Uz BRICS valstu galotņu tikšanos, kas šajās dienās notiek Krievijā, Tatarstānas galvaspilsētā Kazaņā, ieradušies ne tikai Ķīnas, Indijas, Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Irānas, Turcijas un citu valstu vadītāji, bet arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs. Tieši viņa dalība šajā Krievijas rīkotajā pasākumā izraisījusi vislielāko Ukrainas un tās draugu neapmierinātību.
Var meklēt neveiksmes Krievijā notiekošajā BRICS valstu samitā (Brazīlijas prezidenta neierašanos un citas), bet nevar neatzīt, ka šī pasākuma sarīkošana ir liels Putina starptautiskās diplomātijas sasniegums. ANO ģenerālsekretāra Gutereša ierašanās Kazaņā un gandrīz vai apkampšanās ar Krievijas diktatoru, kara noziedznieku Putinu ir nepārprotams spļāviens sejā visai Rietumu sabiedrībai.
Grūti izskaidrojama ir Gutereša savādā izvēle: Ukrainai veltīto miera konferenci Šveicē, Birgenštokā, kurā piedalījās vairāk nekā 90 valstu pārstāvji, viņš ignorēja, bet Putina aicinājumam ierasties uz BRICS sanāksmi atsaucās. Lai arī vairāki pazīstami politiskie apskatnieki (Anderss Oslunds, Jurgens Naudits un citi) izteikuši prasību Guterešam atkāpties, nav nekāda pamata domāt, ka tas patiešām varētu notikt. Guterešs savā krēslā jūtas stabilāk nekā jebkad agrāk, un viņa vietu nekas neapdraud. Vēl vairāk. Jau tagad var droši prognozēt, ka arī nākamais ANO vadītājs pēc diviem gadiem tiks ievēlēts ne jau ar ASV vai Latvijas balsīm, bet gan ar Krievijas, Ķīnas un Etiopijas balsīm.
Kādus no tā var izdarīt secinājumus? Pirms līdz tiem nonāksim, jānorāda uz kādu īpatnību. Masu apziņā ir izveidojies maldīgs priekšstats: ja brīdini par Rietumu pozīciju vājumu, apdraudējumu, tad skaities Rietumu nīdējs un to spēka noliedzējs. Gandrīz vai latentais putinists. Savukārt, ja braši atkārto mūžseno stāstu, ka Špenglers jau pirms simt gadiem prognozēja Vakareiropas norietu, bet Rietumi kā nenoriet, tā nenoriet un pat netaisās norietēt, tad esi īsts rietumnieks līdz matu galiem.
Lai kā negribētos atzīt, Krievijas iebrukums Ukrainā Rietumu pozīciju vājumu ir atkailinājis vairāk nekā jebkad agrāk. Tāda mēroga karš Eiropā nebija bijis kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā. Agresija bija pilnīgi neprovocēta. Tai nebija nekāda, pat mazākā attaisnojuma. Tas bija nepārprotams, kliedzošs starptautisko tiesību pārkāpums. Līdz 2022. gada 24. februārim bija pilnīga pārliecība, ka 21. gadsimtā nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Bet notika. Un? Kas tālāk?
Pirmajā brīdī pēc iebrukuma patiešām šķita, ka visa pasaule sadosies rokās, lai šo pasaules kārtības grāvēju izslēgtu no savām rindām. Krieviju izmeta no daudzām starptautiskajām organizācijām, no olimpiskās kustības, no tās aizgāja pasaules redzamākās kompānijas, Krievijas ekonomiku un tās politisko šķiru aplika no visām pusēm ar sankcijām.
Tagad, kad tuvojas iebrukuma trešā gadadiena, redzam, ka sankcijas ir ar milzu caurumiem, izolācija ir vairāk nekā daļēja un pat Vācijas kanclers Olafs Šolcs ir gatavs zvanīt un runāt ar Putinu. Putina tēzi, ka mēs nekur nesteidzamies, jo mūsu rīcībā ir mūžība, kamēr visi tie demokrātiski savēlētie prezidenti, premjeri un kancleri ir tikai uz laiku savos krēslos nosēdinātas lelles, kļūst arvien grūtāk apgāzt kā acīmredzami aplamu. Arvien biežāk prātā iezogas šaubas: bet varbūt Putinam taisnība? Varbūt tiešām autoritāra valsts pārvalde ir ja ne labāka, tad dzīvotspējīgāka, ja reiz pasaulē valda džungļu likumi?
Šādu pārliecību nekādi negribas pieņemt, un pagaidām vēl maz kas liecina, ka Putinam varētu izrādīties taisnība, bet jau tas vien, ka prātā iezogas šaubu velniņš (Gutereša izskatā), rada zināmu nedrošības sajūtu.
Britu konservatīvajā izdevumā “The Telegraph” otrdien publicēts politiskā komentētāja Filipa Džonstona (Philip Johnston) raksts ar visu izsakošu virsrakstu “Putina groteskais samits atmasko Rietumu iluzorās pretenzijas izolēt Krieviju” un ar apakšvirsrakstu “Antoniu Gutereša piedalīšanās Kremļa sanāksmē Kazaņā liecina par Apvienoto Nāciju Organizācijas idejas krahu”. Šajā rakstā Džonstons pasaka to, ko daudzi Rietumos negrib ne redzēt, ne dzirdēt.
“Kas notika ar Krievijas “izolāciju” saistībā ar tās nelikumīgo iebrukumu Ukrainā?” jautā Džonstons. “Lielbritānija kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem ir iztērējusi miljardus, piegādājot Kijivai ieročus, uzņēmusi miljoniem bēgļu un noteikusi Krievijas ekonomikai kaitējošas sankcijas, tostarp aizliegumu importēt tās naftu un gāzi.
Tikmēr Kazaņā aptuveni 20 valstu vadītāji ir sapulcējušies uz samitu, kas ir nekas cits kā Putina diplomātiskais apvērsums. Viņš ne tuvu nav izolēts kā pasaules izstumtais, bet gan vada tā saukto BRICS valstu sanāksmi. To vidū ir Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika, kā arī Irāna un Ēģipte. Šajās valstīs dzīvo aptuveni puse pasaules iedzīvotāju, un tās veido trešdaļu pasaules ekonomikas. Šī valstu grupa apzināti stāv pretī Rietumu dominancei.
Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina un Indijas premjerministra Narendra Modi klātbūtne liecina par šī samita, kas konkurē ar G7, lielo nozīmi. Taču neparastākā ir ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutereša piedalīšanās šajā pasākumā. Bet kāpēc gan lai viņš to nedarītu? Portugāļu sociālists Guterešs nekad nav izrādījis lielu vēlmi atbalstīt Rietumu demokrātijas, un viņam arī nevajadzētu to darīt. Viņš pārstāv nevis ASV vai Apvienoto Karalisti, bet gan ANO.
Taču viņš nedara pat to. Drīz pēc Krievijas iebrukuma 2022. gada februārī ANO Ģenerālā asambleja ārkārtas sēdē pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja Kremļa rīcību, pieprasīja pilnībā izvest Krievijas spēkus no Ukrainas un atcelt Ukrainas separātisko Doneckas un Luhanskas republiku atzīšanu. Rezolūcija tika pieņemta ar 141 balsi “par”, pieciem “pret” un 35 atturoties. Starp valstīm, kas toreiz balsoja “par”, bija arī Brazīlija un Ēģipte, kuru līderi tagad labprāt satiekas ar Putinu Kazaņā. Indija un Ķīna atturējās.
Guterešs ir sagādājis Putinam lielu propagandas uzvaru. Jāņem vērā arī tas, ka vairākas no valstīm, kas piedalās šajā pasākumā, ir parakstījušas Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus, bet šī tiesa apsūdz Putinu kara noziegumos un ir izdevusi orderi Putina apcietināšanai.
Rietumu plašsaziņas līdzekļos par šo notikumu ir ārkārtīgi maz komentāru, jo tie, kā vienmēr, visu uzmanību ir pievērsuši ASV notiekošajai vēlēšanu drāmai. Šī vispārējā apsēstība ar, jāatzīst, svarīgajām vēlēšanām mums aizēno skatu uz straujajām ģeopolitiskajām izmaiņām, kuras iemieso šis BRICS samits.”
Ģeopolitiskās izmaiņas Rietumos joprojām cenšas neievērot, un šo cenšanos nosaka pašos Rietumos ilgstoši valdošā ideja, ka Rietumu civilizācija ir agresivitātes, apspiestības un netaisnības perēklis (it kā citur pasaulē vienmēr valdījusi miermīlība, labestība un taisnīgums). Tā ir mūžīgi vainīga visas pārējās pasaules priekšā. Šo savu “iedzimto” vainu Rietumi var izpirkt, vienīgi visādi piekāpjoties un izdabājot agrāk apspiestajiem. Tiem, kurus šodien dēvē par “globālajiem dienvidiem”.
Esmu daudz ceļojis pa Āfriku un Āziju un visur ievērojis, ka tur Krievija tiek uztverta (visticamāk, aiz inerces vēl kopš PSRS laikiem) kā postkoloniālās sistēmas “visu apspiesto valstu” galvenais aizstāvis. Ja tā var teikt, “globālo dienvidu” pārstāvis “globālo ziemeļu” nometnē. Turklāt turienes sabiedrībās Rietumu liberāldemokrātiskās “vērtības” vispār nešķiet nekādas vērtības. Princips “kam spēks, tam vara”,tur tiek uztverts kā pašsaprotama patiesība.
Doma, ka mēs (globālie dienvidi) kļūstam stiprāki kopā ar Putina Krieviju, bet Rietumi cieš zaudējumu Ukrainā un tādējādi kļūst vājāki, viņus iedvesmo daudz vairāk nekā Rietumos tik ierastā apelēšana pie taisnīguma un vēlmes aizstāvēt “vājākos”. Ja Rietumi nemainīs savu pozīciju un cīņu pret “toksisko maskulīnismu” nemainīs pret cīņu ar “toksisko gļēvulību”, tad nākamais ANO ģenerālsekretārs būs Rietumiem vēl naidīgāks un vēl lielāks Putina, Sji un citu autokrātu draugs. Ar visām no tā izrietošajām tālākajām ģeopolitiskajām izmaiņām.
