Tā kā Krievijas cietumā noindētā Putina ienaidnieka Alekseja Navaļnija politisko mantinieku cīņā par monopoltiesībām būt vienīgajiem “īstenajiem” opozicionāriem izskanējis arī Latvijas vārds, tad, lai izvairītos no pārsteidzīgiem secinājumiem, nepieciešams izskaidrojums: kas ir kas šajā pamatīgajā putrā.
Tā kā katrs vārds, kurš tiek izteikts šīs lietas sakarā, vispirms (vismaz krieviskajā vidē) tiek skatīts nevis pēc būtības, bet pēc principa - kas aiz tā stāv un kurš par to samaksājis, tad jāsāk ar nepārprotamu personisku skaidrojumu.
Nepazīstu ne Leonīdu Nevzļinu, ne Mihailu Hodorkovski, ne Mariju Pevčihu, ne Leonīdu Volkovu, ne kādu citu šajā lietā iesaistīto. Neesmu no viņiem saņēmis ne centu ne tieši, ne netieši. Neviens man nav lūdzis šo rakstu rakstīt. Ne tiešais priekšnieks, izdevuma “Neatkarīgā” galvenais redaktors, ne arī kāds no akcionāru pārstāvjiem. Tā ir tikai manis paša iniciatīva, jo mani šī lieta interesē un, skandālam sekojot līdzi, jūtos kompetents sniegt zināmus paskaidrojumus par to, kas ir kas šajā Krievijas emigrācijas iekšējā cīņā, kurā gluži nevilšus arī mēs esam iejaukti.
Tiem, kas galīgi nav lietas kursā par notikušo, īss iepriekšējo sēriju atstāsts. Par pašu skandālu esmu plašāk rakstījis šeit.
Laika gaitā ir izveidojušies divi galvenie Krievijas antiputiniskās opozīcijas centri. Katrs ar savām plaši izvērstām organizatoriskajām, finanšu un mediju struktūrām. Viens koncentrējas ap bijušajiem naftas kompānijas “Jukos” īpašniekiem (Hodorkovski un Ņevzļinu) un otrs ap Navaļnija dibināto FBK (Cīņas pret korupciju fondu). Viens otru viņi nevar ciest ne acu galā.
Šā gada martā vienam no FBK līderiem Volkovam Lietuvas galvaspilsētā Viļņā uzbruka vairākas personas (tagad tās Polijā apcietinātas). Viņam ar āmuru iesita pa galvu, vairākas reizes pa kājām un citām ķermeņa vietām, salauza roku un aizbēga. Volkovs guva vidēji smagus miesas bojājumus. Pēc dažām dienām vienā no Krievijas specdienestu “Telegram” kanāliem, tā dēvētajām skalojamajām tvertnēm (sļivnoj bačok), parādījās “ziņa”, ka šo uzbrukumu organizējis tuvs Hodorkovska līdzgaitnieks Ņevzļins.
Šā gada 6. septembrī redzamākās Krievijas propagandistes Margaritas Simonjanas vadītajā ziņu aģentūrā “RT” (bijusī “Russia Today”) parādās plašs “pētījums” par to, kā Ņevzļins organizējis uzbrukumu Volkovam un vēl diviem cilvēkiem - FBK direktoram Ivanam Ždanovam Ženēvā un ekonomista Maksima Mironova sievai Aleksandrai Petračkovai Buenosairesā.
Nedēļu vēlāk “You Tube” iznāk šā brīža redzamākās FBK figūras Pevčihas gandrīz stundu gara filma, kurā burtiski vārds vārdā tiek atkārtota pirms nedēļas Kremļa propagandas resursā publicētā informācija. Šis “pētījums” tiek publicēts bez jebkādas norādes uz “Russia Today”. Vēl vairāk. Katrs, kurš nākamajās dienās to atgādina vai kaut minimāli apšauba šī “pētījuma” 100% patiesumu, tiek apsūdzēts nodevībā, bezprincipialitātē un pērkamībā. Pevčiha savā filmā bez aplinkiem aicina visu pretputinsko emigrāciju (viņi paši sevis apzīmēšanai lieto vārdu “opozicionāri”) pārtraukt jebkādus sakarus ar Hodorkovski un viņa struktūrām.
Leonīds Volkovs. Cietušais, sasists un piekauts Viļņā. Visai slidens tips, kuru neviens par īstu līderi nekad nav uzskatījis un arī tagad neuzskata.
Leonīds Ņevzļins. Miljardieris, šobrīd dzīvo Izraēlā. Viens no “Jukos” akcionāriem, kuriem, saskaņā ar Hāgas Starptautiskās arbitrāžas tiesas lēmumu, Krievija parādā 50 miljardus ASV dolāru (tagad ar procentiem jau 62 miljardus). Ļaunatminīgs, ietiepīgs, uzvilkties spējīgs cilvēks, kura rakstura īpašības liek domāt: pilnīgi reāli var uzsūtīt izsitējus cilvēkiem, uz kuriem “tur zobu”.
Mihails Hodorkovskis. Naftas kompānijas “Jukos” dibinātājs un bijušais lielākais akcionārs. Miljardieris (?). Nav zināms, cik lielus finanšu resursus spējis noglabāt pirms aresta 2003. gadā un nosargāt apcietinājuma laikā līdz 2014. gadam. Redzamākais 90. gadu “oligarhs”, ar jau toreiz neslēptām pretenzijām uz politisko ietekmi. Šobrīd ar “Jukos” un Krievijas parādu vairs nav nekādi saistīts. Sens Putina personisks ienaidnieks. Uztur plašu pretputinsko emigrācijas mediju impēriju.
Marija Pevčiha. Kopš Navaļnija apcietināšanas un it īpaši pēc viņa nogalināšanās šī gada februārī redzamākā FBK figūra. Dzīvo Londonā jau daudzus gadus. Glīta, jauna, ļoti ambicioza sieviete. Par tādām mēdz teikt: dāma ar pautiem. Uzskata Hodorkovski par galveno konkurentu uz pretputiniskās emigrācijas līdera lomu. Veido situatīvu (domājams, īstermiņa) sadarbību ar Navaļnija atraitni Jūliju Navaļniju.
Andrejs Matuss. Pa pusei bandīts, pa pusei čekists. Starpnieks netīro darbu veikšanai (“rešala”, krievu žargonā). Pats atzīst, ka ir saistīts ar FSB. It kā trīs gadus darbojies arī Hodorkovska struktūrās. Iespējams, tur FSB infiltrēts, bet tikpat labi patiešām kaut kādā veidā sadarbojies ar Hodorkovski “delikātos” jautājumos. Galvenais informācijas piegādātājs gan Simonjanas “pētījumam”, gan Pevčihas filmai.
Anatolijs Bļinovs. Pēc FSB/FBK versijas uzbrukumu Volkovam un citiem Ņevzļina upuriem galvenais organizētājs. Krievijas pilsonis, kurš Eiropā pārvietojies ar pasi, kura izdota Latvijas nepilsonim, vairākkārt cietumā sēdējušajam Sergejam Šturbam, kurš savu pasi “pazaudējis”. Pase, kā liecina Latvijas PMLP, esot īsta, tikai bildē redzams nevis Šturba, bet gan Bļinovs. Bļinovs pazīstams kā advokāts, kurš jau sen specializējies “šaubīgu” lietu kārtošanā. Bļinovs nav nezināms personāžs Krievijas emigrācijas vidē. Piemēram, Staņislavs Belkovskis Bļinovu pazīst sen un labi. Viņš tāds nav vienīgais. Šobrīd arestēts Polijā.
Lai nebūtu pārpratumu. Neapgalvoju, ka Kremļa piespēlētā informācija Navaļnija komandai ir obligāti maldinoša. Tā, iespējams, ir pat patiesa. Tikai brīžos, kad šī informācija tiek dažādi interpretēta, nekad nevajadzētu aizmirst tās čekistisko izcelsmi. Pirms pieskaramies šīs politiski kriminālās lietas Latvijas “pēdām”, vēl daži būtiski paskaidrojumi.
Lai arī Pevčihas filmā demonstrētajā sarakstē, audio ierakstos un dokumentos runa ir tikai par Ņevzļina rīcību, filmā uzkrītoši bieži tiek pieminēts Hodorkovska uzvārds. Ne mirkli nerodas šaubas, ka filmas galvenais uzbrukuma objekts ir tieši Hodorkovskis un viņa struktūras. Tāpat ir skaidrs, ka konkrētajā gadījumā Kremļa (Federālā drošības dienesta - FSB) un Pevčihas, Volkova & Co (FBK) intereses sakrīt.
Pēc šīs Pevčihas filmas parādīšanās Kremļa “opozicionāru” leksikā plaši izplatījusies agrāk tikai dedzīgu putinistu - zetņiku aprindās populārā Hodorkovska nievīgā saukšana par “Hodoru”. Pēc filmas publicēšanas “nodevēju sarakstos” tiek likti absolūti visi, kuri kaut par milimetru novirzās no šajā filmā izteiktajām norādēm.
Jānorāda uz vēl kādu robežšķirtni, kā šo filmu uztver Krievijas emigrācijas vide. Tā precīzi iet pa paaudžu līniju. Tie, kuri 1991. gada augustā Maskavā, Manēžas laukumā, nosacīti saliedējās ap tanku, uz kura stāvēja Boriss Jeļcins, un nostājās pret GeKāČēPē pučistiem, tagad ir vienā barikāžu pusē, bet tie, kuri tajos laikos vēl nebija dzimuši vai gāja bērnudārzā, ir otrā pusē. Ar nesatricināmu pārliecību, ka pie visām šodienas Krievijas nelaimēm “vainīga” ir tieši tā paaudze, kura pārņēma varu 90. gados un kuru šodien iemieso dažādi “oligarhi” ar Hodorkovski priekšgalā. Lai arī tiešā veidā tas netiek teikts, galvenā ideja: pie visa vainīgs “bandīts Hodors”, nevis “čekists Putins”.
Kā liecina Bļinova un Ņevzļina sarakste (visticamāk, tā ir īsta), Bļinovs šajās Ņevzļina spēlēs ar saviem ienaidniekiem iesaistījis ne tikai Latvijas cietumniekus ar “pazaudētām” pasēm, bet arī dažus redzamākus Latvijas personāžus. Izdevniecības “Rīgas viļņi” īpašnieces un vadītājas vīru Pēteri Šmidri un portāla “Kompromat.lv” vadītāju un īpašnieku (?) Leonīdu Jākobsonu.
Viņu uzdevums esot bijis izvērst kampaņu pret Latvijas pilsoni, Putina “oligarhu” Pjotru Avenu, kurš arī acīmredzot ir Ņevzļina ienaidnieku sarakstā. Tā kā Latvijā Avens jau tāpat ir pietiekami nevēlams, par rakstu Šmidres sievas (viņas pašas uzvārds nekur neparādās) resursā nekas neesot bijis jāmaksā, bet otrā gadījumā esot samaksāti 1500 eiro.
Ja runa skar Latvijas pilsoni Pjotru Avenu, tad vēl viena remarka, lai nebūtu nekādu pārpratumu. 2023. gada pavasarī esmu ar Avenu ticies viņa birojā Krišjāņa Valdemāra ielā. No viņa neesmu neko saņēmis, ja neskaita divas kafijas tases, kuras izdzēru mūsu privātās sarunas laikā. Pieļauju, ka viņu interesēja iespējas mainīt viņa negatīvo Putina līdzskrējēja tēlu, kāds valdīja un joprojām valda Latvijas un citu ES valstu publiskajā telpā. Mani savukārt interesēja iespēja parunāt ar cilvēku, kurš visus Maskavas politiskos personāžus pazīst personiski un daudz ko var par viņiem pastāstīt.
Avena cilvēks neslēpa, ka mani uzaicinājis uz sarunu, jo reiz es kādā ierakstā sociālajos tīklos biju Avenu aizstāvējis pret uzbrukumiem par viņa šķietamo atbalstu Putinam. Nekad neesmu slēpis savu viedokli, ka Avens, protams, ir darbojies Putina Krievijā un objektīvi viņu var uzskatīt par Putina baņķieri, taču viņš nekādā gadījumā nav cilvēks, kurš atbalstītu Putinu un viņa politiku pēc savas brīvas izvēles.
Var tikai nosodīt Avena izvēli darboties, pelnīt miljardus tajā reālajā vidē, kāda Krievijā izveidojās pēc Putina nākšanas pie varas 1999. gadā. Alternatīvs variants būtu iet opozicionāra ērkšķaino ceļu. To ceļu, kādu savulaik aizgāja Hodorkovskis, kuru tagad sit no abām pusēm. No vienas puses Kremlis un FSB, no otras “opozīcija” un FBK. Mūsu toreizējā saruna beidzās bez jebkāda turpinājuma. No manis nekas netika lūgts, es neko arī necentos darīt Avena labā.
Taču ar Avenu konkrētajā Ņevzļina/FBK skandālā ir pavisam liela putra. Tas pats Volkovs, kuru martā sasita, pirms tam bija parakstījis vēstuli, kurā tika lūgts noņemt sankcijas Avenam un citam “Alfa Banka” akcionāram Mihailam Frīdmanam. Volkovs pat uz brīdi apturēja darbību FBK un tikai tad, kad pārmetumi par aizstāvību “oligarham” norima, klusiņām atgriezās ierindā un tagad jau pilnā sparā cīnās pret “oligarhu” Hodorkovski.
Sanāk, ka “oligarhs” Ņevzļins maksā par kampaņas rīkošanu pret citu “oligarhu” Avenu, kuru savulaik aizstāvējis “cīnītājs pret korupciju” (lasi: cīnītājs pret Putinu) Volkovs. Kas tur par ko patiesībā “cīnās”, kā mēdz teikt, bez “puslitra” nesapratīsi. Ne velti vārdu “oligarhs” vienmēr lieku pēdiņās. Jāpaskaidro, kāpēc.
Tāpēc, ka postpadomju telpā “oligarhs” ir uzlādēts vārds, kuru lieto kā eifēmismu vārdam “sliktais”. Lai ikvienam lasītājam/klausītājam uzreiz būtu saprotams, kas kurš ir. Apmēram kā komiksos bandīts vienmēr tiek attēlots melnās brillēs, šaurām ūsiņām, dziļi pār acīm uzmauktā hūtē un lietusmētelī ar uzrautu apkakli. Lai uzreiz viss būtu skaidrs. Tieši tāpat ir ar vārdu “oligarhs”.
Tas pats Hodorkovskis līdz pat pēdējam laikam antiputiniskajos medijos tikpat kā nekad netika saukts par “oligarhu”, taču pēc pēdējiem notikumiem šis vārds viņam tiek piekabināts jau bieži. Nav brīnums, ka arī mūsu politisko komentētāju aprindās parādās izteikumi, ka “Hodorkovskis ir saistīts ar Krievijas specdienestiem”, kas tikai liecina par šo specdienestu sekmīgu darbu.
Hodorkovska kā ilggadēja un nelokāma cīnītāja pret Putina režīmu autoritāte ir pamatīgi iedragāta. Pirmkārt, jau pašā krievu pretputiniskajā vidē. Tajā pašā laikā uz Hodorkovska autoritātes graušanas rēķina FBK līderi nav kļuvuši cienījamāki. Drīzāk otrādi. Viņi ar Pevčihu un Volkovu priekšgalā parādījuši sevi kā visai maziskus sava personiskā labumiņa rausējus, kuri necieš nevienu konkurentu sev blakām.
Kāda ir mana pozīcija šajā putrveidīgajā jezgā? Tā kā Hodorkovska antiputiniskā “opozīcija” ik reizi, kad kaut kur izpaužas, demonstrē skaidru un nepārprotamu atbalstu Ukrainai, neslēpj savu vēlmi, lai Ukraina uzvar šajā karā, bet Pevčiha, Volkovs, Jūlija Navaļnija un FBK kopumā neko tamlīdzīgu pār lūpām nespēj izdabūt, tad manas simpātijas ir Hodorkovska pusē, lai arī Ņevzļins, visticamāk, nav nekāds jaukais cilvēks. Maigi sakot.
Tas, ka man galīgi nesimpātiskais, mūsu “Re:Baltica” draugs (bez pēdiņām) un ukraiņu nacistu “mednieks” (vēl šobaltdien) Leonīds Ragozins arī ir 100% Pevčihas & Co pusē, tikai pastiprina manu pārliecību, ka FBK ir Latvijai nevēlama organizācija, no kuras jāturas pēc iespējas tālāk. Jo Latvijā retāk viesosies dažādas Pevčihas, Volkovi un citi Ždanovi, jo labāk.
Un visbeidzot. Uzskatu, ka Latvijai daudz labāk būtu, ja tiktu atņemta termiņuzturēšanās atļauja jau minētajam lielkrievu šovinisma (kā ierasts aiz internacionālisma izkārtnes) propagandistam Ragozinam, nevis atņemta pilsonība Latvijai neko sliktu neizdarījušajam Avenam. Latvija tikai iegūtu, ja pilnā apmērā izmantotu sava pilsoņa Avena potenciālu.
Par pēdējo rindkopu ne Avens, ne kāds cits man nav samaksājis ne centu. Tā ir mana personiskā pārliecība, no kuras, kamēr apstākļi nav mani pārliecinājuši par pretējo, netaisos atkāpties.
