jo labāk. Praksē tā diemžēl nav. Īpaši greizi būvētās sistēmās. Šādās sistēmās galvenais kritērijs kļūst lojalitāte vai, vēl trakāk, gatavība izpatikt priekšniecībai. Valsts pārvaldē tā ir gatavība izpatikt, būt maksimāli ērtam politiskajai varai.

Tobrīd vēl tikai apstiprināšanas procesā esošā Valsts policijas priekšnieka Armanda Ruka preses konference nākamajā dienā pēc Rebenoka slepkavības nodemonstrēja visai politiskajai šķirai, kādam jābūt sistēmas cilvēkam. Tikai ar ārkārtīgu, gluži pārcilvēcisku nekaunību apveltīts cilvēks var pēc tik nežēlīgas slepkavības, kad upuris tiek nonāvēts, ilgstoši sitot ar dēli, pateikt: slepkavības motīvs bija divi nozagtie pulksteņi. Jebkāda nozieguma politiskā, lielā biznesa komponente sākotnēji tika noraidīta, jo šāda motivācija varētu sagādāt galvassāpes kādam no politiskās šķiras. Cita lieta laupītāji, kurus interesējuši tikai pulksteņi, juvelierizstrādājumi un citas materiālās vērtības. Lūk, visus apmierinošā patiesības versija.

Šī nekaunība ir no tā paša līmeņa, kad pie administratīvās atbildības tika saukta sieviete par trokšņošanu. Viņa esot pārāk skaļi kliegusi, kad vīrs viņas galvu dauzījis pret grīdu. Šī administratīvā protokola noraksts, kurš klīst internetā, varētu šķist no absurdu sagudrojumu sērijas, bet pēc Ruka nosauktā Rebenoka slepkavības motīva - diviem pulksteņiem - šāds protokols vairs nešķiet absurds. Tas kļūst likumsakarīgs. Sistēmisks. Nekaunība kā atdarināšanas cienīgs paraugs.

Atsevišķi jārunā par dažkārt dzirdamiem izteikumiem, ka Ruks esot labākais policijas priekšnieks pēdējās desmitgadēs. Šis viedoklis tiek pamatots ar to, ka tieši Ruks esot panācis Rīgas reģionālās pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieka Andreja Sozinova aizrotēšanu un vēlāko atstādināšanu, kā arī Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes pirmās nodaļas priekšnieka vietnieka Jāņa Kāpostiņa atstādināšanu.

Publiski pieejamie fakti liecina, ka abu šo personāžu profesionālā darbība, iespējams, bijusi šaubīga. Līdz ar to var pieņemt, ka sistēmas atbrīvošana no viņu “pakalpojumiem” vērtējama pozitīvi. Taču šis fakts nekādi nav pretrunā iepriekšminētajam Ruka vērtējumam.

Ne Sozinovs, ne Kāpostiņš nekādi nebija saistīts ar valdošo politisko šķiru. Atšķirībā no situācijas VID, kur cīņas notiek augstākajā politiskajā līmenī (“Jaunā Vienotība”, “Attīstībai/Par!”), aiz Sozinova un Kāpostiņa nekādi augstākie “politiskie spēki” nestāvēja. Līdz ar to aizvākt viņus no skatuves bija tīri tehnisks uzdevums. Nesaku, ka viegls, bet augstos amatos vieglu darbu nav.

Vai publiski pateikt, ka Rebenoks nosists ar dēli divu pulksteņu dēļ, bija viegli? Parastam cilvēkam gandrīz vai neiespējami, bet Ruks taču ar šo grūto uzdevumu tika galā. Ar ko arī pierādīja savu noderību “augšām”. Tas, ka policija divus gadus nevar atrast prastus laupītājus, kuri pa starpu pilnīgi nevajadzīgi ar dēli nosituši vienu, bet tikpat kā nav aiztikuši otru klātesošo, Ruku un viņa slavinātājus maz uztrauc. Jo ne jau izmeklēšanas darbību rezultāts ir Ruka profesionālās piemērotības kritērijs. Galvenais kritērijs ir spēja nekļūdīgi uzminēt, ko vēlas dzirdēt “augšas” skaļās lietās. Līdz šim Ruks nav pievīlis. Vienmēr atskaņo politisko varu apmierinošas “patiesības” versijas.

Nobeigumā it kā pilnīgi nesaistīti, bet tomēr. Tieši šis pats politisko ērtību princips būs galvenais drīzo Valsts prezidenta vēlēšanu kritērijs. Lietojot vārdu “vēlēšanas”, es, protams, nedaudz mānos, jo precīzāk būtu teikt - šaurā politiskā lokā sarunāta pretendenta apstiprināšana. Atbilstoši šim politisko ērtību kritērijam par prezidentu tiks iecelts/ievēlēts tas cilvēks, kuru politiskā šķira uzskatīs par sev ērtāko.

Tiesa, Saeimā arī nesēž nekādi pārcilvēki. Arī viņi var kļūdīties un pārpratuma pēc iecelt cienījamu prezidentu, kurš nebūs gļēvs lupata, vadošās politiskās šķiras iztapoņa. Uz to arī visas cerības.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.