1625. gada 18. martā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, atrodoties Grobiņas pilī, dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. Atšķirībā no dažām citām senākām Latvijas pilsētām, par kuru dibināšanas gadu tiek uzskatīts pirmais to pieminējums rakstītos avotos, Liepāja savu dzimšanas dienu atzīmē juridiski pareizi – tad, kad pilsētai tika piešķirtas pilsētas tiesības, kas viduslaikos bija ļoti nozīmīgs akts, jo dzimtbūšanas apstākļos būtiski mainīja apdzīvotās vietas juridiski politisko statusu.
Vēsturiski Liepāja piedzīvoja strauju izaugsmi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, kad tās iedzīvotāju skaits 50 gadu laikā burtiski desmitkāršojās - no 9,97 tūkstošiem 1863. gadā līdz 94 tūkstošiem 1914. gadā. Okupācijas laikā, kad Liepāja tika veidota par svarīgu PSRS jūras kara flotes bāzi, tās iedzīvotāju skaits 1990. gadā sasniedz maksimumu - 114 tūkstošus. Pēc PSRS armijas aizbraukšanas, smagās ekonomiskās krīzes pagājušā gadsimta 90. gados un “Liepājas metalurga” bankrota 2013. gadā iedzīvotāju skaits 2015. gadā nokritās līdz 71,1 tūkstotim.
Lai arī pēdējos gados ir būtiski samazinājusies emigrācija un migrācijas saldo jau ir pozitīvs, negatīvā dabīgā pieauguma dēļ (mirušo skaits ir lielāks nekā jaundzimušo) Liepājas iedzīvotāju skaits turpina lēni samazināties. 2024. gadā Liepājā bija 66,7 tūkstoši iedzīvotāju.
Kādas ir Liepājas iespējas atkārtot 19. gadsimta beigu ekonomisko izrāvienu? Pirmajā brīdī varētu šķist - nekādas, jo acīs krītoša ir abu šo laiku būtiskākā atšķirība. 19. gadsimtā Liepājai apkārt dzīvoja daudz vietējo latviešu zemnieku, kuriem dzima pietiekami daudz bērnu, lai apmierinātu netālu esošās pilsētas arvien pieaugošās vajadzības pēc darbaspēka, bet tagad šāda brīva dzīvā resursa Liepājas apkārtnē (un visā Latvijā kopumā) nav.
Jau tagad viens no galvenajiem pilsētas attīstību bremzējošajiem faktoriem ir darbaspēka ierobežotais apjoms. Tas savukārt rada grūtības ne tikai ar darbaspēku, bet arī ierobežo kopējo patēriņu, bremzējot citu ekonomisko aktivitāšu attīstību. Vienkārši trūkst cilvēku, kuri piepildītu kafejnīcas, veikalus, frizētavas un tamlīdzīgas vietas.
Vai tas nozīme, ka nekāda dižā izaugsme vairs nav iespējama? Nē, tas to nenozīmē, jo mūsdienās cilvēku skaits vairs nav noteicošais, lai tiktu ražotas preces vai radīti pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Skaidrs, ka tuvāko 50 gadu laikā Liepājas iedzīvotāju skaits desmitkārt nepieaugs. Jau minētās kafejnīcas un citi mazie sadzīviskie pakalpojumu sniedzēji no cilvēku trūkuma turpinās ciest.
Labā ziņa ir tā, ka šie “mazie” uzņēmēji tāpat neveido “lielo bildi”. Lai vairākkārt pieaugtu pilsētas kopējā bagātība, tai nav nepieciešams vairākkārt palielināt iedzīvotāju skaitu. Kopējās bagātības lauvas tiesu veido tieši apjomīgie, modernie uzņēmumi, kuros ir augsts automatizācijas, mākslīgā intelekta un citu augsto tehnoloģiju īpatsvars. Šobrīd pat ir grūti prognozēt, kā šīs tehnoloģijas attīstīsies nākamajā simtgadē, un, mērķtiecīgi darbojoties šajā virzienā, Liepāja var sagaidīt savu nākamo lielo jubileju ar izciliem rezultātiem.
Tas iespējams kaut vai tāpēc, ka Liepājai ir arī savas, pirmajā brīdī varbūt ne tik ļoti acīs krītošas priekšrocības. Lai arī jāatzīst, ka Liepājas izklaides un atpūtas industrija (līdzīgi kā Jūrmalā) aktīvi, ar pilnu jaudu darbojas tikai dažus mēnešus gadā, kad pilsētā netrūkst naudu aktīvi tērējošu viesu, Liepāja (atšķirībā no Jūrmalas) ir ne tikai kūrortpilsēta. Tā drīzāk ir industriāli attīstīta pilsēta ar kūrortpilsētas elementiem.
Lai arī šai kūrorta industrijai ir nozīmīga vieta pilsētas attīstībā, jau minētās aktīvās sezonas īslaicības dēļ Liepāja diez vai kādreiz varēs pilnvērtīgi konkurēt ar dienvidjūru kūrortiem. Tajā pašā laikā ir svarīgi paplašināt tieši kūrortpakalpojumu klāstu, lai pilsēta saglabātu savu pievilcību arī nesezonā. Piemēram, akvaparka un SPA centru būvniecība būtu ļoti vēlams solis šajā virzienā.
Es pats personīgi daļēji dzīvoju Liepājā jau četrus gadus un uzmanīgi vēroju pilsētas attīstību, piefiksējot tās plusus un mīnusus. Šo četru gadu laikā, skatoties uz Liepājas attīstības perspektīvām, šis tas ir izkristalizējies.
Nevarētu teikt, ka man būtu nokritušas rozā brilles, jo tās man nav bijušas nekad (lai arī Liepāja man vienmēr ir patikusi gandrīz no visiem aspektiem).
Kādi ir Liepājas lielākie plusi? Uzreiz jāsaka, ka tas, kas vienam pluss, tas citam mīnuss. Manā ieskatā Liepājas galvenais pluss ir tās cilvēka dabiskajai apkārtnes uztverei harmoniskais mērogs. Pieļauju, ka daudziem, īpaši jauniem cilvēkiem, Liepājas mērogs var šķist pārāk niecīgs, dzīves temps pārāk lēns, pat garlaicīgs. Ko tur vispār darīt?
Londona, Ņujorka, kaut vai Rīga - lūk, pilsētas ar pavisam citu enerģētiku, attīstības un izaugsmes perspektīvām. Tur pat nav ko iebilst, un šajā ziņā nekad nekas nemainīsies. Esmu šajās lielpilsētās bijis, tās man patiesi patīk (gan Londona, gan Ņujorka no tūrisma aspekta ir manas mīļākās pilsētas, kurās gadījies būt), bet Liepāja nekad nebūs Ņujorka vai kaut kas pat uz to pusi.
Vienlaikus nevajadzētu aizmirst, ka lielpilsētu pasaulē ir daudz, to skaits pieaug ģeometriskā progresijā (Ķīnā vien miljonu pilsētas jau ir vairāk nekā simt - 113), un šādā situācijā sava pievilcības niša parādās tieši klusām, mierīgām mazpilsētām ar cilvēka dabai tuvāku mērogu. Īpaši, ja tai bez salīdzinoši nelielā izmēra ir arī citi pievilkšanas elementi.
Liepājai tāda ir plaša, glīta, labiekārtota gaiši zeltainu smilšu pludmale kilometra attālumā no pilsētas centra (Rožu laukuma). Jāatzīmē, tā nemaz nav tik plaši izplatīta parādība ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Īpaši ar kāpu joslu, zaļu parku, nevis vienlaidus debesskrāpjiem pirmajā līnijā. Eiropā vispār ir liels plašu, smilšainu pludmaļu deficīts.
Vēl varam pieskaitīt pilsētas vēsturisko komponenti, kas, par spīti Otrā pasaules kara bojājumiem, ir plaši saglabājusies. Liepājā kara laika postījumi neiznīcināja pilsētas vēsturiskās apbūves struktūru, kā tas notika ar Jelgavu, Valmieru un dažām citām Latvijas pilsētām. Līdz ar to Liepāja ir pilsēta ar savu izteiktu šarmu. Pat Liepājai piemītošais ārējais provinciālisms kļūst par sava veida plusu.
Cits jautājums, kā šī pilsētas vēsturiskā apbūve iekļaujas 21. gadsimta pasaulē? Liepājas galvenā problēma ir tā, ka jūtams: pilsētai trūkst naudas. Ar to domājot nevis pilsētas budžetu, bet gan pilsētas apritē esošās naudas daudzumu. Viens no netiešajiem apritē esošās naudas daudzuma indikatoriem ir būvniecības celtņu blīvums pilsētā. Ja, ejot pa pilsētu, apkārt redzi daudz jaunceltņu un kustīgu būvceltņu strēles, tad skaidrs - viss notiek, viss attīstās.
Jā, Liepājā pērn tika pabeigta pilsētas centra (Lielās un Jūras) ielu, tramvaja līnijas, Rīgas ielas, Kārļa Zāles laukuma rekonstrukcija, notiek atsevišķu vēsturisku ēku rekonstrukcija, bet aktīva, daudzskaitlīga jaunu ēku būvniecība tikpat kā nenotiek. Par laimi, ir izņēmumi. Ar to saprotot rūpniecisko objektu būvniecību, kas varbūt ir vēl svarīgāk. Pēdējo desmit gadu laikā Liepājā atvērtas vairāk nekā 20 rūpnīcas. Tieši šī straujā rūpniecības attīstība Liepājā vieš pārliecību par nākotni.
Liepājas galvenais optimismu veicinošais faktors ir tas, ka ir skaidri saskatāma pilsētas attīstības perspektīva. To veido: 1) bijušā “Liepājas metalurga” teritorijas revitalizācija; 2) jaunu dzīvojamo ēku izbūve pilsētas centrā (Vītolu ielā un citos ilgstoši, vēl no kara laikiem neapbūvētos apbūves caurumos, ar kādiem diemžēl joprojām ir pilns Liepājas centrs); 3) jaunu, modernu dzīvojamo kompleksu izbūve Klaipēdas ielas galā jūras tuvumā un 4) industriālo parku turpmāka attīstība gan Karostas, gan Tirdzniecības ostas teritorijā.
Liepājā ir kur izvērsties, kur attīstīties. Atbildot uz virsrakstā minēto jautājumu, jāsaka: Liepājai ir pat ļoti labas iespējas atkārtot 19. gadsimta izrāvienu. Turklāt, ja toreizējā Liepājas izrāviena tiešie izpildītāji - strādnieki - dzīvoja visai trūcīgos apstākļos Jaunliepājas koka namiņos, bieži vien ar sauso ateju pagalmā, tad mūsdienu izrāviena veicēji pārsvarā dzīvos modernās, labiekārtotās jaunbūvēs mazāk nekā viena kilometra attālumā no brīnišķīgas, smilšainas pludmales. Ko labāku var vēlēties?
