Vakar četras Latvijas uzņēmēju organizācijas (Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Finanšu nozares asociācija un Ārvalstu investoru padome) parakstīja deklarāciju, kurā apņēmās izstrādāt valdības izdevumu samazināšanas plānu.
LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs šo ideju pamato šādi: “Ir jābeidz spēlēt aklās vistiņas. Jāatzīst, publiskais sektors Latvijā dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Summa, kas jāietaupa katru gadu, ir vismaz 850 miljoni eiro, tad pietiktu naudas gan nepieciešamajām drošības prioritātēm, gan citu akūto jautājumu risināšanai.”
Skan jau skaisti. Varam šai četrotnei novēlēt sekmes un izdošanos. Ļoti gribētos cerēt, ka viņi spēs izstrādāt spēcīgu, pārliecinošu plānu, kuru valdība ņems par pamatu tālākajā darbā un valsts pārvaldes sistēmas sakārtošanā, bet būsim atklāti. Šīm cerībām ir visai vārgs pamats. Cik no mums, liekot roku uz sirds, būtu gatavi teikt: es patiešām ticu, ka tad, kad šis plāns būs gatavs, tas nekavējoties tiks ieviests un jau nākamā gada budžets tiks veidots pēc pavisam citiem principiem?
No savas puses varu pateikt vēl vairāk. Diez vai tam, ka šim plānam būs kāda reāla ietekme uz valsts izdevumiem, tic arī paši šīs deklarācijas parakstītāji. Viņi visi ir pieredzējuši cilvēki, kuri pie valsts pārvaldes apspriežu galdiem ne vienu vien pudu sāls apēduši, pareizāk sakot, cisternu minerālūdens izdzēruši. Visi viņi lieliski zina, kā darbojas valsts aparāts. Viņi zina, cik grūti kādam ir atņemt kaut santīmu. Viņi zina, ka reāli izdevumus var samazināt tikai tajās sfērās, kuras neskar pašu aparātu.
Teiksim, samazināt stipendijas arodskolu audzēkņiem vai transporta izdevumu kompensācijas Dziesmu svētku dalībniekiem.
Zivs pūst no galvas. Pirmais, kas būtu jādara, ja patiesi gribam būtiski samazināt valdības nelietderīgos izdevumus, ir pilnībā jāreorganizē valsts pārvaldes aparāts. Uz šo ierosinājumu parasti atrunājas, sakot, ka izdevumi valsts pārvaldei patiesībā veido salīdzinoši nelielu budžeta izdevumu daļu, tāpēc, apcērpot aparātu, nekādus miljardus vai miljonu simtus nevarot ietaupīt. Iespējams, taču šajā gadījumā galvenais ir secība.
Aparāts ir galvenā jebkādu izdevumu samazināšanas bremze, jo birokrātija tās plašākajā nozīmē saprot - jebkuri finanšu samazinājumi ir eksistenciāli bīstami tās turpmākajai pastāvēšanai un ekspansijai. Tāpēc jāsāk tieši ar aparātu. Diemžēl nekādas konfederācijas un asociācijas neko būtisku nodarīt birokrātijas hidrai nevar. Tur vajag pavisam cita līmeņa “tīrītājus”.
Tādus, kādus ASV Vašingtonas “purvā” (Deep State) ielaida Donalds Tramps ar savu DOGE (Department of Government Efficiency) - Valdības efektivitātes departamentu, kuru vadīt uzticēja Īlonam Maskam. Šobrīd vēl pāragri spriest, kādi būs Maska “purva nosusināšanas” darba rezultāti, jo skaidrs, ka pretestība būs milzīga.
Būs tiesu darbi, sabotāža, sabiedriskās aktivitātes, PR kampaņas un kas tik vēl, jo karā kā jau karā. Bez pamatīga kara birokrātijas hidru neuzvarēt. Ar deklarācijām un plāniem tādas lietas nedarās. Neatkarīgi no tā, vai šīs deklarācijas paraksta četras, piecas vai četrdesmit piecas sabiedriskās organizācijas.
Citiem vārdiem, bez Īlona Maska tipa cilvēkiem šis uzdevums nav paveicams. Rodas vairāki jautājumi. Vai Latvijā ir šādi cilvēki? Vai
Latvijas sabiedrība ir gatava šādam karam ar birokrātiju? Vai Latvijas sabiedrība grib šādus cilvēkus valsts vadībā?
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz norādīšu, ka reālais Īlons Masks nav mans elks. Viņš nav tā politiķa paraugs, kura līdzinieku es gribētu redzēt Latvijas vadībā. Viņam ir gan labas, gan ne tik labas īpašības. Kā jebkuram cilvēkam. Bet es nerunāju par sevi. Gribu tikai norādīt, ka bez tāda tipa cilvēkiem, ar ierastajām “deklarāciju” un “darba plānu” metodēm birokrātijas hidru neuzvarēt. Tur vecās metodes neder.
Bez Maska pasaules politiskajā arēnā ir vēl cits viņam līdzīgs politiķis. Argentīnas prezidents Havjērs Milejs, kura realizētā libertariāniskā “šoka terapija” daudz neatšķiras no tās, kurai Latvija izgāja cauri deviņdesmito gadu sākumā. Nevēlos šeit aiziet sānceļos un sākt izvērtēt to laiku reformu efektivitāti vai līdzību ar šobrīd Argentīnā notiekošo.
Mileja tuvākajam līdziniekam Latvijā - tā laika Latvijas Bankas prezidentam Eināram Repšem - bija dota iespēja ne tikai nacionālo valūtu ieviest, likvidēt inflāciju ar metodi, kuru neviena ekonomikas mācību grāmata neatzīst par atdarināšanas vērtu paraugu, bet vēlāk, 2003. gadā arī vadīt valdību. Ne ar ko tādu, kas liktu Repšem pieminekli celt, šī valdība neizcēlās. Baidos, ka arī Mileja eksperimenti varētu beigties līdzīgi. Īpaši ilgākā vēsturiskā skatījumā.
Tad kāpēc es Masku, Mileju piesaucu kā politiķus, kādu Latvijai trūkst? Tāpēc, ka viņi nebaidās iet netradicionālos ceļus. Viņi nebaidās griezt bez septiņu reižu mērīšanas, savukārt Latvijas problēma ir pretēja: septiņas reizes nomērīt un tad ilgi domāt - griezt vai negriezt? Un parasti beigās izlemt: šoreiz labāk vēl negriezīsim. Varbūt problēma uzsūksies un nemaz nebūs jāgriež. Lai griež nākamie vadītāji. Cik tālu var šī gaidīšana, kamēr “uzsūksies”, aizvest, redzam “Rail Baltica” gadījumā.
Ja personāla atlases kompānijai būtu jāatlasa Latvijas politiskās vadības darbinieki, tad viens no galvenajiem kritērijiem būtu: spēja publiski atbildēt uz jebkuriem jautājumiem tā, ka nekas netiek pateikts pēc būtības, bet uz konkrētiem jautājumiem atbildēt, neko konkrēti nepasakot. Rezultātā uz Latvijas politiskās skatuves par jebkuras publiskās diskusijas jēgu ir kļuvusi vēlme radīt diskusijas šķietamību, vienlaikus cenšoties izvairīties no jebkāda jēgpilna šīs diskusijas rezultāta. Tā ir Latvijas politiķu ierastā (un par labāko atzītā) komunikāciju metode, un tā vien izskatās, ka vēlētājus tā (vismaz pagaidām) apmierina.
Atgriežamies pie jautājuma: kur ir Latvijas Masks, Milejs? Varam pat iet tālāk un prasīt: bet kur ir mūsu Tramps? Kāpēc valsti vada dažādu nokrāsu Kariņi?
Latvijā ikviens saprot, ka mums nav sava Lionela Mesi, jo skaidrs, ka mazai nācijai izcili talanti dzimst retāk nekā lielai. Taču nez kāpēc šī loģika nedarbojas attiecībā uz valsts pārvaldi. Valda pieņēmums, ka par līderi var būt jebkurš. Vajag tikai labu gribu, pareizu pārliecību un apņēmību.
Kā jau teicu: bija mums savi Mileji un Maski. Tikai atbilstoši tai līgai, kurā spēlē Latvijas futbolisti, un atbilstoši vietai, kuru viņi ieņem turnīra tabulā. Einārs Repše, Artuss Kaimiņš, Aldis Gobzems. No tiem, kas vēl aktīvajā politikā - Ainārs Šlesers. Nevar no viņiem gaidīt to sniegumu, ko gaida no Maska vai Trampa, tāpat kā no saviem futbolistiem negaidām Rodri meistarību.
Ja runājam par birokrātijas apkarošanu konkrētāk, tad pirmais, kas būtu jādara: jāpadara ievērojami vieglāka darbinieku atlaišana sabiedriskajā sektorā. Tiesa, tā būtu īsta revolūcija darba likumdošanā, tāpēc diez vai realizējama. Pat ierunāties par to nedrīkst, lai gan praksē ir izveidojusies tāda kā apgrieztā dzimtbūšana. No ierēdņa vai vāja darbinieka ir gandrīz vai neiespējami tikt vaļā. Par to liecina neskaitāmas tiesvedības, pat smagās konfliktsituācijās, kad ir pamatotas aizdomas par darbinieka negodprātību. Ja neesi pieķerts ar “kurpju kasti” rokās, tātad tīrs un godīgs. Jebkura tiesa atjaunos tevi darbā ar pilnu darba algas izmaksu visā nestrādāšanas periodā. Tāpat nevar atlaist nemākuli, sliņķi un kolektīva gaisa bojātāju. Īpaši, ja atlaižamais ir tik nekaunīgs, ka ignorē visus mājienus un skubinājumus rakstīt atlūgumu.
Tā nav tikai Latvijas nelaime. Ne velti teicu, ka vēl pāragri spriest, kā Maskam ies ar “purva susināšanu” ASV, jo arī tur atlaist plaši sazēlušo birokrātiju nav viegli. Tramps gan lielu daļu ierēdniecības jau pārkvalificējis politiski ieceļamo kategorijā, kas atlaižami vieglāk, bet tāpat gaidāmas masveidīgas tiesāšanās. Latvijā īstenot kaut ko līdzvērtīgu nav ne politiskās gribas, ne reālu iespēju.
Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, varas galveno sviru tuvumā nav neviena ar Maska vērienu, apņēmību un gatavību iet pret vēju. Otrkārt, jau minētie Gobzemi & Co ir lielā daļā sabiedrības radījuši reflektoru riebumu pret visādiem izlēcējiem. Treškārt, Latvijas sabiedrības kolektīvajā apziņā ir vēl saglabājušās atmiņas no deviņdesmitajiem, kad sistēma piedzīvoja revolucionāras pārmaiņas.
No tiem laikiem kolektīvajā zemapziņā velkas līdzi nesatricināma pārliecība, kuru apstiprina līdzšinējā prakse: revolucionāri ir varen naski sistēmu graut, bet neko labāku radīt nespēj. Toties zagt viņi grib vēl vairāk, visu sev pakļaut, kontrolēt un mūžīgi valdīt. Bet ja tā, tad ko tur iespringt - lai sēž pie stūres tie paši vecie. Brauc viņi lēni, piesardzīgi, bet pie viņiem jau pierasts.
Savukārt ar birokrātiju cīnīsimies ierastajām metodēm. Parakstīsim deklarācijas, veidosim darba grupas, sacerēsim stratēģijas un rīcības plānus, kā ietaupīt 850 miljonus eiro. Ja izdosies kaut 8,5 miljonus ietaupīt, tad tas jau būs labi. Galu galā miljoni uz ielas nemētājas.
