Pasaule piedzīvo lielas, var pat teikt fundamentālas pārmaiņas. Lai gan parasti šādas pārmaiņas tiek uztvertas kā kaut kā jauna, labāka sākums, šoreiz tās, iespējams, var nest tik smagas sekas, ka bail pat domāt. Tās varbūt pat salīdzināmas ar antīkās civilizācijas, Senās Romas ziedu laiku sabrukumu mūsu ēras piektajā gadsimtā.
Šīs pārmaiņas iezīmē Krievijas vadoņa Vladimira Putina arvien nekaunīgākie mēģinājumi ar militāru spēku pārskatīt līdzšinējo pasaules kārtību un Rietumu, kas bija šīs konstrukcijas galvenie arhitekti un uzturētāji, centieni šos mēģinājumus izlikties neredzam. Rietumi ilgi sevi mierināja ar savu daudzkārtīgo ekonomisko un tehnoloģisko pārākumu, kuram agri vai vēlu vajadzētu izšķirt jautājumu viņiem par labu.
Šis iedomātais pārākums un pārliecība par savu vēsturiski nenovēršamo beigu uzvaru sabruka burtiski mēneša laikā, kad Rietumu pasaules neapstrīdamais līderis - ASV - pēkšņi nostājās Putina pusē. Apzināti lietoju vārdu pēkšņi, jo par ASV prezidenta Donalda Trampa politiskajām simpātijām tika runāts jau sen. Viņa noraidošā attieksme pret dažādām starptautiskām institūcijām, tai skaitā NATO, bija labi zināma. Tāpat kā viņa savdabīga izpratne par demokrātiju. Tas viss nebija nekāds noslēpums. Taču Trampa un Krievijas vadoņa Vladimira Putina pēkšņi uzliesmojusī “mīla” gan bija pārsteigums.
Kā tad tā? Gadu desmitiem ASV ar Krieviju (pirms tam ar PSRS) bija konfrontējošās attiecībās, un še tev: tagad abas kodollielvalstis izrādās bezmaz vai tuvākie draugi un sabiedrotie. Lūk, kā šīs attiecības intervijā Takeram Karlsonam ar meitenīgi naivu aizgrābtību izklāsta Trampa īpašais sūtnis, personiskais draugs Stīvs Vitkofs. Tas pats, kurš Maskavā astoņas stundas gaidīja, kad Putinam labpatiks viņu beidzot pieņemt:
“Putins vadošajam Krievijas māksliniekam pasūtīja skaistu Trampa portretu un lūdza mani to nodot prezidentam Trampam. Kad es atgriezos un šo dāvanu nogādāju Trampam, par to tika ziņots presē, bet tur, Taker, bija viens brīnišķīgs moments. Putins man pastāstīja stāstu. Tad, kad uz prezidentu [Trampu] šāva, viņš [Putins] devās uz vietējo baznīcu, tikās ar priesteri un aizlūdza par prezidentu. Nevis tāpēc (Vitkofs īpaši uzsver, kratot ar pirkstu), ka viņš varētu kļūt par ASV prezidentu, bet gan tāpēc, ka viņus abus saista draudzība. Viņš aizlūdza par savu draugu. Vai vari iedomāties, kā tas ir tur sēdēt un to klausīties? Kad es atbraucu mājās, nodevu šo vēsti un gleznu mūsu prezidentam, viņš bija patiesi aizkustināts.”
Varam tikai iedomāties, kā Kremlī smejas par šo primitīvo glaimu stāstu, uz kura kā uz plika āķa uzķērās šie “noderīgie idioti”, taču no tā mums vieglāk nekļūst, jo Trampa un Putina “mīla” jeb - kā to dēvē Rietumu politiskajā terminoloģijā - bromanse ir pārsteidzoša tikai pirmajā acu uzmetienā.
Ja atmetam agrākos pieņēmumus un iedziļināmies lietas būtībā, tad redzam, ka viss ir loģiski, politiski pamatoti un saprotami. Kādi tad ir šie “agrākie pieņēmumi”? Politiskajiem apskatniekiem joprojām gribētos pasauli dalīt pēc vecajiem, labi zināmajiem ģeopolitiskajiem kritērijiem, kur darbojas Rietumi, Ķīna, Krievija, Islāma pasaule, globālie Dienvidi un tamlīdzīgi. Šajā sadalījumā Rietumi ir tas pats kas NATO, bet ASV ir Rietumu neapstrīdams līderis. Tā tas viss patiešām bija pirms Trampa. Tagad šis sadalījums jau ir cits.
Nav vairs nekādu vienotu Rietumu. Neviens nevar skaidri pateikt - vai ir vēl NATO, vai tā ir tikai burtu kombinācija un ierēdņu masa, kas turpina šajā struktūrā rosīties, saņemot nesliktu algu. Kas tagad skaitās “ļaunuma impērija”, un kāds ir “ļaunuma ass” sastāvs?
Ja paklausāmies Trampu, bet runā viņš daudz un labprāt, tad viegli varam konstatēt, kas ir Trampa draugi, sabiedrotie, bet kas viņa ienaidnieki. Sāksim ar ienaidniekiem. Gandrīz ikvienā Trampa publiskajā izteikumā vai ierakstā sociālajos tīklos parādās viens viņa mūžīgs, gluži vai personisks ienaidnieks - Džo Baidens.
Pat tagad, kad Tramps jau uzvarējis vēlēšanās (tiesa, ne Baidenu, bet gan tikai Baidena viceprezidenti Kamalu Harisu), Tramps nevar izbeigt šo savu nebeidzamo cīņu ar nīsto Baidenu un Demokrātu partiju. Pie visām līdzšinējām ASV un arī pasaules ķibelēm vainīgs ir tieši viņš - Baidens. “Būtu es bijis prezidents, tā nebūtu,” ir Trampa iecienītākais arguments. Trampa un viņa dedzīgāko atbalstītāju naids pret saviem politiskajiem oponentiem ieguvis jau apmātības raksturu, un šai apmātībai var būt visai tālejošas sekas.
Nupat Tramps intervijā TV kanālam “Fox News” kārtējo reizi nosauca savu tuvāko kaimiņvalsti Kanādu par riebīgu (nasty) valsti, kuru apdzīvo riebīgi, melīgi iedzīvotāji. Bijušo Kanādas premjerministru Džastinu Trudo viņš atklāti nicina un nievājoši sauc par gubernatoru.
Tramps klaji nevērīgi izsakās par Dāniju un pat nedomā ar šīs valsts vadītājiem apspriest Grenlandes jautājumu. Ja viņš izlems šo pēc starptautiskajām tiesību normām Dānijai piederīgo teritoriju pārņemt savā rīcībā Putina stilā, tad viņš to arī izdarīs, daudz sevi neapgrūtinot ar sarunām ar Dānijas valdības pārstāvjiem. Priekš kam?
Tajā pašā laikā nekad nevienā intervijā vai kaut privātā sarunā Tramps nav pateicis neviena slikta vārda par Putinu. Vitkofs neliekuļoja, sakot, ka abu starpā pastāv patiesa draudzība. Putins Trampam ir atdarināšanas cienīgs paraugs. Tramps acīmredzami arī gribētu valdīt kā Putins. Ne ar vienu citu varas spārnu nerēķinoties, ar pilnībā pakļautiem medijiem, tiesībsargājošām struktūrām un visu pārējo. Kā absolūts monarhs.
Jau minētajā intervijā “Fox News” Tramps norāda, ka viņam ir labas attiecības gan ar Putinu, gan Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu, un it kā lepojoties viņš piebilst, ka labi saprotas arī ar Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu. Tajā pašā laikā viņš nekad nav teicis, ka viņam būtu labas attiecības ar kādu no Rietumu demokrātisko spēku līderiem.
Ko ar to gribu teikt? Trampam neeksistē Rietumi kā politiski filozofiska kopība agrākajā ģeopolitiskajā izpratnē. Ir Trampa draugu un sabiedroto pasaule (Putina, Orbāna un viņiem līdzīgu autokrātu pasaule), un ir Trampa ienaidnieku pasaule, kuru iemieso Baidens, Trudo un visi tie valstu valdītāji, kuri ir pa kreisi no “Alternatīva Vācijai” un Lepēnas Francijā.
Ukraina šajā dalījumā tiek pieskaitīta pie Baidena politiskā mantojuma. “Ja es būtu bijis prezidents, tad šī kara nebūtu,” Tramps atkārto kā mantru. Līdz ar to Ukraina ierindojas ienaidnieku nometnē pat bez vispārzināmās saistības ar Trampa impīčmentu. Tas arī izskaidro MAGA aktīvistu saukli - ne centu Ukrainai, jo Ukraina veido ciešu asociatīvo saiti ar nīsto Baidenu.
Bet ja reiz Tramps karo ar savām himerām Baidena un Demokrātu partijas veidolā, tad kāda tam visam saistība ar sākumā minētajām fundamentālajām pārmaiņām, kuras varētu izraisīt tikpat postošas sekas kā Senās Romas sabrukums? No kurienes tik apokaliptiskas vēsturiskās paralēles?
Vai tad pēc pusotra gada nenotiks ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanas, kurās mainīsies politisko spēku samēri? Vai tad pēc trīsarpus gadiem nebūs kārtējās ASV prezidenta vēlēšanas, kurās, pēc ASV konstitūcijas, Tramps vairs nevarēs piedalīties? Šis taču ir viņa pēdējais termiņš, bet vēsturiskā mērogā šie gadi ir viens acumirklis. Trampi nāk un iet, bet ASV un demokrātiskās vērtības paliek.
Jā, tas viss var tā būt, bet var arī nebūt. Notikumi attīstās tik strauji un neprognozējami, ka var būt visādi. Tāpēc jau lietojam vārdus - iespējams, varbūt. Ja kāds smagā alkohola reibonī (bezfilmā) brauc pie stūres automašīnā no Rīgas, teiksim, uz Kolku, tad nav teikts, ka viņš noteikti iekļūs autoavārijā. Pastāv lielas iespējas, ka viņš nokļūs mājās sveiks un vesels. Vienkārši viņam paveiksies, visi labie gari būs stāvējuši blakus un nelaimi novērsuši.
Tāpat ir arī ar Trampu. Var jau būt, ka kādā brīdī viņš vai viņa tuvākā apkārtne atskārtīs, ka Putins, Sji, Kims un citi autokrāti nav ne draugi, ne sabiedrotie. Bet tikpat labi var gadīties, ka tā arī nesapratīs un sadomās varu neatdot nekad un nevienam. Par to jau atklāti runā abu spārnu trampisti. Gan trampisma nacionālā (izolacioniskā) spārna ideologs Stīvs Benons, gan intelektuālā (globālā) spārna, neoreakcionārās kustības (NRx) ideologs Kērtiss Jarvins.
Var teikt: nu un? Piebilstot - labāk Tramps nekā visa tā kreisi liberālā “šļura” ar visiem Sorosiem, Kamalām Harisām un citiem Švābiem. Diemžēl apdraudējumi nav līdzvērtīgi. BLM kustība un Džordža Floida apoloģētika īslaicīgi uzplauka un drīz vien noplaka, tāpat kā citas kreiso pārmērības, kuras tiek pakļautas reālās dzīves korekcijām. Pat Grēta Tūnberga jau faktiski ir aizmirsta un izgājusi no modes. Ar visiem kreisajiem ekscesiem pasaule klupdama krizdama tomēr kaut kā virzījās uz priekšu.
Pie Putina, Trampa un Sji nekāda saulainā nākotne pasauli negaida. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir vienvirziena ceļš. Pie Baidena pie varas varēja nākt Tramps, bet pie Trampa nekāds Baidens pie varas vairs tikt nevar. Tāpat kā pie Putina un Sji. Šajos režīmos opozīcijai (nosacītajam Navaļnijam) vienīgā vieta ir cietumā, bet ne politiskās cīņas arēnā. Pat Šleseram un Rosļikovam nekas jauks nespīd, līdzīgi kā visādiem Pušiļiniem un Zaharčenko Lugandonijā.
Rietumu civilizācija vienmēr, sākot no Boloņas universitātes 1088. gadā, renesanses, Voltēra un Ruso apgaismības laikiem, balstījās uz tā brīža intelektuālo eliti, turot cieši grožos tumšās, neizglītotās ļaužu masas. Vienmēr, kad prasmīgi manipulatori, izmantojot šo zemāko slāņu naidu pret veiksmīgākajiem, ieguva varu, galvas ripoja steriem un lija asinis aumaļām.
Tā tas bija pie Ļeņina/Staļina Krievijā, tā tas bija pie Hitlera Vācijā, pie Mao Dzeduna Ķīnā. Tā tas tagad atkārtojas pie Putina Krievijā, kur šajās dienās par pretkara ierakstu sociālajā tīklā 67 gadus vecajam Aleksandram Skobovam iedeva 16 gadus cietumā. Līdzīga realitāte drīzumā iespējama arī pie Trampa ASV.
Tomēr jautājums paliek: kāpēc Trampa “necilās” personas nākšana pie varas izsauc tik radikālu salīdzinājumu ar Senās Romas sabrukumu? Tāpēc, ka ne Ļeņina/Trocka Krievija un pat ne Hitlera Vācija nebija cilvēces vadošā lielvalsts, kuras vieta uz globālā laukuma būtu salīdzināma ar Romas vietu pasaulē pirms diviem tūkstošiem gadu.
Taču ASV ir tieši tāda. Tieši ASV ir pašreizējās civilizācijas līderis. Ja ASV demokrātiskā sistēma sagrūst un tur izveidojas tāds pats režīms kā pie Putina un Kima; ja sistēmas priekšgalā tiek izvirzīti tādi “speciālisti” kā Pīts Hegsets, Talsija Gabarde, Kešs Patels un citi (pēc principa - jo mazāk piemērots amatam, jo labāk), tad iespējams ir viss.
Sākot ar globālo autokrātu kundzību - kad pamazām visā pasaulē ārpus trijām diktatoru pārvaldītām superlielvalstīm tiek iedibinātas Lukašenko Baltkrievijas tipa vasaļvalstis (ar savu reģionālo specifiku), un beidzot ar trešo pasaules karu. Kā šādu iespējamo scenāriju nesalīdzināt ar Romas norietu? Roma jau arī nesabruka vienā dienā. Pat ne vienā gadā. Romas sabrukuma process ilga vairākus gadu simtus. Kā tas notiks tagad, varam tikai minēt.
