Ja viss ies bez aizķeršanās, tad jau piektdien Saeimā paredzēts apstiprināt jauno Evikas Siliņas valdību. Ko no tās varam gaidīt?
Vispirms skaidri jāsaprot, kāds ir šīs jaunās valdības mērķis. Abstrahēsimies no politiskā darījuma versijas, kur jaunā koalīcija ir vienkārši samaksa par balsīm Valsts prezidenta vēlēšanās. Pieņemsim, ka jaunas valdības veidošanas mērķis ir publiski deklarētais - panākt lielāku dinamismu tās darbā. Tas ir, “apturēt atpakaļslīdēšanu” (Egils Levits) un realizēt sen gaidīto izrāvienu.
Lai ko teiktu “Vienotības” politiskie līdzjutēji, bijušā premjera Krišjāņa Kariņa gandrīz piecus gadus ilgā valdīšana iezīmējusies kā stagnācijas un muļļāšanās piecgade. Šo dinamisma trūkumu atzina arī pats Kariņš, stāstot, ka lielāku dinamismu varot panākt, tikai paplašinot koalīciju.
Šo muļļāšanos veicināja gan politisko spēku sadalījums Saeimā, gan paša Kariņa rakstura iezīmes, starp kurām galvenā - nespēja uzņemties atbildību un vēlme to uzvelt citiem. Ja kādas struktūrvienības (vienalga, vai tā ir valdība vai santehniķu brigāde) vadītājam gluži kā tam slavenajam dejotājam vienmēr visi citi vainīgi, tad skaidrs, ka uz šādu vadītāju paļauties nevar. Nevar paļauties nedz padotie, nedz arī tie, kuri gaida rezultātu. Šāds vadītājs vienmēr pievils.
No šī aspekta apsveicami, ka no Kariņa kā ministru prezidenta beidzot esam tikuši vaļā. Vai Siliņas valdība būs labāka? Pagaidām par to grūti spriest, bet ir vairākas indikācijas, kuras par to liek šaubīties.
Vispirms jānorāda uz minimālām izmaiņām “Vienotības” ministru rindās. Gandrīz visi palikuši savās vietās. Vēl sliktāk. Bijušais priekšnieks (premjerministrs) palicis valdībā, tagad gan ārlietu ministra amatā, kamēr bijusī padotā (labklājības ministre) kļuvusi par “lielo priekšnieku”. No labas pārvaldības aspekta šāda rokāde nav vēlama prakse. Tā nerada veselīgu klimatu kolektīvā un līdz ar to priekšnoteikumus straujākai dinamikai.
Taču vislielākās bažas rada finanšu ministra Arvila Ašeradena palikšana savā amatā. Konkrētajā situācijā, kad tiek piesaukta ekonomikas transformācija, Finanšu ministrija ir galvenā ministrija, caur kuru šī “transformācija” var realizēties, jo Ekonomikas ministrijai Latvijas politiski administratīvajā sadalījumā ir krietni otršķirīgāka loma.
Līdz ar to priekšplānā izvirzās jautājums - vai Ašeradens ir īstais cilvēks īstajā vietā? Īsā atbilde ir - nē. Šis cilvēks galīgi nav savā vietā. Ja Latvijā ar finanšu pārvaldes sektoru viss būtu perfektā kārtībā, tad būtu citādi. Tad Ašeradens būtu īstais cilvēks, kurš varētu esošo sistēmu saglabāt pēc iespējas ilgāk nemainītā veidolā. Pašreizējā situācijā prasības ir gluži pretējas. Jāveic fundamentālas izmaiņas. Finanšu sektors jāpārveido atbilstoši mūsdienu prasībām.
Ir divas lietas, kuras gaida drīzu risinājumu. Viena ir nodokļu sistēmas reforma, pie kuras strādā Finanšu ministrijas paspārnē izveidotā darba grupa. Otra ir banku sistēmas sajūgšana vienotā sistēmā ar tautsaimniecības attīstību. Šeit savukārt atkal parādās divas lietas. Banku virspeļņas pārdale un banku lielāka iesaiste ekonomikas kreditēšanā. Visi šie jautājumi prasa dzelžainu pārliecību par savu taisnību un gatavību enerģiski rīkoties. Vai Ašeradenam ir šīs īpašības? Nav ne vienas, ne otras.
Katru reizi, kad Ašeradens uzstājas publiskā telpā, viņš demonstrē nenoteiktību. Ne tikai dzelžainas, bet vispār kaut kādas pārliecības trūkumu. Jāsaka vēl trakāk. Vispār nav skaidri un nepārprotami saprotama viņa pozīcija nevienā konkrētā jautājumā. Vai kāds var pateikt, kāda ir viņa nostāja tā saucamā banku solidaritātes nodokļa jautājumā? Var nojaust, ka tā ir negatīva. Nekādu banku papildu nodokli nevajagot, pietiks ar uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu. Taču arī šī viņa pozīcija tiek izteikta visai pabiklā tonī, it kā taisnojoties.
Jautājumā par nodokļu sistēmu Ašeradena pozīcija ir vēl miglaināka. Nav pat lāgā saprotams, kādā virzienā šī nodokļu reforma ies. Nemitīgi klīst runas par viena vai otra nodokļa paaugstināšanu, taču no Ašeradena puses nekāda pozīcijas precizēšana nenotiek. Pat netiek ieskicētas gaidāmās nodokļu reformas kontūras. Rodas iespaids, ka Ašeradens vienkārši baidās kaut ko konkrētāku teikt. Vai ministrs - bailīgs gļēvulis - ir tas, kurš nodrošinās izrāvienu? Lielas ticības tam nav.
Tāpat nav pārliecības, ka tad, kad izslavētā darba grupa beidzot nāks klajā ar savu nodokļu reformas projektu, Ašeradens būs tas, kurš sabiedrībai spēs pārliecinoši izskaidrot šo izmaiņu labvēlīgo ietekmi uz ekonomikas attīstību. No viņa ne mirkli neizstaro pārliecība, ka tas, ko viņš dara, ir pareizi. Neatstāj sajūta, ka cilvēks nemitīgi minstinās, kaut ko gaida. Vai no tāda cilvēka var gaidīt papildu dinamiku? Jaunu izrāvienu? Teikšu kā Ašeradens - nu, nezinu gan.
