Laukos autobusu pieturas jālikvidē kā tādas. Autobusiem jāapstājas pēc pieprasījuma

© Foto kolāža/f64

“Manai mammai ir 77 gadi. Viņa dzīvo piecus kilometrus no Suntažiem. Autobuss brauc garām, jo tuvākā pietura Kastrāne. Nieka četri kilometri. Vai tas ir normāli?” Šādi un līdzīgi ieraksti regulāri parādās sociālajos tīklos. Līdztekus pārspriedumiem, ka eksistējot kaut kāds speciāls lauku iznīcināšanas plāns, kurš paredz lauku iedzīvotāju dzīvi padarīt pavisam neciešamu.

Dzīve Latvijā pēdējā pusgadsimtā ir stipri mainījusies. Īpaši laukos. Būtiski mainījusies sabiedriskā transporta loma. Tā kā iedzīvotāju skaits laukos ir ievērojami samazinājies, bet privāto transporta līdzekļu skaits palielinājies, krietni pieaugusi sabiedriskā transporta sociālā funkcija. Savā ziņā tas kļuvis pat par nacionālas drošības jautājumu.

Ne reizi vien esmu piesaucis Izraēlas piemēru, kur sabiedriskās satiksmes autobusi iebrauc katrā ciematā (kibucā), pat ja tas atrodas vairākus kilometrus no galvenās šosejas. Lai arī visbiežāk neviens šajos ciematiņos no autobusa neizkāpj un tajā neiekāpj, runas par to, ka šādi tiek nelietderīgi tērēti resursi, neizskan. Visi saprot - teritorijas apdzīvotība ir ebreju valsts eksistenciālas izdzīvošanas jautājums. Ja Izraēla realizētu tādu reģionālo politiku, kādu piekopj Latvija, tad tur būtu piecas pilsētas un apkārt tuksnesis.

Latvijā līdz Izraēlas izpratnei par savas zemes apdzīvotību vēl tāls ceļš ejams. Bet ir lietas, kuras var darīt jau šodien. Viena no tām ir lauku sabiedriskā transporta sistēmas būtiska maiņa. Tas pirmām kārtām nozīmē, ka 21. gadsimta trešajā desmitgadē sabiedriskajam transportam jābūt primāri orientētam uz cilvēku. Sistēmai jābūt maksimāli pieskaņotam tās lietotāju ērtībām. Pasažieris pirmajā vietā, nevis autobuss, autobusa vadītājs, autotransporta uzņēmums, ministrijas birokrāts vai vēl kāds cits.

Laiki, kad par pasažieru labsajūtu varēja nedomāt, ir sen pagājuši. Vēl tagad iekšēji nodrebu, kad atceros bērnības laiku tramvajus ziemā. Pilnīgi bez apkures. Ja ārā mīnus divdesmit, tad gandrīz tikpat arī iekšā vagonā. Ar pilnībā no iekšpuses aizsalušiem logiem un salstošiem pasažieriem. Šie tramvaja vagoni man ārkārtīgi spilgti iespiedušies atmiņā un uzskatāmi ilustrē tā laika “sociālistiskās” iekārtas patieso attieksmi pret cilvēkiem.

Šo attieksmi pieminu tikai tāpēc, lai parādītu, ka sabiedriskā transporta sistēmas organizētājiem domāšanas maiņa notiek nepiedodami lēni. Ja paskatāmies Autotransporta direkcijas normatīvos dokumentus, tad tie ir palikuši agrāko laiku domāšanas paradigmā: autobusa vadītāja pienākums ir apkalpot tikai tarifa pieturvietas, savukārt to, kuras pieturvietas tiek iekļautas tarifu plānā, nosaka ATD.

It kā viss pareizi. Kārtībai jābūt. Esmu ar abām rokām par to, ka “Rīgas satiksmes” transportlīdzekļi pietur strikti noteiktās vietās tieši pie pieturas staba, nevis tā kā daudzviet pasaulē (arī Eiropā), kur pilsētu autobusi pietur diezgan plašā pieturvietas intervālā. Taču lauki nav Rīga. Vēl jo vairāk lauki šodien.

Uz ko es mērķēju? Ir fundamentāli jāmaina sabiedriskā transporta koncepcija Latvijas lauku teritorijās. Svarīgi atzīmēt, ka runa ir tieši par lauku, nevis reģionālās politikas ietvaru. Lauku teritorijās sabiedriskā transporta organizēšanai jābūt īpašai. Tas nozīmē, ka pasažieris var iekāpt un izkāpt jebkurā sev vajadzīgā vietā. Biļeti viņš pērk līdz noteiktai tarifa pieturvietai, bet izkāpt viņš var tā ceļa galā, kurš viņam tuvāk. Latvijas lauki ir tik reti apdzīvoti, ka nav nekādas nepieciešamības šo cilvēku dzīt uz kādu konkrētu pieturu, lai viņš pēc tam ietu atpakaļ uz savu māju vai vietu, kur bija jānokļūst.

Jāatzīst, ka tas nav nekas jauns. Arī agrāk, kad laukos dzīvoja daudz vairāk cilvēku un personisko mašīnu bija daudz mazāk, autobusi bieži vien izlaida cilvēkus tuvāk mājām un tas neskaitījās kaut kāds milzu pārkāpums. Ja šobrīd autobusu vadītājiem šāda prakse tiek aizliegta, tad tas ir tikai pārprastas kārtības jautājums, kad formāla attieksme prevalē ne vien pār cilvēcīgo, bet arī tīri jēdzīgo. Strikta pieturvietu ievērošana tik reti apdzīvotā teritorijā kā Latvija ir gandrīz vai absurda. Tai nav nekāda sakara ar kārtību un noteikumu ievērošanu. Tā ir iestrēgšana pagājušā gadsimta birokrātisko noteikumu trijās priedēs.

Laiks pieņemt politisku lēmumu lauku sabiedriskā transporta cilvēciskošanā. Cilvēks pirmajā vietā. Nevis autobusu kustības organizētāju intereses. Ne pārāk sen satiksmes ministrs Kaspars Briškens ar lielu pompu prezentēja savu politisko gribu, pārceļot Rīgas 22. autobusa pieturvietu lidostā “Rīga” tuvāk ielidošanas terminālim. Pieturvieta tika pārcelta burtiski par 50 metriem, bet tas tika publiski izskandināts kā “mazs solis ministram, bet milzu solis Latvijas starptautiskajam prestižam”.

Kā lidostas pakalpojumu biežs lietotājs par šo ministra veikumu varu viņam teikt tikai paldies. Esmu jau izmantojis šo tuvāko pieturu, lai gan man kā rīdziniekam arī tie 50 metri tālāk nesagādāja nekādas problēmas. Iespējams, ārzemju viesiem šī autobusa pieturas pārcelšana ir daudz nozīmīgāka. Jebkurā gadījumā par paveikto ministrs ir pelnījis atzinību.

Taču jāiet tālāk. Sabiedriskā transporta humanizācija lauku apvidos būtu tas, ko gribētu sagaidīt no ministra. Laukos dzīvo daudz vecu cilvēku ar kustību traucējumiem. Likt viņiem iet uz autobusa pieturu vairākus kilometrus ir vienkārši nežēlīgi un necilvēcīgi. Tādējādi tiek raidīts ārkārtīgi nelāgs signāls visai sabiedrībai - jūs tur laukos neesat mums vajadzīgi. Tieši pretējs signāls tam, ko raida Izraēlā.

Nav šaubu, ka uz šādu ministra politisku ierosinājumu atbildīgo ierēdņu koris atbildēs ar ierasto: to nevar izdarīt, jo... un tiks uzskaitīti dažādi normatīvie akti, kuru dēļ ierosinājums nav pieņemams. Te ministram atkal būtu jāizrāda raksturs, politiskā griba un skaidri jāpasaka: ar stāstiem, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, jūs varbūt varējāt aizrunāt ausis citiem ministriem, bet ne man. Es pieprasu citu attieksmi: pie manis ar skaidrojumiem, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, nenāciet. Nāciet ar: kā to labāk izdarīt, un kas jādara, lai apietu birokrātiskos šķēršļus.

Briškena kā satiksmes ministra darbības sākums iekrita nozarei sarežģītā situācijā. Ar ielaistām problēmām “Rail Baltica” un faktiski brāķētiem jaunajiem elektrovilcieniem. Tagad viņam ir iespēja kaut daļēji reabilitēties. Principiāli laužot pagājušā gadsimta stilistiku sabiedriskā transporta pārvadājumu kārtībā lauku teritorijās. Tādējādi izsitot pamatu zem kājām dažādu konspirologu stāstiem par “speciāliem lauku iznīcināšanas plāniem”. Ir iespēja šos “plānus” atmaskot un praktiski novērst. Ar reāliem darbiem.