Sestdien Jelgavā notikušajā Latvijas Zemnieku savienības kongresā iezīmējās vairākas tendences. Pirmkārt, partija ir stabili atgriezusies uz “lielās skatuves” kā pastāvīgs un vērā ņemams spēlētājs. Atgādināsim, ka pēc 2018. gada vēlēšanām ZZS (LZS ir tās lielākā sastāvdaļa) tika pasludināta par “nepieskaramo” politisko spēku, kam nav vietas starp “solīdajām” partijām. Tagad šī “stigma” ir pilnībā noņemta.
Otrkārt, LZS ir beidzot izdevies atrast vienu, īstu līderi. Kongresā uz partijas valdes priekšsēdētāja amatu tika izvirzīts tikai viens kandidāts - līdzšinējais priekšsēdētājs Viktors Valainis, kurš arī tika vienbalsīgi, paceļot rokas, bez balsošanas biļeteniem ievēlēts.
Treškārt, Valainis ar savu nenogurdināmo aktivitāti ir atbīdījis malā kādreizējos konkurentus uz līdera vietu partijā. LZS (plašākā nozīmē - ZZS) attiecības ar bijušo Ventspils mēru un sadarbības partijas “Latvijai un Ventspilij” līderi Aivaru Lembergu vēsturiski bijušas visai divdomīgas. No vienas puses, partija centās uzsvērt savu neatkarību no “Ventspils”, taču, no otras puses, regulāri uz vēlēšanām izmantoja “Lemberga kārti”, virzot viņu par nominālo premjerministra kandidātu. Tajās reizēs, kad Lemberga vietā tika virzīts kāds cits - uz 2018. gada Saeimas vēlēšanām ZZS gāja ar Māri Kučinski kā premjera kandidātu - vēlēšanu rezultāti nebija ZZS labvēlīgi.
Pagaidām gan vēl nevienas lielās vēlēšanas LZS (politiski šo partiju grūti nodalīt no ZZS) nav aizvadījusi Valaiņa vadībā. Pērn notikušajās Eiroparlamenta vēlēšanās Valainis, apzinoties neveiksmes riskus, no šīm vēlēšanām distancējās, lai gan sākumā izskanēja runas, ka ZZS virzīs šajās vēlēšanās savus smagsvarus ar pašu Valaini priekšgalā.
Eiroparlamenta vēlēšanās par pirmo numuru tika izvirzīts ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, kurš šo uzdevumu, teiksim bez aplinkiem, izgāza. Objektivitātes labad gan grūti teikt, vai kādam citam no ZZS vadības šo vēlēšanu specifikas dēļ izdotos sasniegt būtiski labākus rezultātus.
Tā kā Rokpelnim ir spēcīga aizmugure Vidzemē, kur ir lielākais LZS biedru skaits, tad viņš kongresā tika ievēlēts par LZS valdes priekšsēdētāja otro vietnieku. Par pirmo vietnieku tika ievēlēts ZZS pašreizējais valdes priekšsēdētājs un zemkopības ministrs Armands Krauze, kuram partijā ir godprātīga darītāja slava.
Jānorāda, ka Krauze un Rokpelnis tika ievēlēti alternatīvās vēlēšanās, jo uz šiem amatiem pretendēja arī pašreizējais labklājības ministrs Reinis Uzulnieks, bijušais labklājības ministrs Uldis Augulis un klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis. Amatu partijā zaudējusi Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.
Kongress noritēja gaidāmo pašvaldības vēlēšanu priekšvakarā, kur LZS ir vairāki būtiski uzdevumi. Galvenais uzdevums - kopā ar sadarbības partijām (ZZS ietvaros) saglabāt savu pārstāvniecību reģionos, bet cits būtisks mērķis ir beidzot lauzt nelāgo tradīciju un iegūt pārstāvniecību Rīgas domē. Lai arī Rīgā LZS (ZZS) startē ar “Gods kalpot Rīgai” līderi Oļegu Burovu kā pirmo numuru, 5% barjeras pārvarēšana būtu ārkārtīgi svarīgs solis partijai ceļā uz līderību nacionālajā mērogā.
Par to, ka ZZS situācijā, kad “Vienotība” piedzīvo zināmu identitātes krīzi, pretendē uz plašāku līderību, nav šaubu. Cits jautājums, kādas ir faktiskās iespējas ZZS kļūt par vadošo partiju, jo šodienas dinamiskajos apstākļos arī ZZS nevar izcelties ar īpaši spilgtu politisko identitāti.
No šī aspekta LZS kongresā nekādi politiski nozīmīgi vēstījumi sabiedrībai neizskanēja. Drīzāk kongresa galvenā jēga bija draudzīga kopā sanākšana, kurā partijas biedri satiekas, uzsit viens otram pa plecu, paslavē un uzmundrina. Nekādas principiālas plēšanās par amatiem, ietekmēm vai cita veida “laivas šūpošana” kongresā nenotika. Tas noritēja mierīgā, draudzīgā atmosfērā. Tiesa, arī nekāda ballīte vai kopīga pasēdēšana pie klātiem galdiem pēc kongresa nenotika. Tradicionālā vīna glāze, un katrs pa savām mājām.
Politiskajā vidē zināmu nervozitāti izraisa svaigu socioloģisko datu trūkums, jo pēdējā laikā nav publicēti nopietni, reprezentatīvi partiju reitingi. Līdz ar to partijas dzīvo daļējā neziņā par savas popularitātes reālo situāciju, jo viena lieta ir noskaņojums savējo “burbulī”, bet pavisam kas cits sabiedrībā kopumā.
Pašu partiju pasūtītās aptaujas parasti nav diez cik reprezentatīvas, bieži vien tās ir interneta aptaujas, kuras no reprezentatīvā aspekta nav pietiekami visaptverošas, lai izdarītu tālejošus secinājumus. Nopietnas aptaujas maksā dārgi, un partijas tādas nevēlas apmaksāt.
Ir ziņas, ka SKDS partiju reitingi (tai skaitā Rīgā) būšot zināmi aprīļa vidū (iespējams, 16. aprīlī). Tad arī varēsim novērtēt, ar kādu politisko ieskrējiena tempu katrs politiskais spēks tuvojas pašvaldību vēlēšanām. Tomēr jau tagad varam teikt, ka politiskā ainava vispārnacionālajā līmenī ir nedabīgi stabila.
Nedabīgi, jo koalīcijas vairākums ir ārkārtīgi trausls (52 balsis), sabiedrībā ir vērojama paliela politiskā neapmierinātība, un teorētiski šāda situācija neveicina valdības stabilitāti, taču šobrīd nav pazīmju, ka kaut kas varētu šo stabilitāti saļodzīt. Tas gan nenozīmē, ka valdība nevarētu paklupt uz līdzenas vietas. Kas būs tā banānu miza, uz kuras varētu paslīdēt Evikas
Siliņas valdība, grūti prognozēt, bet LZS kongresā nebija vērojami pat ne vārgākie signāli par to, ka būtu laiks ņemt varu savās rokās un šūpot esošo valdību. Drīzāk otrādi, tika demonstrēta sen neredzēta apmierinātība ar esošo stāvokli un pilnīgs vēlmju trūkums kaut ko tajā mainīt.
